Līvu muzeja “Pivālind” direktore Indra Jaunzeme stāsta par Staiceli Pēterim Apinim
0
Staicele pieder pie senā Metsepoles (‘motsa’ – mežs, ‘pūol’ – puse – senlībiešu valodā) novada. Lībiešu muzejs atrodas vienā no Staiceles vecākajām guļbūves ēkām, kas celta 1870.gadā. Telpu iekšpusē saglabātas guļbūvei raksturīgās sienas un griesti, telpas vidū izvietota lielā siltumkrāsns.
Lībiešu muzejs “Pivalind” (tulkojumā – stārķis jeb svētais putns) izzina Staiceles un tās lauku teritorijas kultūrvēsturiskās vērtības, tās iedzīvotājiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Muzejā apskatāmi seni priekšmeti, kurus lietojuši Staiceles apkaimes ļaudis, dažādi darbarīki un mūzikas instrumenti, novadnieku – ainavistu – gleznas, kuras mākslinieki radījuši ar lielu mīlestību pret Staiceles gleznaino dabu.
Indra Jaunzeme Staiceles muzejā strādā jau 20 gadus, un tā ir viņas vienīgā darba vieta. Indra ir staiceliete, viņa lepojas ar to, ka dzīvo Staicelē. Viņa radījusi Staiceles pilsētas un lauku teritorijas digitālo karti, kas izskatās kā lībiešu karogs – zaļš, balts un zils. Zilie ir purvi, zaļie ir meži, bet baltā ir lauksaimniecības zeme. Staicele robežojas ar Igauniju.
Kartē ir daudz nosaukumu, ir apkopota informācija par Staiceles vairāk nekā 600 viensētām, kas bijušas līdz 1940. gadam. Tolaik tas bija Rozēnu pagasts un skaitījās reti apdzīvota vieta, taču Valmieras apriņķī teritorijas un māju skaita ziņā bija viens no lielākajiem.
Kartē mājas nosaukumi skatāmi ir divās krāsās – melnā un pelēkā. Melns uzraksts un oranžs kvadrātiņš nozīmē, ka šajā mājā cilvēki vēl joprojām dzīvo. Ja mājas nosaukums ir melns, bet kvadrātiņam ir pelēka apmalīte, tas nozīmē – šajā mājā dzīvo atpūtnieki vai vasarnieki.
Ja mājas nosaukums rakstīts pelēkiem burtiem, un pildīts pelēks kvadrāts, tas nozīmē, ka šajā mājā cilvēki vairs nedzīvo, bet ir palikusi klētiņa, šķūnis vai kaut kas no senās godības. Ja mājas nosaukums ir pelēks, bet kvadrātiņš ir tukšs, tas nozīmē, ka palicis vien mājas nosaukums.
Staicele pati senāk bijušas mājas, bet tad te sāka būvēt papīrfabriku pie Salacas upes, izveidojās ciemats, tad pilsētciemats, bet šobrīd Staicele ir pilsēta ar stārķi ģērbonī.
Un vēl Staiceles muzejā ir sarakstiņš – par katru māju, tur redzams, kas ir bijis saimnieks trīsdesmitajos gados. Un par katru māju ir mapīte – un tādas ir 640, un tur ir māju apraksti, leģendas, stāsti, atmiņas, fotogrāfijas, minēti ļaudis, kas tur dzimuši, laulājušies vai miruši. Daudz materiālu no periodikas. To visu var apskatīties arī datorā.
Indra atver folderi par mājām “Balvām”, kuru vairs nav, bet datora ekrānā parādās fotogrāfijas, mājas stāsts. Tad viņa atver folderi mājām “Mačkalniem”, kas ir dzejnieces Dainas Avotiņas dzimtās mājas.
Par dažām mājām informācijas ir vairāk, par citām mazāk, bet kopā veidojas puzle – Staiceles vēsture.
Staicelē no lībiešiem ir palikuši māju vārdi (piemēram, mājas “Ķilas”, “Megra”, “Munas”), apvidvārdi, vietvārdi, raksti un krāsas audējiem, pinumi no smilgām un kosām, zilais lakats. Palikuši ar lībiešu sarunvārdi, arī Indra lieto vārdus “kunnis”, “somnis”, “koizeme”. Staicelē kaķis ir kašs, stārķis ir starks. Lībieši Staiceles muzejā dzimtas kokos var atrast savu lībisko piederību, izcelsmi un vidi.
Lībiešu muzejs “Pivalind” vēl meklē lībisko un vēl daudz atradīs. Muzejs atrodas Staicelē, Lielā ielā 14.
