VIDEO. Pēc sievas nāves latviešu tētim Andrim Norvēģijā atņēma bērnus, kuri saskārās ar smagu realitāti: “Ja es neklausīju, mani lika pagrabā uz trepēm” 0
Ar Andri Baltruņķi es iepazinos 2012. gadā. Toreiz strādāju LNT raidījumā “Tautas balss”. Toreiz uz televīziju viņš atnāca pēc palīdzības – izmisis, bēdu sagrauzts, asarām acīs. Andris tikko avārijā Norvēģijā bija zaudējis mīļoto sievu, un Norvēģijas Bērnu aizsardzības dienests no ģimenes bija aizvedis viņa vien 2,5 gadus veco meitu Beatrisi Siri un nepilnus 11 gadus veco audžu dēlu Helviju.
Toreiz radās sajūta, ka šim cilvēka ir apstājusies visa pasaule, pazudusi vēlme dzīvot – viņš bija pazaudējis visu. Latvijas pasēs redzamās bērnu fotogrāfijas bija vienīgais, kas Andrim bija palicis no bērniem. Viņš bija uzsācis cīņu par savu bioloģisko meitu un padēlu. Toreiz ļoti mērķtiecīgi iesaistījās arī raidījums, bet Latvijas ierēdņi, lai kā vēlētos vīrietim palīdzēt, to nespēja izdarīt.
2015. gadā LTV raidījums “4.studija” man ļāva doties uz Norvēģiju, lai atbalstītu vīrieti kārtējā tiesā. Man bija sajūta, ka tur jābūt ar LTV mikrofonu rokās, lai Norvēģijas tiesa redz – ja Latvijas instancēm Andra stāsts īsti neinteresē, tad esam mēs – tautieši, kuri uzstāj – bērniem ir jāaug savā, latviešu ģimenē! Mēs cerējām, ka mūsu klātbūtne mainīs tiesas nostāju, bet.. ierodoties Norvēģijā, tiesa tika atcelta. Tā vietā pie Baltruņķu dzīvesvietas operatīvi tika noasfaltēts ceļš. Tā bija kā medus lāse darvas mucā… mucā, kas bija šo cilvēku ikdiena.
Kā tas viss sākās?
2010. gada jūlijā Norvēģijas kalnos notika smags negadījums. Kāds auto bija iestūrējis pretējā joslā. Andris atminas, ka redzējuši tikai gaismas, izvairīties no sadursmes neesot vairs bijis iespējams. Diemžēl trieciens bija liktenīgs Beatrises un Helvija mammai Sigitai.
Andris ir atklāts – pēc sievas nāves nav spējis saņemties. Viņš vainoja sevi, ka liktenīgajā braucienā bijis blakussēdētājs, nevis sēdējis pie stūres.
“Es tajā laikā, kad sieva aizgāja bojā, sāku lietot alkoholu. Es nevarēju samierināties, es netiku ar sevi galā. Ir saprotams, ka tādā situācijā, es nespēju pievērst bērniem nepieciešamo uzmanību. Man bija ļoti slikti,“ atklāts Andris.
Andris lūdzis palīdzību bērnu omītēm, kuras iesaistījušās atvašu audzināšanā, tomēr ar to bijis par maz, lai latviešu ģimenei netiktu pievērsta Norvēģijas Bērnu aizsardzības dienesta uzmanība.
“Skolā mans padēls kopā ar savu klasesbiedru bija kaut kādu meiteni apsaukājuši sliktos vārdos. Viņu izsauca, es precīzi vairs neatceros, vai skolas direktors, vai klases audzinātājs uz pārrunām un jautāja, kāpēc viņi tā dara, kāpēc viņi apsaukājās. Viņš bija sācis stāstīt, ka mājās viss ir slikti, ka viņam nav ar ko parunāt, jo māte nomirusi un es viņu it kā sitot. Pēc kaut kādām pāris dienām, man neko nepaziņojot, bērnu aizsardzības dienests bija klāt kopā ar policiju. Viņi izņēma bērnus un aizveda uz audžuģimeni. Mazo izņēma bērnudārzā, padēlu aizveda no skolas. Bērnu aizsardzības dienests noreaģēja uzreiz. Ja bērns kaut ko tādu ir pateicis, viņiem ir jāreaģē.”
Bērna vārdu patiesumu vēl līdz šodienai neviens neesot pārbaudījis. Iespējams, puika nebija padomājis, ka viņa attaisnošanās par slikto uzvedību un dusmas uz patēvu par mammas nāvi varētu beigties ar izņemšanu no ģimenes. Ko viņš pats par notikušo domā tagad, būdams 24 gadus vecs, nav iespējams noskaidrot, jo viņš ar Andri vairs nekomunicē.
“Manā situācijā bija tā, ka bērnu aizsardzības dienests vispār mani nepārbaudīja. Viņiem neinteresēja, kā man mājās iet, kur es strādāju. Viņus neinteresēja, ka man ir uzsākta jauna kopdzīve ar jaunu sievieti, kurai arī ir bērniņš. Un, ka viņas meita dzīvo kopā ar mums. Viņi vispār neko nepārbaudīja.
Tā ir tāda bezjēdzība, jo es zinu, ka Latvijā bāriņtiesa nāk uz mājām un pārbauda visus apstākļus, kā tu dzīvo, kā tu strādā, kādas tev ir attiecības ar ģimeni. Šeit tas burtiski nav vispār.“
Andris stāsta, ka toreiz sēru periods viņam ildzis trīs, četrus mēnešus. Pēc tā viņš attapies – ir jāsāk cīnīties par bērniem. Bijusi tiesa par it kā sliktu izturēšanos pret bērniem. Arī tā balstīta nevis uz pierādījumiem, bet uz maza zēna liecībām, uzsver Andris.
“Man par sliktu izturēšanos pret bērniem, ka es it kā viņus esmu sitis, piesprieda 4 mēnešu cietumsodu. Es tos mēnešus biju ieslodzījuma vietā. Advokāts no Oslo man pateica, ka tā bija mana kļūda, jo pats aizbraucu uz cietumu. Viņš teica: ”Tagad, Andri, tu neko vairs nevari izdarīt, jo tu atzini savu vainu!”
Es saku: ”Ko man bija citu darīt? Ja es pats neieradīšos, lai izciestu cietumsodu, viņi mani paši aizvedīs! Man jau citas iespējas nebija, man bija jābrauc!” Viņš teica: ”Tā kā tu pats aizbrauci uz to cietumu, tu sevi atzini par vainīgu.” Tas pasliktināja visu situāciju.“
Mazliet atkāpei… Mēs kopā ar operatori Sanitu, kā LTV raidījuma “4.studija” pārstāves, Norvēģijā bijām 2015.gada janvārī. Toreiz braucām sižeta vajadzībām uzfilmēt skolu, kurā Beatrise mācās. Braucot mājup, ieraudzījām bērnu bariņu, kas pieaugušā pavadībā, tērpti atstarojošās vestēs gāja gar ceļa malu. Andris iekliedzās: ”Tur ir mana meita!” Instinktu vadīts, nobremzēja, bet strauji atsāka braukt, jo viņš nedrīkstēja izkāpt, lai bērnu samīļotu. Tas tiktu uztverts kā pārkāpums.
Pēc tam pavisam netīšām Beatrisi kopā ar audžumammu satikām lielveikalā. Sieviete bija patiešām jauka un ļāva ģimenei ar bērnu komunicēt. Samīļot, sabučot… Mums, divām sievietēm, kuras Norvēģijā ir ieradušās darba darīšanās, bet mājās ir bērni, asaras lija pašas no sevis. Par netaisnību, izārdītu ģimeni. Mēs vairākas dienas bijām mēģinājušas nointervēt Andri par situāciju, kādēļ esam Norvēģijā, un tas nebija iespējams. Raudāja visi. Tik spēcīgas vīrieša – tēva – sāpes es nekad nebiju redzējusi.
Norvēģijas bērnu aizsardzības dienests oficiāli bija paredzējis Andrim tikšanos ar bērnu vien 6 reizes gadā. Un arī tajās reizēs Beatrisei nāca līdz bērnu aizsardzības departamenta pārstāvis, kurš ģimenē esot juties labi, ēdis, piedalījies aktivitātēs, bet pēc tam atskaitē norādījis, ka bērnam šajā ģimenē ir bīstami atrasties, jo mājās, piemēram, ir papagailis un bīstams suns – Jorkšīras terjers – un tiek dotas konfektes.
“Visu vērtēja, kā es runāju, kā es izskatos, viņi pētīja apstākļus mājās, vai viss ir labi, ko mēs ēdam. Tās situācijas bija ļoti nepatīkamas. Tu esi saticis savu bērnu, bet viņam blakus stāv kāds advokāts. Tev tā jau ir tikai pāris stundas laika, bet nav iespējams pat normāli ar bērnu parunāt.
Pēdējos piecus, sešus gadus Beatrise nāk pati. Viņa man piezvana, ka nedēļas nogalē viņa būs pie manis un es aizbraucu viņai pakaļ.“
Kā ir tagad?
Kopš bērnu izņemšanas ir pagājuši ilgi 13 gadi. Andris ne mirkli nebija padevies, sākotnēji cīnījies par abiem bērniem, bet, saprotot, ka padēls nevēlas atgriezties ģimenē, cīnījies tikai par to, lai mājās atgrieztos viņa bioloģiskā meita.
“Tā ir bezgjēdzīga cīņa. Es esmu mainījis trīs advokātus. Domāju, ka varbūt tā ir advokātu vaina, ka viņi nedara kaut ko. Tagad es esmu sapratis, ka tur neko nevar izdarīt. Ja tu esi iebraucējs šeit Norvēģijā, tad tev jābūt atbalstam no valsts. Ja tevi tava valsts neatbalsta, tad tu esi bezspēcīgs. Tev jāiet līdz viņu likumiem, jāmēģina būt labam, jādara viss, ko viņi liek. Citas iespējas es neredzu. Es biju runājis ar viņiem par iespēju bērnus izvest uz Latviju. Viņi teica, ka es to nevaru darīt, ka tādā gadījumā viņi mani arestēs. Tā skaitās bērnu zādzība.“
Tagad Beatrisei ir 16 gadi, un viņa joprojām dzīvo audžuģimenē. Trešajā pēc kārtas.
“Tā pirmā audžu ģimene bija.. Tai sievietei arī bija bērns, un es saprotu, ka viņš nomira, tāpēc viņa paņēma manus bērnus. Bet viņai bija kaut kas slikti ar veselību, tāpēc viņa vairs nevarēja rūpēties un bērni nonāca citā ģimenē. Tajā, grūti jau pateikt, kas tur īsti bija, jo nav liecinieku, bet tā audžumāte apgalvoja, ka viņa nevarēja Beatrisi paciest, ka viņa esot kašķīga. Un, kad es jautāju meitai, kas tur īsti notika, viņa teica, ja es neklausīju, mani lika pagrabā uz trepēm. Lai es sēžu tur, kamēr nomierināšos. Ieslēdza viņu pagrabā un laida vaļā, kad viņa bija nomierinājusies. Un audžumāte ziņoja bērnu aizsardzības dienestam, ka netiek vairs galā ar Beatrisi. Helvijs varot palikt, bet Beatrisei ir jādodās prom. Helvijs palika tajā ģimenē un Beatrisi ievietoja trešajā audžuģimenē, kas ir tuvāk mums.“
Savulaik visā pasaulē bija zināma Norvēģijas bērnu aizsardzības dienesta visatļautība. Toreiz izņēma bērnus ne tikai viesstrādniekiem, bet arī pašiem norvēģiem. 2016. gadā ik dienas no ģimenēm tika aizvesti 5 – 6 bērni. Tas turpinājās līdz piketiem daudzās pasaules valstīs, arī Latvijā, kur tika norādīts uz šīs iestādes cietsirdību un visatļautību.
“Agrāk tiešām ar viņiem bija ļoti grūti cīnīties. Viņi neieklausījās, ko viņiem saka, bet tagad, kad ir bijušas vairākas spēcīgas pārbaudes viņiem, ir pat priekšniecības atlaistas no bērnu aizsardzības dienesta un jauni cilvēki ielikti iekšā. Un tie pēdējie inspektori, kas man ir bijuši, es nevaru teikt, ka būtu kādas problēmas. Tagad es varu teikt, ja bērnus izņem no ģimenes, tad tā ir pašu vecāku vaina. Viņi patlaban strādā bērnu interesēs, jo mēs savulaik kopā ar Krievijas, Vācijas ģimenēm spilgti pacēlām šo jautājumu un tagad viss ir daudzreiz labāk. Mēs arī braucām uz tiem lielākajiem protestiem Norvēģijā, lai panāktu, ka vecākos beidzot ieklausās,“ stāsta Andris.
Norvēģijā bērna viedoklis tiek uzklausīts no 14 gadu vecuma, bet dzīvesvietu var izvēlēties gluži kā Latvijā – sasniedzot 18 gadu vecumu. Beatrise jau divas reizes ir bijusi Latvijā. Tiesa gan, viņai pašai bija jādodas uz bērnu aizsardzības dienestu un jālūdz atļauja, lai kopā ar tēti varētu izbraukt no Norvēģijas.
“Latviski viņa neprot var teikt, ka neko, bet katru reizi, kad viņa ir pie manis ciemos, viņa mācās kādu jaunu vārdu. Cik tas ir iespējams, cik tu trijās dienās iemācīsi? Viņa mēģina pierakstīt tos vārdiņus, atcerēties. Vairāk ko mēs lietojam ikdienā, tos jau viņa zina. Bet tā, lai varētu aprunāties, nē. Tad mēs visa ģimene runājam norvēģu valodā. Ir jau viņa drusku dusmīga, kad pie galda ēdam un runājam latviski, tad viņa uzkliedz: “Runājiet norvēģiski!” Latvijā viņai ļoti patika.
Viņa pirmo reizi bija apciemot mammu kapos. Tu saproti, kāda situācija tur varēja būt. Priecīga bija satikt savu vecomāti, vecotēvu, parādīju visas dzimtās vietas. Vietas, kur viņa bija bijusi, kad viņa maziņa bija. Patika viņai Latvija.“
Patlaban Andris ir samierinājies ar situāciju. Arī ar faktu, ka, iespējams, Beatrise neatgriezīsies Andra ģimenē, arī sasniedzot 18 gadu vecumu.
“Gribas viņai, no vienas puses, uz turieni, no otras puses, šeit. Viņa man arī to ir teikusi – es nevaru izvēlēties. Es esmu pieradusi tajā ģimenē, un man patīk arī pie tevīm. Man ir grūti pateikt tev, ka es gribu pie tevīm atpakaļ… Viņa saka, ka tad es tev melošu.”
