Latvju bērnu pārkrievošana, jezga valdībā un šāviens sirdī: Kārlis Streips ielūkojas gadsimtu senos laikrakstos 0
2025. gads iet uz beigām. Drīz būs Ziemassvētki un jaunais gads, un šonedēļ komentāru vēlos veltīt tam, kas tapa rakstīts Latvijas laikrakstos pirms gadsimta 1925. gada 5. decembrī.
Tā bija sestdiena, un Latvijā iznāca vairāki laikraksti. Zemgales balsī bija materiāli par plūdiem Krimā, par 18. Daugavpils aizsargu pulku, par 1926. gada valsts budžetu, par dzelzceļa līniju starp Glūdu un Liepāju, kā arī par faktu, ka tobrīd Latvijai tuvojās pamatīgi sniegputeņi.
Taču manu uzmanību visvairāk piesaistīja materiāls ar virsrakstu “Latvju bērnu pārkrievošana.”
Tur lasām šādus vārdus:
“Pēc statistiskām ziņām vidusskolas ar krievu valodu mācības valodu apmeklē 11,34% latviešu, 5,36% vāciešu, 30,15% krievu, 45,93% ebreju, 4,18% poļu u.c. Diezgan liels procents latviešu ir arī vācu vidusskolās. Notiek tā, tad neapšaubāma latviešu pārkrievošana un, kā redzams, ne mazums ir latvju, kas nav mācījušies cienīt un saprast latvju nacionālās skolas centienus.”
Ja vien mazliet vairāk par desmito daļu latviešu skolēnu devās uz krievu skolām, tad tas nebūt nebija daudz.
Minēts, ka “diezgan liels procents” iet vācu skolās. Nezinu, cik liels tas procents bija.
Vēl interesantāk ir tas, ka mazāk nekā trešdaļa krievu skolēnu mācījās krievu vidusskolās. Kur gan citur viņi būtu gājuši?
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma visas skolas Latvijā tika pārlatviskotas. Padomju laikā protams pastāvēja “paralēlas plūsmas,” un krievu valoda kā zināms bija visas lietvedības un administrācijas valoda.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ilgus gadus bija milzīgi strīdi par tā dēvētajām “krievu skolām” – skolēni devās manifestācijās un protestēja.
Augot trimdā man bija pieejamas amerikāņu skolas, bet no tā neizrietēja, ka manī pazuda latviskums.
Pirmkārt, mēs mājās runājām tikai un vienīgi latviešu valodā, taču ārpus tā manā dzimtajā Čikāgā bija Krišjāņa Barona vārdā nosaukta latviešu skola.
Četras vasaras pavadīju latviešu īpašumā Garezers Mičiganas štatā, kur bija sešu nedēļu vasaras vidusskola.
Pēc amerikāņu vidusskolas pabeigšanas vienu gadu pavadīju Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā.
Līdz ar to, kad 1989. gadā pārcēlos uz Latviju, varēju tūdaļ ķerties klāt pie dažādiem darbiem. Pieļauju, man bija amerikāņa akcents, bet ar to veikli tiku galā.
Attiecībā uz locījumiem un galotnēm, mums latviešu skolā mācīja par u-celmu un tamlīdzīgiem jēdzieniem, bet Latvijā mani pie čupra paņēma viena korektore, kura izskaidroja, ka gadījumā, ja nenoteiksmē darbības vārdā ir garais ā vai garais ī, tad arī visos locījumos būs garie patskaņi.
Savukārt galotne “iet” ir tikai un vienīgi pavēles izteiksmē un citādi lietojama nav.
Latvijas valdība milzīgi ilgi tūļājās ar šo lietu. 2025. gadā paziņots, ka visās skolās būs latviešu mācību valoda tikai pēc pāris gadiem.
Man vienmēr ir licies, ka to vajadzēja noteikt jau pirmajos neatkarības gados un ignorēt Krievijas un nesaprotošu cilvēka tiesību ļaudis, kuri pret to iebilstu.
Zemgales balsī todien arī bija nekrologs. Tā paša gada 23. augustā bojā gāja Latvijas pirmais un leģendārais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics.
5. decembrī laikraksts vēstīja, ka viņa sieva Kristīne bija sev iešāvusi sirdī. Acīmredzot kundze bija tik saskumusi pēc mirušā vīra, ka cita varianta nebija.
1925. gada decembrī uz beigām gāja ministru prezidenta Hugo Celmiņa vadītā valdība, un Zemgales balsī bija diskusija par sarunām Saeimā par nākamo valdību:
“Galīgā vienošanās vēl nav. Lielākās grūtības sagaidāmas arī pie kabineta personāla sastāva. Pret Skujenieku kā ministru prezidentu iebildumu neesot. Kara ministra portfeli droši piešķirošot Goldmanim. Kreisā koalīcija bez žīdiem atbalstu meklē arī pie krievu frakcijas, tādā nolūkā Skujenieks veda sarunas ar krievu frakcijas pārstāvjiem.
“Vairākas stundas ilgi apspriedās kreiso sociāldemokrātu frakcija viena pati. Pārrunāja, kādu ministru posteni būtu jāņem pašiem un kādi jādod Centra apvienībai. Par kabineta personālo sastāvu sarunas oficiāli sāksies šodien.”
Varu paskaidrot, ka visā brīvvalsts laikā neviens no ministru prezidentiem nebija no Sociāldemokrātu partijas. Nākamo valdību, kura stājās amatā 1925 g. 24. decembrī, vadīja Kārlis Ulmanis no Zemnieku savienības.
No 1918. gada 19. novembra, kad amatā stājās Pagaidu valdība, līdz 1940. gada jūnijam, kad Latviju bija okupējuši padomju spēki, mūsu valstī bija 15 dažādas valdības.
Mazliet mazāk par 22 gadiem. Noteikti būtu bijis daudz lielāks skaits, ja nebūtu noticis Ulmaņa apvērsums, jo pēc tā viņš valdīja kā “Vadonis” un varu atdeva tikai tad, kad to pārņēma Augusts Kirhenšteins pēc Latvijas okupācijas.
Patlaban ministru prezidentes amatā ir Evika Siliņa, un tā ir 17. valdība kopš neatkarības atjaunošanas. Te runa ir par 35 gadiem, tāpēc nekāda liela atšķirība nav.
Zemgales balsī pirms gadsimta arī bija materiāls par mazinieku politisko grupu, kura pāris gadus pirms tam bija atdalījusies no “kreisiem sociāldemokrātiem.”
Laikraksts to aprakstīja šādi: “Kaut gan mazinieki savā programmā un taktikā joprojām uzturēja nepildāmas un Latvijas apstākļiem nepiemērotas utopiskas prasības, šī partija tomēr salīdzinot ar krieviski un komunistiski orientēto kreisu sociāldemokrātu partiju bija novirziens un labo pusi.”
Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija bija viena no pirmajām, kuras atmodas laikā atjaunoja savu darbību.
To labi atceros. Kongresā piedalījās sociķi no Zviedrijas un citām valstīm, un tāpēc tur bija vajadzīga tulkošana uz angļu valodu. Pieteicos, un man blakus bija puisis no Latvijas, kuram bija ļoti laba angļu valoda. Vārds pēc vārda un ar laiku konstatējām, ka abi esam geji.
Attiecības, kuras izveidojās, nebija labas nedz man, nedz viņam, un visai ātri izjuka, bet viņš bija pirmais gejs, kuru Latvijā satiku, un tāpēc tas bija atvieglojums pamatīgs.
LSDSP veiksme Latvijas politikā bijusi nosacīta. Gan 5., gan 6. Saeimas vēlēšanās tā palika zem barjeras. 7. Saeimā sociķiem bija 14 mandātu. Ar to arī viss bija pateikts.
Citādi bija pašvaldību līmenī, kur Sociāldemokrāti kādu laiku vadīja koalīciju Rīgas domē. 1997. gada vēlēšanās partija saņēma 18,7% balsu un 11 mandātus. Pēc četriem gadiem rezultāti vēl labāki – 14 mandāti, un mēra amatā kādu laiku sabija Latvijas redzamākā Sociāldemokrāta Jura Bojāra dēls Gundars. 2009. gadā sociķi atkal palika zem barjeras.
2017. gadā LSDSP izdevās iegūt 10 no 17 mandātiem Olaines novadā, kur noteikti būtisks bija personību jautājums.
Arī LSDSP notika šķelšanās tāpat kā tas bija pirmās brīvvalsts laikā. 2002. gadā izveidota Sociāldemokrātu savienība. Interesantā kārtā viens no redzamajiem šķeltniekiem Ansis Dobelis izveidoja organizāciju, kura ar laiku kļuva par partiju “Progresīvie.”
14. Saeimas vēlēšanās LSDSP startēja kopā ar Zemnieku savienību, un divi no 16 deputātiem sevi prezentēja kā LSDSP biedri.
Par valdības veidošanu 1925. gada nogalē arī rakstīja laikraksts Latvijas Kareivis, kura materiālam virsraksts bija šāds:
“Vienošanās starp centra apvienību un sociāldemokrātiem panākta.”
Laikraksts vēstīja, ka vispirms valdību mēģināja izveidot tā dēvētais nacionālais bloks, kurš mēģināja “sastādīt valdību atbalstoties uz zemnieku bloku un minoritātēm vien, kas faktiski gan būtu iespējams, blokam nav pieņemams, jo šādā koalīcijā minoritāšu iespaids būtu par daudz liels. Tāpēc nacionālais bloks vienojās tālāku mēģinājumus vairs netaisīt, bet paziņot valsts prezidentam, ka viņu mēģinājums palicis bez panākumiem.”
Kā jau minēju, arī Sociāldemokrātiem nekas valdības veidošanā nesanāca.
Laikraksts Rīgas ziņas 1925. gada 5. decembrī pievērsās valdības veidošanai nevis pašmājās, bet gan Igaunijā:
“Igaunijas zemnieku savienības vadonis zvērinātais advokāts Tēmants, kuram parlamenta prezidents piedāvāja valsts vecākā amatu, vakar veda sarunas ar atsevišķu frakciju pārstāvjiem, pie tam noskaidrojās, ka iespējams nodibināt pilsonisku koalīciju no zemnieku savienības līdz darba partijai, izslēdzot sociāldemokrātus.”
Lūk – arī Igaunijā sociķiem iedots kurvītis. Janam Tēmantam izdevās sastādīt valdību ar piecu partiju pārstāvjiem. Viņa pirmā valdība krita, bet Tēmanta kungs amatā ievēlēts vēl divreiz.
Igaunijā pirmās brīvvalsts laikā bija 22 dažādas valdības līdz 1932. gadam, kad varu pārņēma turienes Ulmaņa variants Konstantīns Pats. Tāpat kā Ulmanis, arī Pats varu atstāja tikai pēc okupācijas sākuma.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagaidu valdību vadīja Ivars Godmanis. Viņa pārinieks Igaunijā bija Edgars Savisārs. Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas bijušas 20 valdības.
Lietuvā atjaunotās brīvvalsts laikā bijušas 22 valdības.
Lūk, par ko rakstīja laikraksti mūsu valstī pirms gadsimta. Te gribu pareklamēt avotu, no kurienes es šo informāciju saņēmu.
Latvijas nacionālajai bibliotēkai un Valsts arhīvam ir portāls Periodika.lv, kur atrodami visi mūsu teritorijā izdotie izdevumi no ļoti tālā 1748. gada 1. janvāra līdz mūsdienām.
Izcils informācijas avots pētījumiem un komentāriem, kādu es šodien rakstīju!
