M. Antonevičs: – Viens no atmodas laiku pirmajiem saukļiem bija pret migrantiem. Ja tie vēl lielākā skaitā būtu ieradušies Latvijā, piemēram, lai piedalītos Rīgas metro celtniecībā, šādas demogrāfiskas pārmaiņas varēja būt izšķirošas latviešu tautai. Tagad atkal migrācija ir dominējošā tēma. Vai to var salīdzināt? Tagad rīkojums nāk no ES. 59
– Starpība ir ļoti liela. ES mazām valstīm, arī Latvijai, ietekmes iespējas ir absolūti neproporcionālas tam, kādas būtu, ja mēs būtu pilnīgi nekur neiesaistīta valsts vai kādā Padomju Savienībā, kur vispār mums aizbāztu mutes. Tieši mēs esam visvairāk ieinteresēti ES pastāvēšanā. Tur mūs neviens, vismaz atklāti, par “mazajiem brāļiem” nesauc. Migrācijas apjomi Latvijai Padomju Savienības laikā bija katastrofāli – 20 – 30 tūkstoši gadā. Šie cilvēki te ienāca kā kungi, kā valdošās politikas nesēji. Viņi nāca uz sagatavotām dzīvesvietām, ar privilēģijām. Atvaļinātās militārpersonas tūkstošiem, ar visām ģimenēm brauca šurp un spēra ar kāju durvis vaļā. Viņi nāca kā apspiedēji. Tā bija apzināta un reizē neapzināta politika. Vajadzēja izveidot kopienu – “padomju tautu”, kas runā vienā krievu valodā, un radīt centralizētas struktūras, kas varbūt funkcionētu kā Ķīnā, kur arī visiem jārunā mandarīnu valodā. Ja tagadējos bēgļus integrēsim uz valsts valodas bāzes, tad briesmu nav. Mēs varbūt pat iegūstam kādu cilvēku skaitu, kas palīdzēs celt mūsu ekonomiku. Uzskatu, ka Latvijā bēgļi ir jāpieņem. Lielākā daļa sīriešu no laba prāta savas mājas nepameta, un tas skaits, kas draud Latvijai, pat ja tie būtu pāris tūkstoši, ir ļoti niecīgs. Ja varam pastāvēt uz šiem 700 vai 1000 bēgļiem, tas īstenībā nāktu mums par labu, jo tā būtu laba pote nākotnei, lai saprastu, vai mēs šos cilvēkus varēsim integrēt, kā mums rīkoties tālāk. Jo grūti par viņiem runāt tikai pēc baumām.
V. Sprūde: – Latvijas krievvalodīgajos medijos var sastapt domu, ka šie bēgļi, ja viņus iesaistīs krievu, ne latviešu valodas vidē, ir iespēja nostiprināt krievvalodīgo telpu Latvijā…
– Tas ir vēl viens arguments mums, turklāt arī rietumvalstu priekšā, ka mums radikāli jānostiprina nacionālā izglītība un nacionālās valodas statuss.
M. Antonevičs: – Kā arguments apmaiņai: mēs viņus pieņemsim, bet…
– Jā, ka viņiem ir jāintegrējas uz latviešu valodas bāzes un jāiet latviešu skolās. Tāpēc dalīšana latviešu un krievu skolās jāizbeidz pēc iespējas ātrāk. Nedrīkst dot iespēju šeit runāt kaimiņvalsts valodā. Bēgļi mums dod iespēju palielināt latviešu valodas īpatsvaru. Mums jāapzinās, ka esam spēlētāji šajā migrācijas spēlē. Mums jāsaka ES, ka esam gatavi dalīties, bet tāpēc mums jānostiprina savas valodas, kultūras, nacionālās identitātes pozīcijas.
