Baiba Broka: “Ļoti patika tas, ka režisors palīdzēja akceptēt vai pa īstam dziļi ieraudzīt arī manu latgalietes dabu, manu latgalietes pusi.”
Baiba Broka: “Ļoti patika tas, ka režisors palīdzēja akceptēt vai pa īstam dziļi ieraudzīt arī manu latgalietes dabu, manu latgalietes pusi.”
Foto: Anda Krauze

“Man ik uz soļa ir izvēle!” Saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi Baibu Broku 5

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Parīt, 11. novembrī, Lāčplēša dienā nacionālo pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Kairiša jaunā pilnmetrāžas spēlfilma “Janvāris” – stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti 1991. gada janvāra notikumos Rīgā, un veltījums visiem kinematogrāfistiem, kuri gāja bojā janvāra barikādēs. Filmas galvenā varoņa Jaža mātes lomā – Jaunā Rīgas teātra aktrise BAIBA BROKA.

Pasaules pirmizrādi šī Latvijas, Lietuvas un Polijas kopprodukcija piedzīvoja jūnijā prestižajā ASV Traibekas filmu festivālā, kur ieguva žūrijas balvu kā labākā ārzemju filma. Nupat tā ieguvusi nozīmīgas godalgas divos starptautiskos kinofestivālos. Romas filmu festivālā “Festa del cinema di Roma” “Janvāris” starp 16 filmām no visas pasaules tika atzīta par šī gada labāko konkursa filmu, režisors Viesturs Kairišs saņēma balvu par labāko režiju, bet filmas galvenās lomas atveidotājs, aktieris Kārlis Arnolds Avots – Vitorio Gasmana vārdā nosaukto balvu kā labākais aktieris. Varšavas starptautiskajā filmu festivālā “Janvārim” piešķirta viena no konkursa programmas galvenajām balvām – par labāko režiju, ko saņēma Viesturs Kairišs.

CITI ŠOBRĪD LASA

18. novembrī “Janvāri” demonstrēs Tallinas filmu festivāla “Black Nights” oficiālajā programmā, 19. novembrī – Lietuvas filmu festivālā “Scanorama”, bet vēlāk arī Baltijas filmu dienās Oslo, Ankaras filmu festivālā un Ziemeļvalstu festivālā Lībekā Vācijā.

– Baiba, sakiet, lūdzu, kas jums personiski palicis prātā no tālā laika pirms trīsdesmit gadiem, kad 1991. gada janvārī Rīgā cēla barikādes?

B. Broka: – Manos toreizējos septiņpadsmit gados svarīgākas bija sirds, nevis sabiedriskās vai politiskās lietas. Toreiz nemaz neaptvēru, kādā vēsturiskā pagrieziena punktā atrodamies. Bet atceros vienu, kas mani pa īstam sabiedēja. Atminos, kā mans paps ar mammu televīzijā skatījās kadrus no Viļņas. Kad ieraudzīju, kā cilvēkus sabrauc ar tankiem, tad gan diezgan skaudri arī līdz manai jaunas meitenes apziņai aizgāja, ka, ja mūsu laikos iet bojā cilvēki, tas ir kaut kas ārkārtīgi šokējošs. Dzīvu cilvēku asinis līst uz ielas tepat kaimiņos, Lietuvā. Mūsu melnbaltajā televizorā to visu rādīja, un paps stāvēja vai gluži sastindzis. Pēkšņi ķēra skaudra izjūta, apziņa, ka notiek kaut kas šausmīgs. Vēlāk gāju pāri Doma laukumam, kur bija barikādes, kurējās ugunskuri. Tas viss man likās kā dīvains notikums, kurā cilvēki atrodas ārpus savas ikdienas un realitātes… Notiekošā mērogu sapratu tikai pēc gadiem. Bet toreiz man bija septiņpadsmit, un es biju iemīlējusies.

– Gluži tāpat kā filmas “Janvāris” galvenie varoņi.

– Es gan nebiju tik mērķtiecīga savā profesionālajā izvēlē kā Jazis, zināmā mērā filmas režisora Viestura Kairiša paša prototips…

Reklāma
Reklāma

– Kairiša mērķis nav rekonstruēt pagātnes notikumus, kaut filmā ir arī dokumentāli kadri no apšaudes Bastejkalnā, bet gan parādīt sekas, ko tie izraisījuši cilvēku prātos un sirdīs. Kādas tās bija jūsu atveidotajai Jaža mammai?

– Kad bīstamība ir daudz lielāka nekā miera apstākļos vai ikdienas dzīvē, manai varonei tāpat kā citām mātēm šī emocionālā spriedze maksāja milzu nervus, uztraukumu… Sieviete katru vakaru lūdz Dievu, lai diena visiem beigtos dzīviem, lai viņas dēls neaizietu bojā.

– Pie režisora Viestura Kairiša jums šī ir jau trešā kinoloma pēc Annas “Melānijas hronikā” un Dainas “Pa ceļam aizejot”. Ar ko darbs pie šīs lomas atšķīrās?

– Mēģināju intuitīvi sajust režisora vēlmes, jo viņš jau runā arī par savu mammu, kuru es zinu, esmu satikusi. Protams, scenārijā kaut kas pielikts klāt, bet man lomai bija ļoti reāls, vielisks, dzīvs materiāls pamats. Ļoti – latgaliete, skaista sieviete. No Viestura pilnīgi intuitīvi sapratu, kā jāspēlē un kas jājūt. Un ļoti patika tas, ka režisors palīdzēja akceptēt, pa īstam dziļi ieraudzīt arī manu latgalietes dabu, latgalietes pusi, jo mans tēvs ir no Varakļāniem, kurp bērnībā tiku braukusi uz kapusvētkiem. Bet, tā kā vairāk esmu dzīvojusi mammas radu pusē Madonas apkārtnē, latgaliskais bija manī iesnaudies. Dzīvē es nerunāju latgaliski, mācoties filmas tekstus, centos sajust valodu. Šķiet, ja padzīvotu Latgalē, pietiktu ar trim dienām un es varētu latgaliski runāt.

– Kas ir tas īpašais latgaliskais?

– Kad satiec cilvēkus, kuri nāk pretim – masu skatos Latgalē bija ļoti daudz vietējo –, ieraugi zaļbrūnās acis un zobgalīgo dzirksti tajās, sajūti kaut ko ļoti dziļi tuvu, savu. Pat nobrīnījos… Bet šīs sajūtas manī modās jau tad, kad Viesturs mani uzaicināja piedalīties Annas Rancānes jubilejas koncertā “Latgales freska”, kur runāju latgaliski. Biju kā Annas Rancānes atspīdums ūdenī. Mani nogrimēja viņai ļoti līdzīgu, un, starp citu, mēs tiešām esam fiziski līdzīgas. Tāds Latgales gēns…

– Filmā Jaža mamma savam dēlam saka – nevēlos, lai tevi nošauj valstī, kuras nosaukumu es pat nevaru izrunāt. Tas ir brīdis, kad Jazim draud iesaukšana, kā toreiz teica, krievos. Bet tā droši vien mammas varētu teikt arī tagad…

– Mātēm nedrīkstētu pat jautāt, vai viņas vēlētos redzēt savu dēlu ejam karā. Neviena māte, kas savu dēlu mīl, to nevēlas. Dzimteni aizstāvēt, viņu aizstāvēt, jā, tas ir jādara, bet… Droši vien arī obligātais karadienests būs vien jāievieš, taču varbūt varētu uz vienu gadiņu? Bet es nekad nenovēlētu savam puikam, kuram tagad ir vēl tikai divpadsmit, armijas karjeru, kurā viņu sūtītu dažādās misijās. Taču vienlaikus saprotu, ka kādam jau tajās jādodas. Tas ir abpusgriezīgs jautājums, man īsti nav atbildes. Saprotu un vēlos, lai mūsu Latvijas valsts ir droša un aizsargāta, un apzinos, ka kādam jāstāv tā visa sardzē. Varbūt arī manam dēlam…

– Bet skepsi mātēs var radīt arī tas, ka mūsu valsts attīstības ziņā ir pēdējā Baltijā, nodokļi kā Skandināvijā, bet pirktspēja kā Rumānijā. Tas laikam neveicina tēvzemes mīlestību.

– Nevaru ietekmēt ekonomiku, bet varu izdarīt tikai to, cik savā laukā, teātrī – iepriecināt cilvēkus, kuriem vēl mazliet ir nauda un kuri vēlas atnākt uz teātri un tajā vakarā no sirds izsmieties vai pārdomāt dzīvi. Varu līdzēt tikai tā, kā es, aktrise, spēju. Un iepriecināt cilvēkus šajās dienās – arī tas nav maz. Tāpēc arvien vairāk apzinos savas profesijas vērtību un nozīmīgumu. Tās teātrī aizvadītās trīs stundas varbūt ir vienīgās visā dienā, kad cilvēks var nedomāt par skarbās dzīves un pasaules problēmām, par karu …

– Atrodamies piefrontes valstī. Vai kādreizējā maskaviete, tagad jūsu kolēģe JRT Čulpana Hamatova kādreiz ir padalījusies ar savām sajūtām, ko nozīmē mainīt viedokli, ko nozīmē atklāti nosodīt Putinu?

– Esam ļoti cilvēcīgi izrunājušās. Dzīvē Čulpana ir brīnišķīga, trausla, lieliska aktrise. Man nekad nav bijušas tik radikālas situācijas, kur jāpieņem tik radikāli lēmumi kā viņai, kad tevi izmanto nevis kā subjektu, bet objektu, ar kuru manipulēt kādu interešu labā… Kad Čulpana padalās, kā notiek Krievijā, Maskavā, kā tur kārto lietas, mati ceļas stāvus. Pat iztēloties nevaram, cik negodīgi pret cilvēkiem izturas. Mums liekas, ka te, Latvijā, dzīvē kaut kas notiek netaisnīgi, negodīgi, bet, salīdzinot ar to, kā joprojām notiek Krievijā, – mēs esam kā demokrātijas paradīzē. Ja kāds aktieris tur pauž dīvainu vērtējumu par lietām, mēs jau nezinām, kā viņš ir piespiests, šantažēts vai ar ko riskē. Tādu “tīru” lietu, saku, kā domāju vai kā ir, taču vairs nav. Apakšā ir daudz visa kā, kādēļ cilvēks kļuvis manipulējams, varbūt savu vājību, varbūt dažādu finansiālu faktoru dēļ…

– Filma “Janvāris” ir veltījums kino, veltījums brīvībai… Ko jums nozīmē brīvība teātrī?

– Iespēju runāt par jebko, kas liekas satraucošs vai būtisks. Protams, tas neatceļ ne ētikas, ne estētikas principus, ne labas gaumes prasības.

– Droši vien pirms deviņdesmitajiem tāda izrāde kā, piemēram, JRT jaunākā, Kristīnes Krūzes iestudētā Majas Cades “Runāšanās par seksu” nebūtu iedomājama…

– Un arī tagad ne visi gatavi uzklausīt to, par ko runājam no skatuves.

– Bet ko no aktrises prasa tik tieši un atklāti teksti par intīmām lietām?

– Izrādi spēlējot, vairs neko īpašu. Bet, jā, tās sagatavošanā man bija jāpārvar gana liela pretestība sevī. Jo es arī neesmu cilvēks, kas par intīmām tēmām var ļoti atklāti runāt un vēlas to darīt. Kā profesionālai aktrisei man nesagādā nekādas problēmas izrunāt, piemēram, vārdus “sausa vagīna”. Tas ir tikpat vienkārši, kā sacīt “riekstu čaumala”. Ja esmu cilvēciski pieņēmusi, ka par intīmo no skatuves jārunā, tālākais ir tehnikas jautājums. Tāpat kā seksā.

– Kādos jaunos aktierdarbos šajā sezonā jūs vēl redzēsim?

– Man būs vēl viens jauns darbs pie režisora Dmitrija Krimova, kurš tagad dzīvo emigrācijā Ņujorkā. Oriģināls, dzīvs, brīnišķīgs, var teikt – sapņu režisors. Bet, runājot par brīvību vispār, man šķiet, jebkuram cilvēkam galvenais uzdevums ir panākt savu iekšējo brīvību. Un es to sajūtu arvien labāk, atpazīstu un izjūtu sevī tādējādi, ka vairs nesatraucos par to, ko par mani vai manu rīcību domā citi. Apzinos savus talantus un savus ierobežojumus, apzinos to, kas ir izdarīts un ko vēl vēlos izdarīt. Nebaidos, ka mans viedoklis atšķirsies no vairākuma domām vai ka es, iespējams, dzīvoju dzīvi citādi nekā vairākums. Kad sasniedz iekšēju brīvību, kļūst mazsvarīgi, vai iekļaujies kādā konkrētā vidē vai ne. Apzināta dzīvošana – tā ir brīvība. Man ik uz soļa ir izvēle!

– Un arī tajā, kā pavadīt Lāčplēša dienu un valsts svētkus 18. novembrī.

– Lāčplēša dienā man arī šogad kopā ar bērniem gribētos aiziet uz 11. novembra krastmalu. Tajā, ka šajā vakarā tik daudz ļaužu pie Rīgas pils mūra aizdedz svecītes, ir kaut kas svarīgs un maģisks. Man patīk šo rituālu ievērot. 18. novembrī mēs, visticamāk, iziesim pilsētā, aizsoļosim līdz Brīvības piemineklim. Izstaigāsim Rīgu, it kā to apņemot. Man patīk vienkāršs cilvēciskums, bez kratīšanas ar pirkstu, obligātuma piegaršas. Mēģinu savus bērnus tajā visā ieaicināt. Un valsts svētku nedēļa manai ģimenei ir ļoti nozīmīga vēl viena iemesla dēļ – 16. novembris ir manas meitas dzimšanas diena.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.