Mamma ziņo par nepatīkamu situāciju, kādā nonācis bērns, kuram atņemts telefons. Vai skola drīkst ietekmēt ģimenes dzīvi pēc stundu beigām?
0
Šis mācību gads skolās sākās ar izmaiņām – 1.-6.klašu audzēkņiem no septembra tikai aizliegts skolā lietot mobilo tālruni. Iepriekš par šo tēmu esam rakstījuši vairāk, cita starpā arī ieskicējot vairākus piemērus, kā skolas risina šos jautājumus praktiski.
Vecāki, šķiet, šajā tēmā ir sadalījušies divās līdzīgās grupās – vieni uzskata, ka šis ir lielisks jaunums, kas bērniem skolā ļauj labāk koncentrēties uz mācībām, citi komentē, ka tas apgrūtina ģimenes ikdienu, jo ir apgrūtināta komunikācija ģimenes locekļu starpā. Lielākoties gan visi ir vienisprātis jautājumā, ka skolā telefonu izmantot nedrīkst, bet vai to ir jāatņem un kaut kur jāieslēdz?
Mamma Ilona, kuras meita mācās Jelgavas 4.viduskolā, atrakstīja vēstuli, ieskicējot, cik neērta mēdz būt ikdiena, ja viņa nevar komunicēt ar savu bērnu. Iedziļinājos šajā tēmā, noskaidrojot ne tikai mammas stāstu, bet arī skolas atbildi, advokāta vērtējumu par šādiem gadījumiem un psiholoģes pārdomas, kā tas viss ietekmē izglītojamos.
Iejaukšanās ģimenes dzīvē
Viņas meita mācās 7.klasē, kur nosacījumi esot stingri – ja bērns tiek pieķerts, ka telefons nav nodots, bet konkrētajā dienā palicis somā, tad tas tiek atņemts. Vēlāk vecākiem zvana skolas sociālais darbinieks un paziņo par šo faktu, kā arī informē, ka līdz plkst.16.00 vecākiem jāierodas skolā, lai saņemtu bērna telefonu.
Mamma to uzskata par robežu pārkāpšanu: “Es par šādu situāciju esmu šokā. Kur paliek vecāku saziņa ar bērnu pēc skolas? Katrā ģimenē ir sava kārtība un ieradumi, norunas, kuras skola nedrīkst ietekmēt, iejaucoties ģimenes dzīvē, kas notiek pēc skolas.
Sanāk, ka bērns no skolas šādos gadījumos iziet viens, viņam nav iespēju sazināties, nav drošības sajūtas. Vecāki nevar kontrolēt, kur bērns atrodas, kas pusaudža vecumā ir īpaši svarīgi.”
Mamma arī norāda, ka ne visiem vecākiem ir iespēja nekavējoties reaģēt un ierasties skolā līdz norādītajiem plkst.16.00, jo lielākoties darbalaiks ir ilgāks.
Viņai radies jautājums: vai skola drīkst tā rīkoties un pēc mācību beigām neatdot bērnam telefonu? Vai tādējādi netiek pārkāptas bērnu tiesības?
“Šajā konkrētajā dienā, kas mani motivēja uzrakstīt, mana meita patiesībā ne pie kā pat nebija vainīga. Viņai pazuda skapīša atslēga, līdz ar to nebija iespējas tur ielikt telefonu, tāpēc nolēma telefonu izslēgt un nolikt somā. Todien bērni tika pratināti, daudzi atzinās, ka telefoni ir somās, tāpēc visiem tie tika atņemti,” ieskicē Ilona.
Viņa arī nedaudz plašāk skaidro sava bērna dienas režīmu, tādējādi izskaidrojot, kāpēc šāda situācija viņu kā mammu satrauc: “Meita pēc skolas vienmēr man dod ziņu, ka dodas mājās vai pie draugiem. Turklāt viņa aktīvi nodarbojas ar sportu, mācās mūzikas skolā. Man, esot darbā, ir svarīgi, ka mēs varam sazināties telefoniski, es zinu, kur viņa ir, ka veiksmīgi ir nonākusi no viena punkta nākamajā. Strādāju mierīgi, zinot, ka mans bērns ir drošībā. Tāpēc reizes, kad skola šādi izrīkojas, mūsu ģimenei rada lieku satraukumu.”
Esot sajūta, ka skola šādi šķeļ ģimeni, jo reizēm sporta treniņi beidzoties vien plkst.20.30 vakarā. Pati Ilona lielākoties no darba mājās pārnākot ap plkst.19.00. Tas ir satraucoši, jāmēģina arī atrast iespēja darbalaikā doties uz skolu, lai tomēr atgūtu telefonu.
Skola ir atvērta dialogam
Lai saprastu stāsta otru pusi – skolu -, sazinājos ar Jelgavas 4.vidusskolas administrāciju. Tiek norādīts, ka skolā ir noteikta kārtība, kas paredz, ka 1.–9. klašu skolēni mācību laikā neizmanto mobilos tālruņus, lai nodrošinātu pilnvērtīgu mācību procesu, mazinātu traucējošus faktorus un veicinātu skolēnu savstarpējo komunikāciju klātienē.
Jelgavas 4.viduskolā ir Iekšējie noteikumi “Jelgavas 4. vidusskolas mobilo telefonu un viedierīču lietošanas kārtība 1.–9. klašu skolēniem” ir izstrādāti, balstoties uz izglītības nozares ieteikumiem. Ja skolēns kārtību neievēro, skolotājs, kas konstatējis pārkāpumu, ir tiesīgs telefonu vai viedierīces nodot glabāšanā pie sociālā pedagoga, klases audzinātāja vai skolas vadības pārstāvja, informējot vecākus par pārkāpumu. Šādā gadījumā mobilais telefons un viedierīces tiek izsniegtas tikai skolēna vecākiem.
Tāpat šīs skolas administrācija norāda, ka skola rīkojas samērīgi un katru situāciju izvērtē individuāli. “Domstarpību gadījumā aicinām vecākus sazināties ar klases audzinātāju vai skolas administrāciju, lai situāciju izrunātu un rastu abām pusēm pieņemamu risinājumu. Attiecībā uz bērnu drošību pēc mācību stundām – skola uzņemas atbildību par skolēniem mācību procesa laikā un skolas telpās. Vienlaikus apzināmies vecāku bažas par saziņu ar bērnu pēc stundām, tāpēc katrs gadījums tiek vērtēts individuāli. Skolas mērķis ir nodrošināt skaidru un visiem saprotamu kārtību mācību laikā.
Informējam, ka mācību stundas laikā vairākiem skolēniem, ievērojot skolas iekšējos noteikumus, mobilie telefoni tika paņemti glabāšanā, jo tiem saskaņā ar noteikumiem jāatrodas garderobes skapīšos, nevis skolēnu somās. Par situāciju visi vecāki tika informēti, un telefona atdošana tika saskaņota ar ģimenes locekli, kurš to varēja saņemt. Telefons tika atdots tajā pašā dienā.”
Runājot par komunikāciju ar mammu, tiek norādīts: “Telefona sarunā ar mammu skola vairākkārt piedāvāja situāciju pārrunāt klātienē, lai konstruktīvā gaisotnē rastu savstarpēju sapratni. Skola ir atvērta dialogam un uzskata, ka savstarpēja cieņpilna un konstruktīva komunikācija ir būtisks priekšnoteikums veiksmīgai sadarbībai.”
Kopumā skolas administrācija uzskata, ka jaunā telefonu lietošanas kārtība ir devusi pozitīvu ietekmi – skolēni esot vairāk iesaistīti mācību procesā un klātienes saziņā. Galvenais mērķis esot skolēnu labbūtība, drošība un kvalitatīva izglītība, ko vislabāk esot iespējams nodrošināt sadarbībā ar ģimenēm.
Likumdevējam un skolai ir pienākums cienīt privāto dzīvi
Šķita interesanti uzzināt, kā šis jautājums vērtējams no juridiskā skatupunkta, tāpēc sazinājos ar zvērinātu advokātu Lauri Klagišu.
Jautāju, vai ar telefonu, kas ir privātais īpašums, skola var tik brīvi apieties?
Advokāts norāda: “Telefons viennozīmīgi ir privātais īpašums. Skolai saskaņā ar Izglītības likumu ir tiesības noteikt iekšējās kārtības noteikumus, kas ierobežo ierīču lietošanu mācību laikā. Tomēr – ja skola pieprasa telefonu nodot glabāšanā (piemēram, speciālā skapītī), tā juridiski uzņemas atbildību par šo lietu; ja telefons skolas uzraudzības laikā tiek sabojāts vai nozaudēts, skolai ir jāsedz radītie zaudējumi. Ja skapītim nav atslēgas vai tā ir pazudusi, skola nevar piespiest bērnu atstāt vērtīgu mantu nedrošā vietā.”
Ir skaidrs par ierobežojumiem izmantot telefonu mācību laikā, taču vai skola var paturēt telefonu arī pēc stundu beigām? Advokāts norāda uz situācijas sarežģītību:
“Situācija, kad bērnam telefonu atņem un atdod tikai vecākiem, ir ļoti problemātiska no samērīguma principa viedokļa. Skolas vara beidzas līdz ar mācību procesa beigām. Ja telefons tiek aizturēts pēc stundām, liedzot bērnam sazināties ar vecākiem par drošu nokļūšanu mājās vai izmaiņām loģistikā, tas var tikt uzskatīts par nesamērīgu privātās dzīves ierobežojumu.”
Paziņu lokā biju dzirdējusi par stāstu, ka šīsziemas aukstajos laika apstākļos situācijā, kad bērnam nenotika pēdējās stundas, viņam nebija telefona (skola to bija aizturējusi), lai par to ziņotu vecākiem un palūgtu ātrāk atbraukt pakaļ uz skolu, bērns pamatīgi nosala, jo tuvākais autobuss bija pēc stundas. Advokāts norāda, ka šāds gadījums ir kritisks: “Minētais piemērs ar aukstumu un atceltām stundām ir kritisks – bērna drošība un tiesības uz saziņu ar ģimeni ir augstāka prioritāte nekā administratīvs sods par noteikumu pārkāpumu.”
Interesanti, vai skolas darbinieki vispār drīkst pārbaudīt jauniešu somas, lai pārliecinātos, vai tajās nav palikuši telefoni, kas pat netiek lietoti? “Šis ir viens no jūtīgākajiem punktiem. Skolas soma ir personīgā telpa. Masveida somu kratīšana, lai atrastu “izslēgtu telefonu somas dibenā”, ir uzskatāma par būtisku iejaukšanos privātumā. Pārbaude parasti ir pieļaujama tikai tad, ja ir pamatotas aizdomas par bīstamiem priekšmetiem vai vielām. Tikai aizdomas par nenodotu telefonu (kurš turklāt netiek lietots) diez vai ir pietiekams pamats somas satura publiskai izvētīšanai.”
Advokāts norāda, ka likumdevējam un skolai ir pienākums cienīt bērna un vecāku privāto dzīvi. Ja noteikumi liedz saziņu starpbrīdī par būtiskiem loģistikas jautājumiem, tie var būt pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību.
Skolām būtu jāparedz mehānisms, kā bērns un vecāks var operatīvi sazināties ārkārtas vai plānošanas gadījumos, neapdraudot mācību disciplīnu.
Rezumējot teikto, advokāts norāda – skolai ir tiesības regulēt, lai telefons netraucē stundu, bet tās rīcībai jābūt samērīgai. Telefona atņemšana līdz vakaram vai somu pārmeklēšana bez nopietna iemesla bieži vien pārkāpj robežu starp kārtības uzturēšanu un cilvēktiesību aizskārumu.
Bērni mācās no vecākiem
Turpinot analizēt šo tēmu, nolēmu sazināties arī ar psiholoģi, lai saprastu, ko šādi ierobežojumi nozīmē pusaudžiem – vai ir normāli, ka viņu somas tiek pārbaudītas, ka ir jāatdod skolai savas privātās lietas.
Uz maniem jautājumiem atbildes sagatavoja Elīna Bārtule, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste. Turpinājumā viņas komentārs.
“Runājot par telefonu lietošanu sākumskolā, ir svarīgi izvairīties no vienkāršota “par” vai “pret”. Būtiskākais šajā jautājumā nav pati ierīce, bet gan kādu sistēmu ap to veido pieaugušie – skola un ģimene kopā – un kādu uzvedību un attieksmi šajā procesā redz bērns. Jaunākā skolas vecuma bērni (1.–6. klase) vēl tikai apgūst patstāvību, emocionālo pašregulāciju un problēmu risināšanu, dažkārt, bez pieaugušā klātbūtnes. Šajā attīstības posmā bērniem ir normāla vajadzība pēc skaidras struktūras, paredzamības un apziņas, ka pieaugušie ir sasniedzami. Telefons šajā vecumā var kalpot kā viens no drošības elementiem, taču tas nav centrālais faktors. Ne mazāk svarīgi ir skaidri noteikumi, vienošanās par rīcību neparedzētās situācijās un bērna izpratne par to, pie kura pieaugušā skolā vērsties, ja rodas apjukums vai satraukums.
No psiholoģiskās perspektīvas spriedze ap telefonu lietošanu visbiežāk rodas nevis paša ierobežojuma dēļ, bet gan tad, ja trūkst savstarpējas komunikācijas starp skolu un vecākiem. Ja vecākiem nav skaidrs, kāda ir skolas kārtība, vai bērnam nav saprotams, ko darīt situācijā, kad viņš paliek bez telefona, tas var radīt nedrošības sajūtu visai ģimenei. Tāpēc īpaši nozīmīga ir proaktīva sadarbība – nevis krīzes brīdī, bet jau iepriekš vienojoties par noteikumiem, rīcības plāniem un atbildībām. Šeit būtiska loma ir arī vecākiem.
Bērns daudz vairāk mācās arī no tā, kā vecāki skaidro un attiecas pret skolas noteikumiem, nevis no paša noteikuma satura. Ja vecāki palīdz bērnam saprast, kāpēc skolā ir ierobežojumi, un rāda, ka noteikumi nav sods, bet struktūra, kas palīdz ikdienai noritēt droši un mierīgi, bērnam veidojas lielāka iekšēja motivācija tos ievērot. Savukārt, ja noteikumi tiek noniecināti vai apieti, bērns saņem pretrunīgu signālu un atbildības sajūta neveidojas.
Runājot par kontroli un, piemēram, somu pārbaudi, no psiholoģiskā skatpunkta tas ir jutīgs jautājums, jo skar bērna privātuma izjūtu un uzticēšanos pieaugušajiem. Tomēr arī šeit izšķirošs ir ne tikai pats fakts, bet veids, kā tas tiek darīts. Bērni ļoti precīzi uztver, vai pieaugušie spēj skaidrot savas rīcības iemeslus, vai tiek ievērota cieņpilna attieksme un vai noteikumi ir vienādi visiem. Tieši šie aspekti veido bērna izpratni par taisnīgumu un robežām.
Psiholoģijā ir labi zināms, ka noteikumi paši par sevi nav kaitīgi. Gluži pretēji – bērniem tie ir nepieciešami. Problēmas rodas tad, ja noteikumi ir neskaidri, pretrunīgi vai ja starp pieaugušajiem nav vienotas nostājas.
Bērnam ir īpaši svarīgi redzēt, ka skola un vecāki nav pretējās pusēs, bet sadarbojas. Šī sadarbība kļūst par spēcīgu uzvedības modeli, ko bērns pārnes arī uz citām dzīves situācijām. Galu galā bērni no šīm situācijām mācās daudz vairāk nekā tikai to, vai drīkst vai nedrīkst lietot telefonu. Viņi mācās, kā pieaugušie risina domstarpības, kā tiek ievērotas robežas, kā tiek skaidroti noteikumi un vai kļūdas drīkst labot.
Tieši šī pieredze veido bērna attieksmi pret autoritātēm, atbildību un sadarbību ilgtermiņā. Ilgtspējīgākais risinājums ir nevis stingrāki aizliegumi vai pilnīga kontroles atcelšana, bet atklāta, cieņpilna komunikācija starp skolu un vecākiem, kā arī vecāku aktīva iesaiste noteikumu skaidrošanā bērnam. Tieši šādā vidē bērni vislabāk apgūst gan drošību, gan patstāvību, gan atbildīgu uzvedību.”
Varbūt arī Tev ir kāds stāsts par izglītību, medicīnu vai kādu citu dzīves jomu? Varbūt esi ar mieru man to uzticēt, lai varu padalīties tālāk ar lasītājiem? Es stipri priecāšos. Varam satikties šeit – [email protected]!
