Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane: Valsts noraksta 31 gadu no diabēta pacientu dzīves 0
Latvijas 1.tipa diabēta pacientiem nav pieejamas divas ļoti nozīmīgas ārstēšanas tehnoloģijas – glikozes sensori un insulīna sūkņi, kas tiek apmaksātas no valsts budžeta visās citās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā – Lietuvā un Igaunijā.
Starptautiska pētījuma dati liecina, ka Latvijas 1.tipa cukura diabēta pacienti zaudē 31 bez invalidizējošām komplikācijām nodzīvotu dzīves gadu, kad pacients varētu sniegt aktīvu pienesumu Latvijas sabiedrībai. 1.tipa diabēta pacientu skaits, kuri pašlaik nesaņem valsts apmaksātas tehnoloģijas ir 5878 cilvēki, no tiem 3089 cilvēki ir darbpējas vecumā.
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc 19.martā plkst.8.30 pie Saeimas notiks pikets par glikozes sensoru un insulīna sūkņu kompensēšanu no valsts budžeta. Mērķis ir dot iespēju diabēta pacientiem dzīvot un strādāt ilgāk.
Pacienta dzīve kā balansēšana uz virves ar risku dzīvībai
Jāņem vērā, ka 1.tipa cukura diabēta ārstēšanas resursu arsenāls ir ierobežots. Cilvēkam pašam 24/7 jāpieņem lēmumi par to, vai būtu nepieciešams injicēt insulīnu, kas pacienta organismā vairs neizdalās, vai arī tieši otrādi – insulīns ir ievadīts par daudz un tāpēc nekavējoties jāuzņem saldumi, lai glikozes līmenis nenokristos par zemu un nezaudētu samaņu. Tā ir bezgalīga “paralēlā realitāte” vai otrā darba vieta, par ko apkārtējie bieži pat nenojauš.
Ierīces, kas palīdz dzīvot un strādāt
Glikozes sensors ir pirmais diabēta pacienta sadarbības partneris. Sensors piestiprināts ādai un 24/7 parāda telefonā informāciju par glikozes līmeni asinīs. Un tad grūtie lēmumi par insulīna ievadīšanu kļūst vieglāki, jo var aši novērtēt, kas īsti jādara. Piemēram, vai šobrīd varu doties uz sarunu pie iestādes vadītāja vai arī pirms tam labāk būtu izdzert glāzi sulas? Vai varbūt injicēt insulīnu? Vai varu droši iet ar kājām no darba vai arī glikozes līmenis ir pārāk zems, lai to darītu?
Savukārt insulīna sūknis ir neliela ierīce, kas nepārtraukti caur tievu caurulīti ievada insulīnu zem ādas. Sūknis sniedz iespēju dozēt insulīnu, palielinot un samazinot devu ar “soli”, kas ir 10 reizes mazāks kā parastajai “insulīna pildspalvai”. Insulīna devu var arī pielāgot cilvēka individuālajai nepieciešamībai dažādās diennakts stundās un arī fiziskajai aktivitātei, kad vajadzība pēc insulīna izteikti samazinās. Daļa pacientu bez insulīna sūkņa nevar sasniegt normālu un stabilu glikozes līmeni asinīs un medicīnā nav citu iespēju, kā viņiem palīdzēt.
Diabēta pacients ar glikozes sensoru un sūkni – valstij lētāks
Eiropas valstīs jau 25 gadus diabēta pacientiem nodrošina ārstēšanos ar insulīna sūkni un vairāk kā 10 gadus – ar glikozes sensoru, jo secināts, ka abas ierīces ir izmaksu efektīvas, dod iespēju ietaupīt valsts budžeta līdzekļus par pacientu ārstēšanos slimnīcā, neatliekamās palīdzības izsaukumiem un, svarīgākais – aizkavē visu orgānu bojājumus (diabēta komplikācijas), ko izraisa paaugstināts glikozes līmenis un izteiktas glikozes līmeņa svārstības no pazemināta līdz ievērojami paaugstinātam.
Diabēta komplikāciju pēdējā pietura ir aklums, nieru mazspēja un kāju amputācijas, un tā nav baidīšana vai pārspīlējums. Piemēram, diabēta pacientiem ir 40 reizes lielāks amputācijas risks, diabēts ir galvenais terminālas nieru mazspējas cēlonis, kad nepieciešama dialīze vai nieres transplantācija, kā arī viens no biežākajiem redzes zaudēšanas cēloņiem.
Drūma perspektīva. Tomēr ir arī labā ziņa! Diabēta izraisītus orgānu bojājumus ir mūsu spēkos samazināt, izmantojot glikozes sensoru un insulīna sūkni. Un tas ne tikai saglabā diabēta pacienta darbspējas un paildzina mūžu, bet arī ietaupa valsts izdevumus, jo 50% no izdevumiem par 1.tipa diabēta pacientu ārstēšanu veido izdevumi par diabēta komplikāciju ārstēšanu. Tātad, par 50% samazinās tiešie veselības aprūpes izdevumi, bet vēl taču ir arī netiešie – darbnespēja, invalīdu pensijas un sociālās aprūpes izdevumi, kas arī ir būtiski mazāki.
Nedaudz statistikas
Valsts ieguvums no glikozes sensoru izmantošanas 1.tipa diabēta kontrolē:
- 49% mazāk hospitalizāciju;
- 39% mazāk hipoglikēmisko un hiperglikēmisko komu;
- 56% mazāk ketoacidožu;
- 51% mazāks hipoglikēmijas risks.
Valsts ieguvums no insulīna sūkņu izmantošanas 1.tipa diabēta ārstēšanā:
- 42% mazāka mirstība no kardiovaskulārām slimībām;
- 45% mazāk visu cēloņu nāves;
- 75% mazāks hipoglikēmijas biežums.
Saeimā un Veselības ministrijā nedzird ne ārstus, ne pacientus, ne arī 10 000 pilsoņu
Latvijas Diabēta asociācija 2024.gada 22.janvārī iesniedza Saeimā kolektīvo iesniegumu, ko platformā Mana Balss parakstījuši vairāk kā 10 000 Latvijas iedzīvotāji. Iniciatīvas parakstītāji lūdz Saeimu rast risinājumu, lai nodrošinātu citām Eiropas valstīm (tostarp Lietuvai un Igaunijai) pielīdzināmu valsts finansējumu insulīna sūkņiem un glikozes sensoriem visiem 1.tipa diabēta pacientiem, kuriem tas nepieciešams.
Vairāk kā 2 gadus kolektīvais iesniegums tiek skatīts deputātu komisijās. Regulāri pacientu un profesionāļu organizācijas skaidro deputātiem nepieciešamību un ieguvumus, ko sniegtu finansējuma piešķiršana. Kopumā aktīva komunikācija ar minētajām iestādēm ilgst jau 4 gadus.
Latvijas Diabēta asociācija un Latvijas Endokrinologu asociācija uzskata, ka insulīna sūkņu un glikozes sensoru kompensēšana ir neatliekami risināms jautājums un abas organizācijas aktīvi komunicējušas ar Veselības ministriju un Nacionālo Veselības dienestu par nepieciešamību šo jautājumu risināt.
Kāds ir ļoti aktīvās pilsoniskās līdzdalības rezultāts?
Rezultāts ilgstošai, aktīvai un regulārai pacientu un profesionālo organizāciju sadarbībai ar Saeimas deputātu komisijām, Veselības ministriju un padotības iestādēm ir glikozes sensoru kompensēšana grūtniecēm un 1.tipa diabēta pacientiem ar transplantētiem orgāniem (kopā 100 cilvēkiem), ko pašlaik īsteno individuālās kompensācijas kārtībā.
Tas ir absolūti nepietiekami, ņemot vērā pacientu kopīgo skaitu – 5878 cilvēki, kuri pašlaik nesaņem valsts apmaksātas tehnoloģijas (no tiem 3089 cilvēki ir darbpējas vecumā). Latvijas Diabēta asociācija uzskata, ka jautājuma risināšana ir nepamatoti novilcināta un šī novilcināšana turpinās, aizbildinoties ar citām problēmām, kurām veselības aprūpē nepieciešams finansējums. Nenoliedzot to, vēlamies vērst uzmanību uz to, ka finansējuma piešķiršana insulīna sūkņu un glikozes sensoru apmaksāšanas atlikšana jau uzskatāma par nesamērīgu.
1.tipa cukura diabēts ir autoimūna slimība, kuras rezultātā aizkuņģa dziedzera beta šūnas pārtrauc izstrādāt insulīnu. Šīs slimības cēloņi nav saistīti ar dzīvesveidu. 1.tipa diabēta ārstēšanas galvenais uzdevums ir nodrošināt paša pacienta ik dienas ievadītā insulīna devu atbilstību glikozes līmenim asinīs, ko kontrolē pats pacients.
Abas minētās tehnoloģijas – glikozes sensors un insulīna sūknis -kalpo tieši šī uzdevuma īstenošanai, tās ir izmaksu efektīvas, ir visu vadošo profesionālo organizāciju vadlīnijās ieteiktas un to efektivitāti apliecina daudzi augstākās raudzes pētījumi ar nevainojamu metodoloģiju, kā arī zinātniskie apskati un metaanalīzes.
