Izstāde – vācbaltieša Augusta Bīlenšteina ideja 2
Sarīkot Latviešu etnogrāfisko izstādi Viskrievijas X arheoloģiskā kongresa laikā Rīgā ierosināja mācītājs un folkloras vācējs, vācbaltietis Augusts Bīlenšteins. Viņš 1893. gadā šo ideju izteica Rīgas Latviešu biedrībai. Izstādes lielo apjomu noteica latviešu sabiedrības vēlme apliecināt latviešu vēsturiskumu, parādīt bagāto tradicionālās kultūras, folkloras un tautas mūzikas mantojumu, kā arī jaunākos sasniegumus kultūrā, sabiedriskajā dzīvē un saimniecībā. 19. gs. otrajā pusē latviešu sabiedrību jau raksturoja ne tikai pieaugoša nacionālā pašapziņa, bet arī organizatoriskās prasmes un finansiālās iespējas.
Pirmā latviešu mākslas izstāde
Latviešu etnogrāfiskā izstāde vēsturē iegājusi arī kā pirmā latviešu mākslas izstāde. Latviešu etnogrāfiskās izstādes organizācijas komiteja uzrunāja Pēterburgas latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” dalībniekus palīdzēt dot izstādei “māksliniecisku nokrāsu”.
Jaunie latviešu mākslinieki darbojās gan izstādes noformēšanā, gan antropoloģiski precīzu “latviešu tipu” zīmējumu tapšanā, gan arī radīja atsevišķu mākslas jeb dailes nodaļu izstādē. Eļļas gleznas un akvareļus izstādīja Johans Valters, Vilhelms Purvītis, Ādams Alksnis, Artūrs Baumanis, Jānis Staņislavs Birnbaums, Pēteris Balodis un Jānis Lībergs. Visvairāk darbu bija izstādījis Janis Rozentāls. Izstādes katalogā pieteikti arī Rihards Zariņš, Jūlijs Jaunkalniņš un Gotlībs Lapiņš, bet citviet viņu izstādītie darbi nav minēti.
1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde gan pēc vēriena, gan kultūrvēsturiskās nozīmes ir viens no svarīgākajiem latviešu sarīkotajiem pasākumiem 19. gs. otrajā pusē, laikā, kad nobrieda latviešu kopīgā pašapziņa – viena no galvenajām nācijas pazīmēm. Līdzās 19. gs. otrajā pusē iedibinātajai Dziesmu svētku tradīcijai, Latviešu etnogrāfiskās izstādes sarīkošanas fakts nepelnīti palicis citu latviešu kultūras pasākumu ēnā.
