Nelikt picu grāmatplauktā 4
Katru dienu es mācos. Esmu laimīga, ka to varu. Jau divus gadus studēju funkcionālo medicīnu, daru to tālmācībā, jo Latvijā nav šādas programmas. Ilgstoši klausos videokonferences ar labāko ārstu līdzdalību, lasu zinātniskos pētījumus.
Man ir sava loģistika, strikti ievēroju laiku, kas nepieciešams katras tēmas izzināšanai.
Daudz lasu. Lasīšana ir kā garda maltīte, to lēnām un kārtīgi sakošļāju. Gluži tāpat kā ēdienu, arī lasāmvielu izvēlos pārdomāti. Ātrās uzkodas man nepatīk. Lētus romānus un picas manos plauktos neatradīsiet.
Nereti saka: cilvēks ir tas, ko viņš ēd. Es gluži tā nedomāju. Manuprāt, cilvēks ir tas, kas viņā paliek pāri pēc sagremošanas procesa. Ja izvēlētā pārtika nav piemērota, tā pakāpeniski nobeidz orgānus un ne tikai tos. Ar lasāmvielu ir tāpat. Tā attīra dvēseli vai piesārņo mūs. Izlasītais rada tādu kā iekšējo kinozāli, kuras apmeklējumu vairs neizvēlies pats. Tas pats atnāk pie tevis domu un fantāziju veidolā, un esi spiests cepties vai arī samierināties. Iekšējais kino, ko rada piedzīvotais, pārdzīvotais, izlasītais un tālāk jau izfantazētais, sašūpo dvēseles māju un kairina prātu.
Prāts ir apveltīts ar radošumu, tam ir bezgalīgs tilpums pieredžu uzglabāšanai, taču piemīt arī spēja mūs mānīt. Varu atcerēties savus iepriekšējos darbus un nedarbus, bet varu dzīvot aizmiršanā. Tāpēc ir svarīgi izprast sava prāta dabu un ne vienmēr ticēt visam, ko tas saka.
Prāts arī spēj plūst virzienā uz iekšu – uz apziņas centru. Es to izmantoju. Tādējādi prāts darbojas kā labs draugs dvēselei un ķermenim.
