Roberta Rāviņa jaunais biznesa triks – pārtraukt komunikāciju ar žurnālistiem, bet izdot grāmatu ar atbildēm par 18 eiro
4
Kad pirms nedēļas portālā publicēju rakstu par biedrību “Es Tev palīdzēšu”, es, godīgi sakot, negaidīju, ka turpinājumā viss izvērtīsies tā, kā ir šobrīd. Iespējams, sociālajā tīklā “Facebook” esat pamanījuši to, kas noticis, taču, ja nē, īsumā paskaidrošu…
Tātad, pagājušajā svētdienā portālā tika publicēts man raksts – Labdarības organizācija “Es Tev palīdzēšu” paziņo par darbības pārtraukšanu – vairāki cilvēki, kuri lūdza atbalstu, to neesot saņēmuši. Vēl pirms biedrība paziņoja, ka izbeidz savu darbību, cilvēki sociālajos tīklos ik pa laikam publicēja ierakstus, kuros norādīja, ka, iespējams, biedrības darbībā vērojams kas līdzīgs krāpniecībai jeb, citiem vārdiem sakot, vairāki cilvēki, kas lūguši biedrībai palīdzību, un kuriem tika vākti ziedojumi, šo palīdzību neesot saņēmuši.
Lai ļautu jums saprast situāciju ir jāpiemin fakts, ka šis raksts netapa vienas dienas laikā… Tā veidošanas procesā es sazinājos gan ar cilvēkiem, kas palīdzējuši grūtībās nonākušajām ģimenēm, kurām it kā sākotnēji ziedojumi tika vākti caur biedrības “Facebook” kontu, taču vēlāk šī palīdzība līdz viņiem no “Es Tev palīdzēšu” puses nenonāca, un arī komunikācija no biedrības puses apsīka.
Paralēli šiem stāstiem es vēlējos dzirdēt arī pašas biedrības vadītāja Roberta Rāviņa komentāru par izteiktajām bažām. Uzrakstīju Rāviņa kungam “Facebook” platformā ziņu ar lūgumu komentēt situāciju, uzdodot piecus, manuprāt, svarīgus jautājumus, taču atbilde nesekoja. Līdz brīdim…
2. oktobrī biedrība sociālajos tīklos paziņoja par savas darbības pārtraukšanu. Ieraugot šo paziņojumu, nolēmu rakstu publicēt, pievienojot “Es Tev palīdzēšu” ierakstu par to, ka tā pārtrauc savu darbību. Un ziniet, kas notika tālāk?
Lūk, stundu vēlāk Rāviņš man raksta, ka ieraudzījis manis veidoto rakstu un nolēmis man uzrakstīt, taču tikai tad pamanījis, ka esmu viņam lūgusi komentēt situāciju. Vēlāk gan viņš “Facebook” ierakstā norādīja, ka šī ziņa, ko sūtīju viņam pirms raksta publicēšana nonākusi “citos ziņojumos”, kas uzreiz neparādās. Vēl viņš apgalvoja, ka visu turpmāko komunikāciju vēlos veikt tikai rakstiski.
Manuprāt, no tehnoloģijām un tā, kā strādā sociālie tīkli, es saprotu diezgan daudz, tāpēc varu apgalvot, ka jau pirms laba laika “Facebook” šos “citus ziņojumus” izlēma vairs neatdalīt tik stingri kā agrāk – tie visi ir redzami “Messenger” pamatplūsmā, un, ja pat saņemts ziņojums no cilvēka, kas nav tavu draugu lokā, arī tad, platforma sūta paziņojumu par to, ka kāds vēlas tev nosūtīt ziņu.
Var jau būt, ka Rāviņš tiešām nepamanīja to, ka biju viņam rakstījusi, taču ļaušu par to jums spriest pašiem…
Taču Rāviņa stratēģija bija skaidra. Brīdī, kad viņš beidzot izlēma man atbildēt, viņš lūdza manu personīgo telefona numuru, lai sazvanītos. Es pieklājīgi paskaidroju, ka saziņai vēlos pieturēties pie rakstiskas formas – tā ir pārskatāmāka un rakstošajā žurnālistikā bieži vien arī nepieciešama pierādījumu un precizitātes nolūkos – norādot, ka mūsu redakcijā katram darbiniekam nav darba telefona numurs, tāpēc savu personīgo numuru nevēlos izpaust.
Taču viņš bija neatlaidīgs. Es viņam piedāvāju sniegt atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem rakstiski, lai uzreiz tos varētu pievienot rakstam, un piedāvāju, ka darba dienā varam noorganizēt interviju “Zoom” platformā, sniedzot iespēju arī biedrībai sniegt plašākus komentārus par tās darbību. Taču, kad piedāvāju viņam konkrētus laikus intervijai, šķiet, ka mana ziņa atkal nokļuva “citos ziņojumos”, jo atbilde nesekoja…
Un te nu mēs esam.
Rāviņš vēlāk publiski man pārmeta, ka viņam neesot dota iespēja izteikties, ka es publicēju ierakstu ar vienpusēju informāciju.
Klau, vai tad, ja tu klauvē pie durvīm, bet neviens neatbild, vai tas nozīmē, ka tu tomēr neesi klauvējis?
Vai izteikt pārmetumus, ka neviens nav devis iespēju izteikties, kaut tas prasīts divreiz, ir pieņemami? Vai spekulēt ar mammas veselību, sievas reputāciju un bērniem ir nepieciešams? Vai vīrietis, kurš citiem pārmet, ka viss šis raksts ir nomelnošanas kampaņa nespēj uzņemties atbildību un sniegt interviju, ko tik ļoti pats ir vēlējies? Ļaušu jums pašiem apdomāt atbildes uz šiem jautājumiem, lai nesanāk tā, ka man vēlāk atkal tiek apgalvots, ka “dezinformēju cilvēkus”.
Lūk, mans komentārs, ko pievienoju pie šī ieraksta, taču vēlāk tas tika dzēsts. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tas tomēr atspoguļo patieso pusi?
Lai arī kāda nebūtu šī situācija, interesants ir fakts, ka vakar Rāviņa kungs izdeva grāmatu. Vaicāsiet – kādu grāmatu? Lūk, grāmata, kurā viņš apraksta to, kādu palīdzību ir sniedzis biedrības “Es Tev palīdzēšu” darbības laikā.
Un te man radās vēl pāris jautājumu – vai tiešām šādu grāmatu var sarakstīt nedēļas laikā, aptverot informāciju par palīdzības sniegšanu biedrībā, kas darbojas kopš Covid-19 pandēmijas laika?
Vai grāmata, kas sarakstīta nedēļas laikā atspoguļo objektīvu un pārbaudāmu informāciju, vai arī tas vienkārši ir emocionāls pretsolis – vēl viens mēģinājums pierādīt sevi publikas priekšā, apejot žurnālistiku un konkrētus jautājumus?
Vai šādai grāmatai, kurā, iespējams, ir skaidroti biedrības darbības principi, būtu jāmaksā teju 18 eiro? Vai šādai informācijai, cilvēkiem, kas iepriekš ziedojuši, nebūtu jābūt brīvi pieejamai?
Atzīšos, pati gan neesmu šo grāmatu lasījusi, jo, godīgi sakot, man nav vēlmes materiālā veidā atbalstīt cilvēku, pār kuru gāžas aizdomu ēna. Ticu, ka tālāk sekos pārmetumi manā virzienā par to, kā es varu spriest par kaut ko, ko neesmu lasījusi, taču – lai jau… Mani šie pārmetumi neietekmē, mani tikai pārsteidz fakts, ka cilvēks, kurš pats apgalvo, ka nav aicināts skaidrot situāciju, pēkšņi pārtrauc komunikāciju ar žurnālistiem, izdod grāmatu un apgalvo, ka tajā būs atbildes uz visiem jautājumiem, par to prasot teju 18 eiro.
Vai tas ir jauns biznesa modelis – teikt, ka drīzumā publicēs atbildes uz visiem sabiedrības jautājumiem, un tad par to prasīt naudu?
Es neapšaubu faktu, ka šī biedrība ir sniegusi atbalstu vairākām ģimenēm, taču, ja sabiedrībā rodas bažas par to, vai tā savu darbu vienmēr ir veikusi godprātīgi, uzskatu, ka biedrībai ir jārod atbildes uz šiem jautājumiem brīvi pieejamā formā.
Galu galā šis stāsts nav par mani vai Robertu Rāviņu. Tas ir par uzticību. Par cilvēkiem, kuri cerēja uz palīdzību, un cilvēkiem kuri ziedoja, paļaujoties uz to, ka viņu atbalsts sasniegs tos, kam tas konkrētajā brīdī ir nepieciešams.
Mēs katrs varam kļūdīties, bet svarīgākais ir tas, kā uz šīm kļūdām reaģējam. Vai slēpjamies aiz sociālo tīklu ierakstiem, apvainojumiem un grāmatām par maksu, vai arī spējam runāt atklāti, bez aizvainojuma un manipulācijām. Klusēšana nav risinājums, un neērti jautājumi nepazudīs tikai tāpēc, ka uz tiem neatbild.
P.S. Varbūt arī man par šo rakstu no katra lasītāja vajadzētu iekasēt pa 18 eiro?
