Miera un prieka bumbiņas. Dziednieces Madaras Buntes ikdienas recepte 0
“Ikvienam ir vērts skatīties ārpus tā, kas ir acīm redzams,” saka dziedniece Madara Bunte, grāmatas Gaismas ēdiens autore. Jaunā sieviete atkal dzīvo Latvijā, atgriezusies pēc septiņu gadu posma meditācijas skolā Itālijā, kur mācījās pie sava garīgā skolotāja, šamaņa Tonija Samaras.
Madaras grāmatiņu par piegājienu ēšanai un 12 produktiem, kam piemīt unikālas dziednieciskas īpašības, izlasīju jau pirms kāda gada, bet neko nezināju par tās autori. Šoziem Madaru satiku biodejas nodarbībā, taču nenojautu, ka viņa ir interesantā izdevuma autore un ka nodarbojas ar dziedniecību. Sākumā tas šķiet mulsinoši, jo Madara ir jauna, skaista un dzirkstoša dzīvesprieka pārpilna. Tomēr jau sen garām laiki, kad dziednieks asociējas ar viedu, sirmu ļautiņu. Madara visai agri mācījās likt lietā dziedinošo enerģiju, kas plūst caur viņas rokām.
Savu ceļu nosapņo
Madara uzauga četru bērnu ģimenē netālu no Valmieras, vietā, ko tagad dēvē par Beverīnas novadu. Pusaudzes gados viņa sāka meklēt savas eksistences jēgu, lasīja par dzenbudismu un citām Austrumu filozofijām. Meiteni pārsteidza dokumentālā filma The Secret (Noslēpums), kas skaidro cilvēka domu spēku, māku apzināti piesaistīt veiksmi. Filmas rosināta, viņa atklāja daudzus viedos ļaudis, īpaši saistīja rakstnieks un filozofs, garīgais skolotājs Ekharts Tolle, kurš runā par apziņas transformāciju un garīgu atmošanos. Madara sāka iepazīt arī dažādas alternatīvas metodes un izmēģināja tās. Par jaunatklāto pasauli gan nevienam nestāstīja, jo apzinājās, ka viņu nesapratīs. Tolaik viņa vēl nezināja, ka spēj just cilvēku enerģijas, “tās kā sūklīti paņemu sevī”.
Madara aizgāja mācīties grāmatvedību, jo skaitļu pasaule šķita pievilcīga – likt tos kopā, rast risinājumu. Vienlaikus turpināja garīgos meklējumus.
“Piepeši – tā strādā Visums! – man ieskaitīja naudu no valsts, un tas bija pietiekami, lai nopirktu biļeti uz Angliju. Devos prom. Strādāju bārā par viesmīli, taču vēlējos vairāk. Radās apjausma, ka vajag atrast garīgo skolotāju, mācīties pie viņa. Tā nonācu pie Tonija, viņš savu māku apguvis pie šamaņiem Dienvidamerikā, Andu kalnos. Skoloties nebija viegli, vispirms man nācās sakārtot sevi, mizoju pa kārtai kā sīpolu.
Reiz piedzīvoju dīvainu sapni. Redzēju kādu sievieti raudam. Sirsnībā vaicāju, kas noticis. Pieliku rokas pie viņas sirds, un sirds izlaida sāpi, viss kļuva tāds viegls. Pamodos un sajutu, ka tā tika parādīts mans ceļš – man jāpalīdz cilvēkiem.
Mācījos likt lietā dziedinošo enerģiju, kas plūst caur rokām, dalīties ar to. Tā ir mīlestības enerģija, dievišķs spēks. Impulsi nonāk otra cilvēka enerģētiskajā laukā, ievadot to plūsmā, novēršot traucējumus. Enerģētiskās dziedināšanas laikā dodu cilvēkam tieši to, kas visvairāk nepieciešams, turklāt veicinu viņa ķermeņa pašdziedināšanās spējas.”
