“Mēra sabiedrotie, šķiru naidā cels iebildumus un jautās, vai vispirms marmors nav jātērē Osipovas un Golubevas piemiņas zīmēm,” Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aspazija nenoliedzami bija demokrāte. Neticēdama, ko par lielajām pārmaiņām tautas dzīvē raksta avīzēs, dzejniece pati steidzās no Jūrmalas uz Rīgu, lai pārliecinātos savām acīm. Lūk, ko Aspazija teikusi ziņu korespondentam Dubultu stacijā sakarā ar jaunumiem 1934. gada 15. maijā.
Tas, kas noticis, ir pilnīgi dabiski. Valdība ar enerģisko Ulmani priekšgalā aizsteigusies priekšā tam, kas varēja nākt no kreiso spēku puses. Vismaz būs miers no andeles, rīdīšanas un citām nebūšanām.
Aspazija (kā normālu cilvēku maksimāls vairākums) atbalstīja notiekošo ar gavilēm par nacionālās brīvības svētkiem: Sveiks, saulainais maijs! 1936. gada dzejoļu krājumā “Kaisītas rozes” vesels klājiens krāšņo ziedu gulstas Tautas vadonim dr. K. Ulmanim klēpī. Valsts un Ministru prezidentam tiek veltītas vārsmas:
“Kā saule virsotnei dod pirmo staru,
Mums radās vadonis ar stipru garu,
Kas nebijās nekādu līdzekļu
Un pirmais rāva vaļā priekškaru,
Kas slēpa Latviju.”
Kad 1941. gadā cienījamu vecumu sasniegušo kundzi ierodas apraudzīt Augusts Kirhenšteins, ciemošanās noslēgumā komūnistu varas pārstāvis jautā – ko vēl jūs, Aspazij, vēlētos? “Kaisīto rožu” autore atbild – es gribētu, lai mūsu Vadonis atgrieztos!
Lielās latvju dzejnieces un dramaturģes mūžs bijis garas pieredzes un piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Ceļa sākumā Elza Rozenberga iestājās par demokrātiskām idejām, cīnījās par sieviešu līdztiesību. Vēlāk Aspazija kļuva par arestanta sievu, trimdinieka ceļabiedreni, aprūpēdama “pus zvaigzni, pus cilvēku”.
Mūža otrajā pusē, emocionālā sarūgtinājumā par zociķu izturēšanos (durnie tak izslēdza Aspaziju no partijas rindām!), uzskatos bija klaji nosvērusies par labu pilsonības aprindām un atbalstīja Kārļa Ulmaņa veiktos pārkārtojumus valsts pārvaldē.
Tas atbilstīgi teicienam, ka – ja jauns neesi bijis kreiss, tev nav sirds, bet ja uz vecumu nepārtopi par labējo, konservatīvo, tad tev nav prāta. Neatkarīgi no ideoloģiskajām pārvērtībām arvien palika “dvēseliski apgarota, dzelmaini noslēpumaina, raganiska” dzejniece romantiķe, latviešiem labākā.
Nešaubīgi, Aspazija piederīga nozīmīgākajām personībām mūsu valsts vēsturē, viņas dzīves stāsts ir plaši pazīstams katram – no jauna līdz vecam. Arī no pieviltās puses, kad, naktīs guļot Dīķa ielas namiņā, Iniņa dzirdēja Mēnessmeitiņas soļus lejup pa kāpnēm un iezogamies Raiņa istabā, arī par mūža novakara sāpēm, kuras liriķe nereti pārdzīvoja, pēc kalpotājas Anniņas vārdiem, “sakonjakojusies”.
Aspazija bija kā sava laikmeta varone, tā mūsu sabiedrībā joprojām cienīta sieviete, liriķe, karavadone, domātāja, sabiedriskā aktīviste. Dr. Ulmanis Aspaziju 1939. gadā sveica ar Tēvzemes balvu, kas nesa līdzi 8000 latu dāvinājumu, un mūsu laikā tulpīšu svētku dienā 8. martā Rīgas pilsētas lielvecākais Mārtiņš Staķis autoritatīvi paziņoja – celsim pieminekli lielajai Tautas dzejniecei!
Staķa kungs nāk no labdzimtīgas kurzemnieku politiskās famīlijas. Mamma Dagnija darbojusies Kārļa Ulmaņa dibinātajā partijā – ābols, kaut ilgstoši slēpis pārliecību, nav tālu kritis no ābeles. Liktos, mēra kunga pašreizējie sabiedrotie – progresīvie iekļaujošas sabiedrības ieviesēji, kuri vēlas pārvirzīt dzīvi uz sociālisma sliedēm, šķiru naidā cels iebildumus pret Vadoņa slavinātājas monumenta celšanu un jautās, vai vispirms marmors nav jātērē, lai radītu piemiņas zīmes Sanitai Osipovai un Marijai Golubevai.
Tā nav noticis. Staķa partneri, kultūrmarksisti, feministes, leftisti, liberastes un pārējā ultraliberālā masa atsaucīgi māj ar rokām un pat sašutuši par viļņošanos pret topošo pilsētas granīta rotu. Neviens neapšauba, vai partijas biedrs Staķis pēc šādas inciatīvas vairs ir mums biedrs.
Mana simpātija, muzejniece, domes augstu stāvoša deputāte Agnese Logina piebilst, ka pilsētvide Rīgā neatspoguļojot sieviešu sasniegumus pietiekami godīgi, kam var piekrist. Tātad piemineklis mazajam Pūkam Rīgas centrā (kaut kur blakus lielajam Pūkam) būs.
Kādā jaukā dienā talanta cienītāji varēs to ierakt ziedu kalnā. Vien gribētos, lai cenas ziņā būtu pieejams un samērīgs, lai netiktu izmantots materiāls putuplasts un skulptora, kustības “Par” Saeimas deputāta Bikšes k-ga pakalpojumi – lai piemineklis nepaceltos 20 metru augstumā, bet būtu piezemētāks akmenī kalts sievietes tēls.
