Foto: ZUMAPRESS.COM/SCANPIX/LETA

Guna Roze: Arī šī sleja varētu būt iemesls sūdzībai par spamu 2

Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šoruden kāds labdaris parūpējās, lai mani “izbano” no virtuālās smilšu kastes – feisbuka. Saņēmu ziņu no Zakerberga kompānijas, ka es izplatot spamu un katru dienu ievietojot vardarbīgus attēlus. Mani nobloķēja.

Jā, tik vienkārši tas notiek: bez pārliecināšanās, vai sūdzība ir patiesa, vai tās autors nav “feika” persona, bez dialoga ar apsūdzēto… Viens klikšķis, un tu atrodies aiz kūsājošās dzīves dzelzs priekškara.

CITI ŠOBRĪD LASA

Die’s ar viņu – ar to FB profilu! Bez tās smilšu kastes eksistē vēl citi spēļu laukumi, tostarp literārā un reālā dzīve. Tagad ir vairāk laika pārdomām, vai man ierastā virtuālā dzīve patiešām ir vajadzīga.

Pat rakstot šo sleju, kad blakus datoram ir arī telefons, ne piecas minūtes nepaiet bez tinkšķiem, trinkšķiem un plunkšķiem vienā vai otrā ierīcē: piesakās “Whats-App”, “Younameit” ziņas, īsziņas, e-pasti, atskan telefona zvani, dažādu atjauninājumu un brīdinājumu paziņojumi, uzpeldošās ziņas par Covid un izdevīgajiem piedāvājumiem, ko neesmu abonējusi, utt.

Ja es joprojām būtu feisbukā, plunkšķu blīvumu vairotu arī mesindžeris. Var jau, protams, visu atslēgt, bet tad nobrūk ierastā pasaules kārtība: rodas vainas sajūta, iekrājas kavētas iespējas utt. Visas šīs iluzorās lietas darbojas kā precīzi tēmētas granātas – esam pakļauti labprātīgai pašiznīcībai.

Tehnoloģijas izspēlē arvien vairāk un viltīgākus transhumānisma scenārijus.

Piemēram, ja mājaslapa, kurā esi iekļuvis, aicina piekrist sīkdatņu izmantošanai, tev pat nav iespējas atbildēt: “Paldies, nē, vēlos tikai izlasīt šo rakstu.”

Vai nu ļaujies izspiegošanai (oficiāli tas skan: specifiskas informācijas saglabāšanai par lietotāju), vai – prom! Arvien biežāk izvēlos šo “prom”. Un tas notiek laikā, kad mūs baro ar ilūzijām par datu neaizskaramību.

Diemžēl tehnoloģiju blusas, kas knosās mūsu kažokos, nav tikai laika un uzmanības zagļi. Tie ir mērķtiecīgi ievazāti sensori, kas uzrauga un vada arī “sava suņa” uzvedību: ko tev būs domāt, kā justies, ko gribēt, kam sekot, kuru atsekot.

Kā sirēnas – jūrnieku aizvilinātājas; kā Sprīdīša maldugunis, kā skaistā Pazemes balsu dziesma, kas teju pazudināja Ronju. Viedtehnoloģijas ir mūsdienu prototips tām briesmām, par ko brīdina pasakas.

Reklāma
Reklāma

Skaisti iesaiņots ļaunums, kam gandrīz neiespējami neatdoties. Pat tie laiki, kad šķībi skatījāmies, ja kāds dzīvas sarunas laikā metās atbildēt telefona zvanam, ir aizvēsture.

Tagad cilvēks, kurš tev raksta “WhatsApp” vai feisītī, nesaprot, kā vari nebūt pieejams. Viņš gaida atbildi momentā; viņam ir vienalga, ko tu tajā brīdī dari: raksti romānu, cīnies ar sarežģītu finanšu atskaiti, mīlējies vai dziedi bērnam šūpļa dziesmu.

Laiks un privātā telpa – dārgākā cena, ko maksājam, brīvprātīgā piespiedu kārtā izmantojot mūslaiku labierīcības, tostarp Covid ērā par ikdienu kļuvušās “ZOOM” sanāksmes.

Vienā šādā sanāksmē pēkšņi aptvēru, ka visi šie cilvēki taču ir ienākuši manā privātajā telpā, lai gan dažus es nelaistu pār slieksni. Bet te nu viņi ir: balsis, attieksmes un viedokļi vibrē istabā, kur man pēc tam būs jārada, acis redz privātas lietas man aiz muguras. Izeja? Zūmot stacijā vai kāpņu telpā. Vai brist vēl dziļāk tehnoloģijās un uzlikt iluzoru priekškaru – fona attēlu.

Tā mēs kā lutauši turpinām virpuļot Paganīni “Raganu deju” ar tehnoloģijām, kurām sen jau esam atdevuši mazo pirkstiņu. Kurš šajā dancī ir Fausts, kurš Mefistofelis? Pret ko mēs esam apmainījuši savu dvēseli = savu laiku, privātumu un enerģiju?

Turpina džinkstēt, trinkšķēt un plunkšķēt mūsu viedierīces: lasi, atbildi, apstiprini, apgreido! Tikmēr produktīva saruna par to, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu dzīvi, nenotiek.

Tiklīdz kāds sāk apšaubīt nu jau pieņemtas normas, viņa iebildumi tiek nogriezti saknē. Izeja? Lai paliktu pie veselā saprāta līdz laikam, kamēr šis ceļš nonāks strupceļā (un tas notiks), ir svarīgi saglabāt savu fizisko un garīgo veselību un… izdzīvot.

Neiet akli visam pavadā, bet necensties arī būt garākajam zāles stiebriņam, kas spītīgi tiecas pret sauli, – nopļaus. Vai vismaz “izbanos” no feisbuka. Arī šī sleja varētu būt iemesls sūdzībai par spamu.