Lembergs atkal guvis virsroku pār prokuroriem 0
Pagājšnedēļ Ģenerālprokuratūrā izbeidza no 2006. gada vesto lietu saistībā ar apsūdzībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un virkni citām epizodēm pret Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.
Lieta pārtraukta un slēgta it kā nepierādītas apsūdzības, it kā “nepietiekamu pierādījumu” dēļ, bet televīzijā prokurors Zalužinskis palika pie viedokļa, ka vainot Lembergu bijis pamats. Pats Lembergs savu kārtējo virsroku pār prokuroriem īpaši neafišēja, kaut agrāk mēdza skaitīt, kā viņš izvirzījies vadībā, mačojoties tiesās, ar 3:0 vai 5:0 utt. – saņēmis kārtējo attaisnojošo spriedumu un pieveicis apsūdzētājus. Lai šoreiz izbeigtu apsūdzību, nebija nepieciešama aktīvu atbalsta grupas kundžu no Ventspils piedalīšanās. Salīdzinot ar, piemēram, grīnbergiādi, no 2006. gada vestajā izmeklēšanā apsūdzības bija bargākas, bet tā arī netika pierādīts, ka pilsonis Lembergs būtu nodarbojies ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, atradies interešu konfliktā, izspiedis kukuli, bijis organizētas noziedzīgas grupas sastāvā, piesavinājies miljonus. Vai prokuratūras darbā bijis brāķis? Defekti? Un kur liks 75 savāktos sējumus – nodos makulatūrā?
Ko tagad sabiedrībai spriest? Ka Lembergs neko nav piesavinājies un ir nevainīgs vai gandrīz nevainīgs, jo cita lieta pret viņu jau trešo gadu tomēr tiek iztiesāta? Pazīstamais advokāts Saulvedis Vārpiņš Ģenerālprokuratūras atkāpšanos no apsūdzības vērtē kā dīvainu soli un praksi. Parasti prokurori iesākto tomēr cenšoties “aiznest” līdz tiesai, lai tā tiek galā, bet paši – kā saka, tālāk no grēka. Tomēr nest lietas bez pietiekama pamatojuma uz tiesu Vārpiņa vērtējumā arī ir grēcīgi. Viņš spriež, ka varbūt šoreiz prokurori izpildījuši likumā rakstīto, ka nepamatota lieta nav iztiesājama, bet atgādina, ka, zaudējot pirmajā instancē, prokurori bieži sūdzas tālāk, bet arī augstākās instancēs attaisnotajam cilvēkam šai laikā jābendē nervi, jāzaudē laiks, nauda un reputācija, ko nevar segt ar vēlāk piespriestām kompensācijām.
– Ko nozīmē “nepietiek pierādījumu”? – Vārpiņš jautā un komentē: –Tas nozīmē, ka – nav pierādījumu, nav arī vainas. Un, ja atsakās lietu novest līdz tiesai, tad apsūdzības bijušas nepamatotas. Šādās reizēs būtu solīdi, ja prokurori atvainotos cilvēkiem, kuriem cēluši apsūdzības.
Bijušais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs norāda uz vispārēju Kriminālprocesa principu, ka ierosinātajās krimināllietās jāveic izmeklēšana saprātīgos termiņos. Ir nelāgi, ja to, ka apsūdzība krimināllietā ir nepamatota, atklāj pēc sešiem gadiem, un tad var spriest – vai nu prokuratūrā vilkta gumija vai pietrūcis profesionalitātes. Iespējams, prokurori nav spējuši izvērtēt sākotnējos pierādījumus. Štokenbergs atceras ierēdņu vidū iecienīto aforismu “katram papīram jānostāvas”, bet, krimināllietas izmeklējot, seši gadi ir pārāk ilga “papīru nostāvēšanās”. No cita skatpunkta, pēc esošā sacīkstes principa raugoties, ja prokurori atkāpjas un zaudē, tas var nozīmēt, ka apsūdzētajai pusei bijis labāks juridiskais nodrošinājums, “veiklāki puiši” nekā apsūdzētājiem.
Jānis Maizītis, kurš bija ģenerālprokurors 2006. gadā, nevēlējās vērtēt apsūdzības izbeigšanu pret Aivaru Lembergu sava tagad ieņemamā Valsts prezidenta padomnieka amata dēļ.
Kā zināms, Rīgas Apgabaltiesā prāva pret ventspilnieku tiek turpināta, tā ir ļoti apjomīga tiesāšanās ar daudziem lieciniekiem un daudziem sējumiem apsūdzības rakstā. Bet arī šeit verdikts, kā spriež juristi, varbūt būšot 2014. gadā. Jācer, ka vismaz tiesnešiem pulveris ir sauss, darbs veiksies produktīvāk, un juridiskie mērinstrumenti nav bojāti, lai precīzi izsvērtu – vainīgs, nevainīgs.
