Laukos
Gaļa un zivis

Latvijas tumšgalves aitas – aizvien izcilas1


” Vecvītiņu” saimnieki Indulis Irbe un Valentīna Irbe vienu no Latvijas labākajiem tīršķirnes ganāmpulkiem izveidoja bez ES fondu naudas atbalsta.
” Vecvītiņu” saimnieki Indulis Irbe un Valentīna Irbe vienu no Latvijas labākajiem tīršķirnes ganāmpulkiem izveidoja bez ES fondu naudas atbalsta.
Foto: Uldis Graudiņš

Bioloģiskā Latvijas tumšgalves (LT) šķirnes aitu audzēšanas saimniecība SIA “Vecvītiņi” Mazsalacā patlaban ir nonākusi krustcelēs – saimnieki Valentīna un Indulis Irbes saistībā ar cienījama vecuma iestāšanos būtu gatavi savu 20 gados izkopto vienu no labākajiem Latvijas šķirnes ganāmpulkiem pārdot, tomēr pircēja, kas vēlētos to tālāk izkopt, nav. Šā iemesla dēļ saimniecība, visticamāk, turpinās darbību arī nākamajā gadā. Valentīna un Indulis Irbes intervijā stāsta par pieredzi aitu audzēšanā, vērš uzmanību uz aitkopības nozares samezglojumiem, kā arī vērtē valsts lauksaimniecības politiku.

– Kā aitkopību izveidot par pelnošu uzņēmējdarbību?

Valentīna Irbe (attēlā): – Ar aitām ir jāstrādā. Tāpat kā ar jebkuru citu dzīvnieku. Mauriņa grauzējas naudu neatnesīs. Nevienam pircējam nevajag švaku aitu. Aitām, kas palaistas ganībās skriet un kaut ko grauzt un kuras nepiebaro un nelolo, nav biezuma. Ir vien kauli un āda. No šādu aitu gaļas var gatavot čahohbili, ne šašliku vai šmorējumu. Neizdosies.

– Ar ko barojat ganāmpulku?

– Ziemošanas periodā barojam ar kartupeļiem un burkāniem, dodam arī bioloģiskos graudus – auzas un kviešus. Graudus pērkam no slavenās ZS Kaņepītes, kuras saimnieki Dita un Guntars Antoniji ir apsviedīgi cilvēki. Nesen viņi sāka ražot arī bioloģisko granulēto lopbarību. Tas ir vajadzīgs, laba lieta. Zirņus, piemēram, nevar bez malšanas barot. Kaņepītes šo lopbarību pārdod par saprātīgu cenu – 320 eiro/t. Salīdzinājumam – AS Dobeles dzirnavnieks prasītā cena ir 900 eiro/t. Rudenī, kad ganībās zāles vairs nav, sākam barot 350 gramus kombinētās lopbarības un graudu dienā, galvenokārt auzas. Kombinētās lopbarības īpatsvars šajā daudzumā ir aptuveni viena trešdaļa. Visu vasaru spēkbarību nebarojām.

Aitām kartupeļus arī rudenī sākam dot. Tos agrāk par astoņiem centiem kilogramā pirkām no bioloģiskās saimiecībās Eicēni, kas mums pārdod arī nestandarta burkānus. Tagad mūsu aitas ar bioloģiskajiem kartupeļiem un burkāniem apgādā Reinhardu jaunā paaudze – dēls Nauris no savas saimniecības Agrovirpulis.

Oktobra vidū sākas aitu lecināšana. Ganību sezonā, augusta sākumā, jērus nošķiram no mātēm (4–4,5 mēnešus pēc dzimšanas), tad aitām dodam vien sienu, ganībās tām ir zāle. Aitas divus mēnešus dzīvo sanatorijas apstākļos. Nepiesārņo organismu ne ar ko citu – ēd zāli, sienu un dažādas minerālpiedevas. Šajā laikā tās atkopjas līdz nākamajai lecināšanai. Novērtējam, kuras ir tikušas uz kājām. Ja ir izaudzēti trīs jēri, aitai dažkārt vajag papildu piebarojumu.

Sienu, ja tas viss būtu ļoti labas kvalitātes, vajag 600 kg gadā, rēķinot uz vienu aitu. Viena tonna siena tomēr katrai aitai ir jāsagatavo. Tad siena pietiek gan jēriem, gan arī aitai.

– Cik daudzām aitām ganāmpulkā dzimst trīs jēri?

– No 60 mātēm vairāk nekā 10%.

– Citās saimniecībās jērus no aitām atšķir agrāk?

– Gandrīz visi saimnieki jērus no aitām atšķir aptuveni trīs mēnešu vecumā – mēnesi agrāk nekā Vecvītiņos. Nezinu, kāpēc tā. Jo ilgāk jērs dzīvo pie mātes, kurai ir piens, jo labāk tas attīstās. Kad jēru nošķir, aitām paliek piens. Ik reizi nedēļu pēc nošķiršanas pārskatu ganāmpulku, slaucu aitas, lai tesmenī neveidojas iekaisumi. Pienu lieku saldētavā nākamajam gadam. Kādreiz aitai uzreiz pēc smagākām dzemdībām nav piena, tad jērus var ar šo pudelīšu pienu piebarot, kamēr piens sāk rasties. Visi teic, ka es aitas lutinu, ka tām slaukšana neesot vajadzīga. Ja aitām dod, tās dod atpakaļ.

Indulis Irbe: – Atbrauca pie mums viens eksperts un jautāja, vai aitas neesot pārāk resnas.

V. I.: – Ja būtu pārāk resnas, neapaugļotos. Būtu ālavība vai vāji jēri. Nav labi, ja dzīvnieks ir pārāk resns, vajag to noturēt vaislas kondīcijā.

Teķis arī ir svarīgs. Mūsu ganāmpulkā vienmēr ir trīs teķi. Es tos, cik varu, audzēju pati. Mums ir divas šķirnes līnijas, lai nebūtu radniecības. Trešais teķis ir gadījumiem, kad ir nesaderība. Vajag trešo teķi vēl uzlaist visam ganāmpulkam, lai aitas nav ālavas. Mums tikpat kā ālavu aitu nav. Pērn nebija nevienas, šajā gadā bija viena.

Teķus arī pārdodam. Savu darbu tie var sākt aptuveni pusotra gada vecumā. Šajā vecumā arī aitas var lecināt.

– Kādi labturības nosacījumi ir jāievēro aitkopībā?

– Aitām, kas atnesas, vajag vismaz 2,5 m2 lielu platību. Mūsu novietne ir izvietota bijušajā ratu un ragavu rūpnīcā, telpas šeit ir plašas, griesti ir sešus metrus augsti. Varētu turēt vēl vairāk dzīvnieku, tomēr nav kas strādā. Mūsu ganāmpulkā ir tik daudz dzīvnieku, lai reizēs, kad strādnieks neatnāk uz darbu, paši varam apkopt ganāmpulku.

Aukstums aitām neskādē. Aitas tur dziļā kūtī. Kādreiz mums aitas atnesās janvārī. Ja dzīvnieks ir labi barots, aita jēru uzreiz nomazgā, nolaiza sausu, dod siltu pienu un nevajag nekādas vestītes, kuras citi saimnieki izmantojot. Aita pati tiek galā ar jēru. Kūtī nedrīkst būt slapjš un karsts. Labāk lai novietnē ir caurvējš, nekā nav vēdināšanas.

Labturības noteikumos ir teikts, ka aitai jābūt nojumei, lai naktī ir kur patverties. Govij un zirgam ir īsa spalva, tā pēc lietus ātri izžūst. Aitai vilna ir gara un viļņota, tā ir kā sūklis. Tādā rudenī kā patlaban aita neizžūst.

I. I.: – Šā iemesla dēļ mūsu aitas ik vakaru no ganībām nāk uz novietni. Arī vasarā.

V. I.: – Apkārtnē mums vienīgajiem aitas nav saplēsuši ne suņi, ne arī vilki. Kad sākām ar aitkopību darboties, pilsētnieki gribēja kādu aitu, šķiet, zagt. Atgriežoties no ganībām, aitai bija sasietas pakaļkājas. Tolaik arī sapratām, ka atstāt tās ganībās pa nakti nedrīkst.

Vecvītiņos kādreiz bija 500 aitu, tostarp 160 aitu mātes, kurām dzima 300–320 jēru. Tad vēl jaunaitas, teķi. Ja aitas ne ar ko nepiebaro, vajag aploku sistēmu. Nevar tā kā mums – ja ganības aizņem 20 ha lielu platību, tad aploki ir jāmaina. Tāpēc ik nakti barojam aitām sienu. Dzīvnieki jau pulksten sešos vakarā nāk aploka malā un gaida, zina, ka dosies mājās. No rīta pulksten astoņos tos laižam ganībās. Mums ir četras aitu grupas: jaunaitas, vecās aitas, tās, kuras laižam pie viena teķa, un tās, kuras pie otra teķa.

Vecvītiņu aitu novietne atrodas pilsētā uz ielas, ganības ir ielas otrajā pusē. Katra grupa ir jāpārlaiž pāri ielai un vakarā atpakaļ. Tas ir liels darbs. Kopā nez cik darba stundas un dienas saskaitās. Ziemā dzīvniekus laižam pastaigu aplokos, tie ir vien divu ha platībā.

Siens glabājas zem jumta. Tas nedrīkst būt citviet! Mums ir 350 kg smagi siena rituļi. Pēc sarullēšanas cenšamies desmit dienu laikā savest zem jumta. Ja rituļi kādu mēnesi paliek ārā, tiem apkārt izveidojas bieza slapjuma kārta un pelējums. Arī pats ritulis pievelkas ar pelējuma smaku. Dzīvnieks ēd, tomēr bez ēstgribas. Izdzīvo, tomēr vajag, lai tas uzbarojas un būtu laba prece.

I. I.: – Aitai vajag svaigu gaisu. Caurvējā tā nestāvēs.

V. I.: – Aitai ļoti svarīgs ir arī tīrs ūdens. Mums ir artēziskais urbums fermas teritorijā. Ganības Vecvītiņos ir ļoti sausas, pļavas ir meliorētas. Kad šo zemi nopirkām, tie bija daudz indes saņēmuši labības tīrumi. Pārliecinājāmies – lai no saindētas zemes tiktu pie dabiska zālāja, paiet vairāk nekā desmit gadu. Vien tad sāk augt dabiska, skaista zāle.

Mēs arī ganības mēslojam ar aitu mēslu kompostu. Patlaban konvencionālajā lauksaimniecībā organisko mēslojumu tikpat kā neizmanto. Dod gandrīz vien slāpekli, tāpēc zemē tikpat kā nav barības vielu. Saka, ka govs piens ir alerģisks, kaitīgs. Govs šķidrmēslus saved uz tīrumiem, sēto zālāju iesēj, govs ārā no fermas neiet, dzīvo bez saules, ēd vien atvesto sēto zāli. Tur Mendeļējeva tabulu neatradīsi!

– Kāpēc izvēlējāties darboties ar bioloģiskajām metodēm?

– Nevēlējāmies un arī patlaban nevēlamies lietot un redzēt kaut ko tādu, kas ar indēm audzēts.

– Pastāstiet, kā sokas ar Latvijas tumšgalves šķirnes dzīvnieku pārdošanu?

– SIA Senlejas un SIA Aibi ir visvecākie un vislielākie mājlopu pircēji. SIA Senlejas par labu bioloģisko jēru maksā ļoti labu cenu – nu jau vairākus gadus par vienu gaļas kautsvara kilogramu 5,30 eiro. Produktam gan ir jābūt ar ļoti labu kvalitāti, un mums tāda ir. Šā iemesla dēļ ar pārdošanu nav grūtību. Pārdošanai vajag vismaz 40–45 kg svaru, mūsu jēri to sasniedz jau četru piecu mēnešu vecumā.

Mēs naudu agrāk pamatā pelnījām vien ar vaislas aitām. Šķirnes aitas mūsu darbības sākumā maksāja ļoti labi – aptuveni 10 mēnešus veca vaislas aitiņa maksāja 240 latu (336 eiro). Labās cenas tirgū bija tik ilgi, kamēr Latvijā nebija ievestas ļoti daudz citu valstu aitu šķirnes. Patlaban Latvijā audzē vairāk nekā 20 aitu šķirnes. Savulaik pēc mūsu aitām, kas vēl pat nebija dzimušas, bija izveidojusies rinda. LT šķirne ir vilnas–gaļas šķirnes aita. SIA Senlejas, kas mūsu jēru gaļu piegādā restorāniem, teic, ka šīs tumšgalves nav sliktākas kā ārzemnieces. Precizēšu, ka šis uzņēmums pērk ļoti labus un ar bioloģiskajām metodēm audzētus jērus līdz viena gada vecumam. Pērn pirmo reizi biju spiesta arī aitiņas pārdot kaušanai. Varējām arī agrāk aitiņas pārdot SIA Senlejas kautuvei, naudas ziņā būtu ieguvēji, tomēr pārdevām tās vaislai lētāk nekā gaļas cena. Nevarēju saņemties, atdevu aitu kaut par 100 eiro gabalā, lai tik tā dzīvotu! Ne es viena lielu savas aitas, to pašu teic eksperti. Tās ir pienīgas, ražīgas, augumā labas un gaļīgas. Visādā ziņā ļoti labas aitas.

Cilvēki patlaban domā, ka ārzemju gaļas šķirnes aita nobarosies pati no sevis. Nebūs tā! SIA Aibi, otra lielā kautuve, patlaban pērk jērus par 40–60 centiem kilogramā dzīvsvarā. Tas ir piecas reizes lētāk, nekā mums maksā SIA Senlejas. Atšķirība tikai kvalitātē.

I. I.: – Viņiem piedāvā plānus jērus, cilvēki ir priecīgi, ka kāds tos pērk. Pieļauju, ka daudzi saimieki aitas tur vien platību maksājumu saņemšanai.

– Kādas norises aitkopībā patlaban jūs uztrauc?

V. I.: – LT, tāpat kā Latvijas brūnās šķirnes govs, Latvijas zirgs un Latvijas baltā cūka, patlaban iet uz postu. Latvijā ir 40 LT šķirnes audzēšanas saimniecību, kurās audzē 6000 mūsu vietējās LT šķirnes aitu. Ja cilvēki labāk barotu un turētu to pašu LT, viņiem nemaz nebūtu jāpērk citu valstu dzīvnieki, jo mūsu LT aita ir veselīgāka, piemērotāka vietējiem apstākļiem, izturīga un mazprasīga. Importa aitas cena ir 300 eiro, teķa – 500–600 eiro. LT teķi patlaban nav pieprasīti. Es pusotru gadu vecu teķi pārdodu par 150 eiro. Aitiņu atdodu audzēšanai par 100–125 eiro.

I. I.: – Par 10 mēnešu vecu puiku gaļai dabū vidēji 140 eiro, par tikpat vecu aitiņu – 125 eiro. Jēru audzēšanai nav kas pērk par 100 eiro.

V. I.: – Pērn gaļai pārdevu 40 aitiņu. Saņēmu par katru 125 eiro. Drīz pārdošu piecas, ko iepriekš pažēloju. Patlaban tām ir pusotrs gads, pārdodu tās audzēšanai par 125 eiro. Nepilnu gadu turēju bez maksas un esmu vēl priecīga, ka nav jānokauj. Kā zootehniķei man ir žēl pārdot kaušanai labu vaislas materiālu. Neko nevar darīt – tās vairs nav modē.

Tas nav īsti taisnīgi. LT vaislas materiāls ir ļoti labs. Šķirnes fermām ir ļoti stingras prasības un tās izpilda. Mēs, šķirnes saimniecību saimnieki, viens no otra pērkam teķi. Šķirnes aitiņas audzējam vien tiem cilvēkiem, kas ar aitkopību sāk nodarboties no jauna vai kas vēlas savu slikto ganāmpulku mainīt vai palielināt. Bet viņi vienkārši domā, ka ārzemju šķirne ir labāka, un daudzi viļas, jo ārzemniece ir daudz prasīgāka un kaprīzāka.

Aizvien neatrisināta problēma aitkopībā ir vilna. Mēs to uzpircējam par 20 centiem kilogramā pārdodam. Pēdējos gados aptuveni tonnu vilnas pārdevām māju siltināšanai.

– Cik vajadzētu maksāt šķirnes aitai?

– Vienu gadu vecai aitai ar ciltsrakstiem būtu jāmaksā 250 eiro. Aita viegli kalpo vismaz astoņus gadus. Aitas audzēšana un turēšana, līdz no tās ir atdeve, ir diezgan ilga un dārga. Pusotru gadu to audzē, tad piecus mēnešus, līdz atnesas jēri, vēl četri mēneši jāgaida līdz jēru pārdošanai. Iznāk gandrīz 2,5 gadi, kad aita sāk atpelnīt naudu. Aitkopības sākšana iznāk ļoti dārga. No nekā nekas nerodas. Atdeve sākas, kad tiek pie pirmā jēra.

– Nereti dzirdam, ka ienesīgi ir ganāmpulki, ja dzīvnieku daudzums tajos ir vismaz 500. Jums nav tik liels ganāmpulks un ar zaudējumiem nestrādājat.

– Mēs darbojamies ar nelielu peļņu. 300 aitu mātes vajag ganāmpulkā, to daudzi ir izpētījuši. Tad vajag arī darbiniekus, jo ir jāveic daudz darbu, jērus saņemot atnešanās laikā, pēc tam ir bonitēšana, svēršana, jēru atšķiršana, jāveic attārpošana un citi darbi. Ja darbos iesaista vairāk ģimenes locekļu, iespējams, saimniecībā var iztikt bez algotiem darbiniekiem. Mums ir 60 aitu mātes. Stingri ņemot, tas, ko darām, vairs nav īsta strādāšana. Ja mēs būtu jauni cilvēki… Aitu limitu turam, kā teicu iepriekš, tādu, lai paši varētu darbus veikt bez strādnieka, kas dažkārt neierodas darbā.

– Vai aizvadītajos gados, kopš darbojaties ar aitkopību, esat arī gatavojuši ES fondu projektu pieteikumus?

– Neesam gan. Daudzi saimnieki ir atzinuši, ka, īstenojot ES fondu projektus, pašam vien nauda vispirms ir jāiegulda un projekts jāīsteno, aizdevuma procenti visu laiku ir jāmaksā. Ir jāizpilda dažādi nosacījumi, tāpēc esi iegrožots. Tomēr saimniecība bez aizdevuma nevar attīstīties. Mūs no aizdevumiem ir paglābis vecums. Mēs aizvien esam domājuši, ka aizdevumus vecuma dēļ nevajag, mums jau ir vairāk nekā 70 gadu.

– Kad sazvanījām jūs pa tālruni, lai pieteiktu vizīti, teicāt, ka nākamgad gatavojaties saimniecību likvidēt. Vai tiešām tā notiks? Ko esat iecerējuši darīt?

– Es gan tā lemju ik gadu, tomēr aizvien darbojamies tālāk. No Vecvītiņu 60 aitu mātēm 38 aitas ir iekļautas LT ģenētisko resursu saglabāšanas programmā. Tās ir īpašas LT šķirnes gēnu glabātājas, kurām ir noteikti ļoti stingri LT šķirnes nosacījumi. Piemēram, nedrīkst uz galvas būt neviena balta matiņa un citviet vilnā nedrīkst būt neviena melna matiņa. Ģenētiskās aitas ļoti stingri brāķējas. Par Ģenētisko resursu programmā iekļautajām aitām ir noslēgts trīspusējs līgums starp SIA Vecvītiņi, Latvijas Aitu audzētāju asociāciju un LAD. Tās nevar likvidēt, tām ir jāatrod labs atbildīgs saimnieks, kurš uzņemsies saistības manā vietā, turpinās šo aitu audzēšanu un LT šķirnes saglabāšanu. Es arī nespētu tās atdot gaļai.

Mums ir trīs bērni, neviens nedarbojas lauksaimniecībā. Esmu novērojusi, ka lauksaimnieku bērni, galvenokārt lopkopības nozarēs iesaistīto saimnieku bērni, noskatās, cik smagi, bez brīvdienām vecāki darbojas, un vēlas dzīvot citādi. Arī mūsu bērni izvēlējās citu ceļu dzīvē. Vecākā meita Nelda ir pedagoģe, Rūjienas vidusskolā direktora vietniece. Dēls Kalvis ir automehāniķis, viņam Valmierā ir autoserviss. Jaunākā meita pašlaik dzīvo Mazsalacā, audzina divus mazus bērnus, strādā un mācās tālmācībā.

Pavisam mums ir desmit mazbērni, bet tikai vienam, rīdziniecei Sabīnei, interesē dzīvnieki. Sabīne mācās RTU Ķīmijas fakultātē un jau no agras bērnības nodarbojas ar zirgu sportu Latvijas Jātnieku federācijas sporta centrā Kleistos.

– Kā vērtējat norises Latvijas lauksaimniecībā, tās izvēlēto ceļu?

– Latvija ir lopkopības zeme. Mūsu lauksaimniecība ir aizgājusi nedaudz nepareizā virzienā. Iemesls, visticamāk, ir pieprasījums pēc graudiem, kā arī brīvāks darba režīms nekā citās lauksaimniecības nozarēs. Latvijas saimniekiem vajag vairāk iet uz bioloģisko lauksaimniecību. Tas būtu skaisti. Piemērs ir. Vārkava, LBLA priekšsēdētāja Gustava Norkārkļa dzimtais pagasts. Tur esot 90% bioloģisko saimnieku. Mums ap Mazsalacu ir lielie lauki, saimnieki galvenokārt konvencionāli audzē graudus. Tas ir visvienkāršāk.

Ar LT šķirnes aitu var arī labi dzīvot un arī pelnīt.

Mēs saņēmām Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu aitkopības izaugsmē. Darboties nopietni visiem vajadzētu ar citu valstu un arī ar Latvijas šķirnēm, tad jau viss būtu labi. Cilvēki domā, ka var pa vieglo darboties, tāpēc daudziem neizdodas. Kā viņus pārliecināt? Profesore Daina Kairiša daudzajos semināros ik reizi stāsta, kā aitas ir jābaro, kā tās jāuzrauga. Tomēr ganāmpulku īpašnieki turpina par 50–60 eiro pirkt kaut kādu nezināmas izcelsmes aitiņu tāpēc, ka tā ir lēta, un gaida labu rezultātu.

Par ģenētisko resursu programmā iekļautajām aitām ES maksā lielāku atbalstu. Latvijā aitkopība ir augstā līmenī. Noteikti iemesls ir strādīgā Latvijas Aitu audzētāju asociācija. Profesore Kairiša aitu audzētājus visus pēdējos 20 gadus ir nenogurstoši skolojusi, ir tikai jāieklausās. Semināros saimniekus apmāca, ievada darbībās. Jautājums, cik viņi to ņem vērā. Latvijā ir Baltijas valstīs vienīgā aitu kontrolnobarošanas stacija, tā atrodas ZS Klimpas pie Rūjienas. Aitkopība mums ir līmenī, ja vien cilvēki saprastu, ka ir daudz jāstrādā. Nezinu, kā var tikt galā ar saimniecību, ja samaksā 40–60 centus par aitas dzīvsvara kilogramu.

– Kas jādara, lai jaunie saimnieki nāk darboties uz laukiem?

– Stāvoklis ir ļoti smags. Laukos ir ļoti liels darbaspēka trūkums, ir palikuši vien ļaudis, kas nevēlas strādāt. Ar izņēmumiem. Ir arī ļoti liels alkohola posts.

I. I.: – Ir cilvēki, kas laukos no bērna kājas strādā. Ir jaunā paaudze, kas turpina viņu sākto. Mūsu bērni to neizvēlējās.

V. I.: – Iespējams, tā bija mūsu kļūda, ka pārāk centīgi darbojāmies. Mēs bijām un esam spiesti darboties kā darbaholiķi.

I. I.: – Vajadzēja vairāk ar prieku darboties. Brīvdienās atpūsties.

V. I.: – Kā mēs to varētu? Nebija šādas iespējas. Pārcentāmies…. Vēl jau jāņem vērā – lai sekmīgi darbotos lauksaimniecībā, ir jābūt lauksaimnieka gēnam.

UZZIŅA

SIA Vecvītiņi: dibināta 1992. gadā kā zemnieku saimniecība Ramatā; atrašanās vieta: Mazsalacas novads, Mazsalaca; apsaimnieko 75 ha zemes; specializācija – bioloģiskā LT šķirnes aitu audzēšana; patlaban ganāmpulkā 150 aitu, tostarp 60 aitu mātes; saimniecībā darbojas trīs darbinieki, Latvijas Aitu audzētāju asociācijas un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas biedrs; tehnikas parks: MTZ 80 un T40 traktors, New Holland rituļu prese, smalcinātājs, pļaujmašīna, grābeklis, vertikālā frēze.

Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Covid-19 dēļ Rīgas skolas kļūst tukšākas: paziņo, cik klases jau devušās karantīnā
1 stunda
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 4
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nolaupītā vērtība varētu būt pusmiljons eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 6
2 stundas
LE
LETA
Sports
“Visai komandai kopā ar treneriem noteikta pašizolācija.” Rīgas “Dinamo” dodas karantīnā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Smaga avārija uz Vidzemes šoseja: kravas auto ietriecies mikroautobuss, daļēji bloķēta satiksme
1 stunda