Latviešu puika, kuram nekad nav bijis ne mammas, ne tēta: “Labākais brīdis manā dzīvē bija, kad es ieraudzīju jūru” 0
Linda Tunte

FOTO: IMAGO/Scanpix/LETA

Šis ir ļoti personisks stāsts, ko nebūs vienkārši rakstīt, jo tas ir par kādu… nu jau jāsaka, ka draugu. Mēs pirmo reizi tikāmies Ziemassvētkos – gandrīz precīzi pirms gada. Es kopā ar citiem brīvprātīgajiem aizbraucu ciemos pie Aivara [vārds ir mainīts] uz “bērnu namu” jeb sociālās aprūpes namu, kurā viņš dzīvo.

Reklāma
Reklāma
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
VIDEO. Putina ministri krīt ārkārtējā kaunā – vienkāršs Ziemeļkorejas ierēdnis viņus padzen no sēdvietām 65
TV24
Kāpēc mums ir tik mazas pensijas? Es neesmu vainīga, ka strādāju krievu laikā! Atbild VSAA 92
Lasīt citas ziņas

Par viņu pastāstīja kāda audzinātāja. Esot pie viņiem kāds puika, liels palaidnis, taču ar ļoti sarežģītu dzīvesstāstu. Viņš ļoti sapņojot par mobilo telefonu, jo skolā citiem tāds ir, bet viņam nav. Ar atbalstītāju palīdzību sarūpētais telefons pērn puikam tika aizvests. Un mēs visu gadu ik pa laikam sazināmies.

Bet šoreiz es viņu uzaicināju uz interviju. Pilnīgi noteikti pirmo viņa mūžā. Man gribējās zināt, kā uz pasauli skatās un kādu nākotni sev redz puika, kuram nekad dzīvē nav bijis mammas. Šobrīd viņš ir 15 gadus vecs puisis ar ļoti labu sirdi. Turpinājumā mūsu saruna.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kāda ir tava vissenākā bērnības atmiņa?
Vissenākā ir kā fotogrāfija. Man laikam bija 1 gads, es biju audžuģimenē un man bija zils velosipēds, ar kuru ar kājām varēja stumties uz priekšu. Man prātā ir “fotogrāfija” – ir šūpoles un pie tām zemē stāv zilais ritenis. Es šo fotogrāfiju redzu sapņos.

Vai tu kaut ko zini par saviem īstajiem vecākiem?
Nē, es nezinu neko, pat nezinu, vai viņi ir dzīvi. Man teica, ka manu mammu sauc Taņa un viņa dzer. Man esot brālis, kurš dzīvo pie vecmammas. Esmu piedzimis laikam Krievijā, bet es īsti neko nezinu par to. Mamma esot mani kādam atdevusi, teikusi, ka nāks pakaļ, bet nekad neesot paņēmusi. Tā es dzīvoju ilgi audžuģimenē, bet tagad esmu aprūpes centrā.

Vai tu kādreiz gribētu satikt savu īsto mammu?
Saku godīgi, nē, es viņu negribu satikt.

Kāpēc tu nepaliki audžuģimenē? Kas notika?
Viņi teica, ka es neprotu uzvesties, bet man tur nebija atbalsta. Man lika sēdēt istabā, nelaida ārā, sita. Es gribēju prom. Man labāk patīk te – aprūpes centrā. Te mūs māca dzīvot.

Vai tev kādreiz ir bijusi kāda sieviete, kuru tu esi sajutis gandrīz kā mammu?
Nē. Viena audzinātāja mazajā namiņā [Red. – aprūpes centrā bērniem līdz 14 gadu vecumam] man ir laba, man ar viņu ir labas attiecības.. Piedodiet, man tagad jāiet vakariņās.

/Pēc neliela pārtraukuma../ Kas bija vakariņās?
Makaroni ar sieru un olu, es vēl pieliku kečupu un majonēzi. Ļoti garšīgi.

Kāds ir tavs dienas režīms?
Vakaros es eju gulēt, no rītiem mostos ap plkst.6.00. Paēdu brokastis un tad nedaudz pagaidu. Tad eju uz skolu. Šodien bija kaut kāds pasākums, bet tur es negāju, staigāju apkārt. Bija arī klases vakars. Pēc tam atnācu uz māju, dzīvojos, pasēdēju telefonā. Rīt kultūras namā būs pasākums. Tur dos saldumus.

Kā tu domā, vai dzīve aprūpes centrā un dzīve ģimenēs ar kaut ko atšķiras?
Es nezinu, bet laikam jau atšķiras. Mums šeit nopērk ēdienu, mūs lutina, dažreiz dod saldumus. Bet ja tu esi ģimenē… Tad jau droši vien to visu nevar atļauties. Katrs dzīvo kā dzīvo.

Reklāma
Reklāma

Vai tev ir labākais draugs?
Man nekad nav bijis īsts draugs. Bet pirms gadiem te ieradās Aleksandrs [vārds ir mainīts] – es viņu uzskatu par draugu, jo viņš ir saprotošs un jauks. Dažreiz gan viņš dusmojas, bet viņš arī ir izgājis cauri ellei, audžuģimenē viņu pamatīgi sita pat par to, ka reiz pie galda nokrita zemē karote… Sita un pēc tam lika pacelt. Un vēl es par savu draugu uzskatu jūs!

Kā tu domā, vai pieaugušais drīkst sist bērnam? Kā Aleksandra audžuģimenē…
Pašaizsardzībā varbūt drīkst, bet vardarbība vienam pret otru ir slikta. Vispār ir slikti kauties un strīdēties. Es to neatbalstu.

Kādu tu iztēlojies savu nākotni?
Es domāju mācīties tehnikumā. Par celtnieka palīgu, jo tur var ātri sākt strādāt un visu var iemācīties. Vai varbūt kaut ko saistītu ar tehnoloģijām, mašīnu labošanu, jo man tādas lietas patīk. Par sievu un bērniem pagaidām nedomāju.

Teikšu godīgi, es 7 mācību priekšmetos šobrīd esmu nesekmīgs.. Bet tas jau ir tikai pirmais semestris, nākamajā es mācīšos labāk, jo tas ir svarīgāks.

Līdz cik gadu vecumam var palikt aprūpes centrā?
Līdz 18. Ja labi mācās, var ilgāk.

Esi gatavs, ka pēc pāris gadiem būs jāsāk dzīvot pašam?
Pagaidām neliekas, ka esmu gatavs.

Vai tu šobrīd saņem kādu kabatas naudu?
Jā, mums dod 16,35 eiro mēnesī, bet par to neko daudz nevar nopirkt. Es gribētu krāt, bet nesanāk. Mans draugs krāj naudu telefonam.

Kā tev šķiet, kāda ir normāla alga pieaugušajiem?
Esmu dzirdējis, ka mazāk par 300 eiro nevienam nedrīkst maksāt, jo tas ir nelikumīgi.

Ko tu pirktu, ja tev būtu daudz naudas?
Man nevajag daudz naudas, tā mani neinteresē. Kad es izaugšu, manā dzīvoklī būs krāsns, galds, mikrene [mikroviļņu krāsns], tējkanna, ūdens un elektrība. Istabā būs gulta, plaukts, drēbju skapis un pāris grāmatas. Laikam vajadzētu arī televizoru, maziņu dīvānu un internetu… Laikam tas sanāks dārgi.

Kas ir līdz šim labākais, kas ir noticis tavā dzīvē?
Vislabākais bija, kad es nesen ieraudzīju jūru. Sākumā likās, ka tas nav nekas īpašs, bet tad ieraudzīju, cik tur ir maigas smiltis, kā tur var atpūsties, skriet. Man patika, ka ūdens bija tik vēss un, kad to pagaršoju, tas tiešām bija sāļš – īsts jūras ūdens. Man vajadzēja pusstundu skriet, lai es nonāktu līdz normālam dziļumam.

Un kas ir bijis sliktākais?
Tā reize, kad man pirmo reizi bija jāraksta paskaidrojums par vienu sīkumu.. Nē, par to es nevēlos stāstīt, jo varbūt tas nemaz nebija sīkums…

Ja tev dzīvē būtu iespēja vienu lietu mainīt, ko tu mainītu?
Savu raksturu. Mani pārāk ātri var sakaitināt, un tas ir slikti.

Vai tev no kaut kā ir bail?
No vilkiem. No nekā cita man nav bail.

Vai pieaugušie bieži ar tevi šādi sarunājas?
Nē, šī ir trešā mana tik ilgā saruna ar pieaugušo dzīvē.

Kas ir mīlestība?
Tas ir tad, kad tu pret kādu sajūti mīlestību. Kad tu cilvēkam uzticies… Es nezinu, kā to pateikt… Kad liekas, ka viņš tevi nepievils.. Nē, es nemāku izskaidrot!

Arī šogad es kopā ar Vecpiebalgas rūķiem braukšu ciemos pie Aivara. Svētkos viņš ļoti vēlētos maku un mazu somiņu, ko uzlikt uz vēdera. Viņam dzīvē esot bijis tikai viens maks, bet viņš gribot īstu – kā pieaugušajiem, nevis bērnu.

Un vēl Vecpiebalgas rūķi turpinās maksāt Aivara telefona rēķinus, jo tas ir viens no nedaudzajiem viņa dzīves priekiem. Mēs sazināsimies un atbalstīsim, kad vajadzēs.

Palīdzi mums palīdzēt Aivaram un citiem lauku bērniem un grūtībās esošiem cilvēkiem svētkos un ikdienā!

No sirds priecāsimies par atbalstu mūsu kontiņā, lai varam turpināt būt tuvumā tiem, kam tik ļoti nepieciešams atbalsts…

Rekvizīti:
Vecpiebalgas rūķi; Biedrība
Reģ. Nr.50008282761
AS Citadele
SWIFT kods: PARXLV22
Konts LV03PARX0022384190001
Maksājuma mērķis: ziedojums
Biedrībai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss
www.vecpiebalgasruki.lv
[email protected]

SAISTĪTIE RAKSTI