VIDEO. Par Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” attīstību Pētera Apiņa saruna ar centra valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu
0
“Vaivaros” top jauna ambulatoro pakalpojumu ēka. Rehabilitācija pēdējos 15 gados Latvijā ir strauji attīstījusies, iespējas sniegt rehabilitācijas aprūpi ir palielinājušās. Patiesībā viss, kas bija savulaik ierakstīts pamatnostādnēs, vairāk vai mazāk ir realizēts, realizējies par labu Latvijas iedzīvotājiem.
Bez šaubām – finansējuma nepietiek, rindas ir ļoti garas, vajadzību ir vairāk nekā “Vaivaru” nacionālais rehabilitācijas centrs un visas pārējās rehabilitācijas institūcijas spēj sniegt. Latvijā ir ap 500 rehabilitācijas gultu, un puse no tām ir “Vaivaros”.
Mērķis būtu rehabilitāciju sniegt ātrāk, piemēram – tūlīt pēc tam, kad profesors Andrejs Ērglis ir ielicis stentu infarkta slimniekam, nāktu rehabilitologs un aicinātu uz pareizu kustību. Vai insulta pacients no insulta nodaļas maksimāli ātri nonāktu “Vaivaros”.
Daudz, kas šajā jomā jau ir veikts. Labi strādā akūtā rehabilitācija.
Bet realitāte ir tāda, ka Latvijas iedzīvotāji noveco, un katram ceturtajam Latvijas iedzīvotājam būtu vajadzīgs kāds rehabilitācijas pakalpojums.
“Vaivariem” ir piešķirts metodiskā centra statuss. Mērķis ir, lai akadēmiskais rehabilitācijas personāls strādātu “Vaivaros”. “Vaivari” šobrīd organizē sadarbību gan ar RSU, gan Latvijas Universitāti, gan ar lielajām slimnīcām – RAKUS, BKUS, meklē jaunas iespējas doktorantūras studijām.
Diemžēl nav un nebūs iespējas “Vaivaros” rehabilitāciju saņemt mēnešiem ilgi no vietas, kā tas dažiem pacientiem būtu nepieciešams. “Vaivaros” pacientam ir jāiemācās pašam veikt zināmas kustības, atjaunot darbspējas un spējas palīdzēt pašam sev. “Vaivaru” uzdevums ir nodarboties ar smagākiem pacietiem, “Vaivaru” fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, logopēdiem ir jāmāca, bet tālāk pacientam jāstrādā pašam savā rehabilitācijā.
Rehabilitācijas pakalpojumiem būtu jābūt maksimāli tuvu pacientu dzīves vietai. No Daugavpils uz “Vaivariem” būtu jābrauc tikai smagākos gadījumos. Būtu ļoti labi, ja rehabilitācija ienāktu primārajā aprūpē, iespējami tuvu pacienta dzīve vietai. Fizioterapeitam būtu jāstrādā ārstu koppraksē vai pie vairākām ģimenes ārstu praksēm.
Būtiskais rehabilitācijā ir pēctecība. Diemžēl – ja pacients nav līdzestīgs un daudzkārt neatkārto visu apgūto savās mājās, nekāds labs rezultāts nav gaidāms.
Protams, līdzestības veidošanā svarīga ir sabiedrības izglītošana. Ļoti nozīmīgs ir rīks “Vigo”, kas ir digitālās rehabilitācijas programma insultu pārcietušajiem pacientiem, kas ir pieejama planšetdatorā – savas mājas ērtībā. Šo programmu ir izstrādājis neiroķirurgs Jānis Šlēziņš un Kristaps Krafte. Pacientam šī programma dod iespēju līdzdarboties, diemžēl tā ir maksas programma.
Agri vai vēlu “Vaivari” nonāks līdz telemedicīnai, kad vēros un monitorēs pacienta rehabilitācijas procesu ārpus klīnikas.
