Migrācijas kontrolē un apturēšanā nedrīkstam pieļaut Zviedrijas kļūdas 0
Ģirts Lapiņš, Rīgas domes deputāts (NA), Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs.
Migranti šodien veido nu jau aptuveni 1/4 daļu no Zviedrijas sabiedrības, turklāt lielākā daļa no iebraucējiem apvienojušies pēc etniskā principa veidotās kopienās un bandās – tās ir Zviedrijā ilgstoši piekoptās “atvērto durvju” politikas sekas, ik gadus savā valstī ielaižot vairāk nekā 120 000 migrantu no visdažādākajām pasaules malām. Vai Latvijai migrācijas politikā ir “jākāpj uz Zviedrijas grābekļa”? Domāju, ka nē – vēl nav par vēlu novērst šāda scenārija īstenošanos arī mūsu valstī.
Problēmu noliegšana un katastrofa jau pēc 10 gadiem
“Trūkst datu pat migrantu veiktajiem likuma pārkāpumiem”, “kāpjošo noziedzības līmeni nevar saistīt ar migrantu skaita pieaugumu”, “migrācijas ierobežošana un kontrole nav nepieciešama, tā vietā vairāk naudas jānovirza iebraucēju integrācijai” – šāds noskaņojums dominēja Zviedrijas sabiedriskajā, politiskajā un mediju vidē vēl 2015. – 2017. gadā. Izklausās ļoti dzirdēti un pazīstami, vai ne?
2025. gads, tā pati Zviedrija. Gan valsts līderi (premjeru ieskaitot), gan atsevišķu pašvaldību vadītāji faktiski atzīst savu nespēju tikt galā ar imigrantu veidoto noziedzīgo grupējumu trakošanu valstī. Gandrīz ik nedēļu pienāk ziņas par migrantu kriminālo grupējumu nogalinātiem un ievainotiem cilvēkiem, līdz zobiem bruņoti policisti (un pat armija) pilsētu ielās jau tiek uztverti kā norma.
Sabiedrībā arvien vairāk dominē nedrošība un bailes par nākotni, vienlaikus augot arī sašutumam par varas iestāžu pasīvo rīcību, piemēram, par vilcināšanos ieviest stingrākus pasākumus migrācijas viļņu apturēšanai, par joprojām migrantiem dāsni maksātajiem pabalstiem, par pārsteidzoši “mīkstiem” sodiem smagus kriminālnoziegumus veikušiem migrantiem, par pieaugošo seksuāla rakstura apdraudējumu no migrantu puses, utt.
Cenšas “dzēst ugunsgrēku”
Situācijai arvien vairāk eskalējoties, Zviedrijā beidzot ir sadzirdētas to savulaik izsmieto un dažādi apsaukāto ekspertu balsis, kuri jau pirms vairākiem gadiem brīdināja – nekavējoties jāmaina valsts “atvērtā” politika migrācijas jautājumos, jānovērš iebraucēju pašorganizēšanās noteiktās dzīvesvietās un to grupēšanās pēc etniskajām un reliģiskajām pazīmēm. Zviedrijas varas iestādes šobrīd izmisīgi cīnās ar šo savulaik izteikto brīdinājumu ignorēšanas sekām – lai gan pamazām tiek uzsākta fundamentāla kopējās migrācijas politikas koriģēšana, tomēr pārmaiņas notiek lēni. Valdība ķērusies pat pie tādiem savulaik neiedomājamiem soļiem kā līdzekļu piešķiršana tiem iebraucējiem, kuri pamestu valsti un atgrieztos savās mājās – no 2026 gada 1. janvāra vienam šādam migrantam valsts ir gatava izmaksāt pat varāk nekā 30 000 eiro, tomēr eksperti domā, ka liela efekta šim solim nebūs.
Vēl tiek domāts par migrantiem maksāto pabalstu apmēra mazināšanu, tiek pieņemti stingrāki nosacījumi saistībā ar tā dēvēto “ģimeņu apvienošanu”, kā arī tiek palielinātas prasības iztikas avotu precīzā norādīšanā un vēl daudzās jomās. Lai gan šie soļi būtiski kontrastē ar iepriekšējos gados dominējošo “atvērtības” politiku, vairāk tie tomēr līdzinās jau pilnās sparā liesmojoša ugunsgrēka dzēšanai ar mazu spainīti – lai būtiski labotu iepriekš pieļautās kļūdas būs nepieciešami daudzi gadi un nemainīgi konsekventa politiskā apņēmība.
Latvijā zūd robeža starp legālo un nelegālo migrāciju
Šodien arī Latvijā biezā slānī ir atrodamas gan oficiālas, gan tā sauktās “nevalstiskās” struktūras (kas gan tiek dāsni finansētas no valsts budžeta), kuru retorika ir ļoti līdzīga savulaik Zviedrijā valdošajai. Turklāt šie uzskati ne tikai bieži tiek pausti visai agresīvā un oponentus noniecinošā formā, bet pat transformējušies par tiešu Latvijas likumu neievērošanu (kā bēdīgi slavenās Ievas Raubiško gadījumā).
Rezultātā esam gandrīz jau “noķēruši” mūsu Ziemeļu kaimiņus – jau šobrīd katrs piecpadsmitais iedzīvotājs (vismaz Rīgā noteikti) ir iebraucējs, turklāt ne visu šo personu statuss ir līdz galam skaidrs.
Tiek uzskatīts, ka “klasisko nelegāļu” (tādu personu, kuras pretlikumīgi fiziski šķērsojušas mūsu valsts “zaļo” robežu) ir salīdzinoši neliels – mums taču ik dienas tiek ziņots par neskaitāmiem migrantiem, kuri ir “atturēti no robežas šķērsošanas”. Tomēr baidos, ka situācija nav tik optimistiska – pavisam nesen Lietuvas un Polijas robežsardze ziņoja par daudzos simtos skaitāmu migrantu aizturēšanu, kuri ES teritorijā bija nonākuši tieši šķērsojot Latvijas – Baltkrievijas robežu. Tādēļ varam tikai minēt, cik patiesībā šādu personu šobrīd atrodas tieši pie mums.
Pārējie migranti mūsu valstī nonāk, izmatojot “legālo” ceļu – galvenokārt kā nodarbinātie vai Latvijas augstskolās vismaz formāli studējošie.
Šeit jāmin kāds faktors, kas arvien pieaugošo kopējo migrāciju padara vēl bīstamāku – pamazām sāk sajaukties gan legālo, gan nelegālo migrantu masa. Galvenokārt tādēļ, ka savulaik daļa it kā legāli ieceļojušo personu pēc likumīgo iebraukšanas iemeslu izbeigšanās nevis pamet Latviju, bet gan ieplūst nelegālo migrantu daļā. Tie ir gan strādnieki, kuriem beidzas darba līgums, gan arī Latvijas augstskolās it kā studijas uzsākušie, kuri tiek atskaitīti vai nu par nesekmību, vai mācību neapmeklēšanu.
Jā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ik gadus izdod vairākus tūkstošus rīkojumu legālo statusu zaudējušām personām pamest valsti. Tomēr reāla izraidīšana notiek tikai mazāk nekā 5% gadījumu – tā 2024. gadā no 2230 izraidīšanas rīkojumiem praktiski īstenoti vien nedaudz virs 100.
Migrantu grupēšanās jau notiek
Pazīmes, ka Latvijā iebraukušo migrantu daļa sāk apvienoties un grupēties pēc jau minētā etniskā principa (līdzīgi kā savulaik Zviedrijā), ir nepārprotamas.
Pirmkārt, cenšoties veidot savdabīgas dzīves vietu “kolonijas”, meklējot un atrodot īres mājokļus pēc iespējas tuvāk vienu otrai. Šobrīd Rīgā vien ir zināmi jau pavisam konkrēti rajoni (atsevišķas ēkas), kurās imigrantu apdzīvoto platību kopskaits tuvojas teju 100% robežai – gan mikrorajonos, gan pat pilsētas centrā. Turklāt no iedzīvotājiem arvien biežāk pienāk ziņas, ka, iespējams, šajās migrantu arvien blīvāk apdzīvotajās vietās patiesībā dzīvo daudz lielāks skaits iebraucēju nekā tas parādās noslēgtajos mājokļu īres līgumos.
Otrkārt, atrodot sev iztikas avotu faktiski pārņemot atsevišķas nodarbinātības jomas – spilgtākais piemērs tam ir jau daudz aprunātās ēdiena piegādes platformas. Lai gan nelieli uzlabojumi šajā jomā ir notikuši, šobrīd joprojām ne šo platformu turētāji, ne valsts nespēj sniegt skaidras atbildes uz to, vai tiešām visi “kurjeri”, kuri ik dienas ar visdažādākajiem braucamrīkiem šaudās gan pa Latvijas pilsētu ielām, gan trotuāriem, mūsu valstī uzturas legāli un vai, reģistrējoties ar viena “legāļa” datiem, šādi iztiku sev nepelna arī nezināms skaits “nelegāļu”.
Treškārt, pamazām veidojas pat tādas “biznesa nišas”, kas paredzētas tikai un vienīgi migrantu vajadzību apmierināšanai, un, kas vienlaikus kalpo arī kā savdabīgas pulcēšanās un tuvināšanās vietas. Rīgā vien jau ir zināmi vairāki veikali un ēdināšanas uzņēmumi, kas apkalpo faktiski tikai trešo valstu iebraucējus, kuros strādājošie nezina pat ne vārda angliski (nemaz jau nerunājot par latviešu valodu) un kuros citu personu nejauša “ieklīšana” tiek uzlūkota ar neslēptu izbrīnu.
Ir vēl citas jomas, kurās šāda grupēšanās notiek arvien spēcīgāk – gan veidojot raksturīgās reliģiskā kulta vietas, gan pulcējoties savas mītnes zemei raksturīgos izklaides pasākumos – piemēram, šodien nereti labvēlīgi apsmaidītās sporta aktivitātēs, turklāt pat visai ambiciozi aizsedzoties ar mūsu valsts vārdu un karogu.
Kas valstij būtu jādara nekavējoties?
Lai pēc dažiem gadiem mēs neattaptos Zviedrijas situācijā, jāsāk rīkoties šodien. Jāveic izmaiņas likumdošanā, kas regulē ar imigrāciju saistītos jautājumos. Šis darbs Saeimā jau ir uzsākts, un, cerams, arī turpinājumā netiks sabotēts un iestumts tālās atvilktnēs.
Būtiskākais – jānosaka daudz lielāka atbildība gan tiem darba devējiem, kas nodarbina imigrantus (īpaši tā sauktajām vervētāj-firmām), gan Latvijas augstskolām, daļa no kurām faktiski šobrīd kalpo kā plaši atvērti imigrācijas vārti, nosakot noteiktu trešo valstu studentu kvotu attiecībā pret kopējo studējošo skaitu. Tas ļautu likumā nostiprināt principu – cik iebrauc, tik izbrauc.
Kā nākamie soļi būtu jāmin dzīvokļu izīrēšanas un trešo valstu pilsoņu nodarbināšanas nosacījumu precizēšana un to ievērošanas kontrole.
Noteikti jāpiemin arī dažādu uzturēšanās atļauju iegūšanas nosacījumi – īpaši svarīgi būtu turpmāk liegt vismaz termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajiem veikt tā saukto “ģimeņu apvienošanu”, kas padara migrantu skaita pieaugumu faktiski neprognozējamu un dažādām matemātiskām progresijām pakļautu.
Vēl ļoti būtiski būtu mainīt PMLP darbības algoritmu, kas šobrīd vērsts uz pēc iespējas lielākas pretimnākšanas izrādīšanu legālu uzturēšanās tiesību zaudējušām personām – nereti viņu statuss tiek formāli koriģēts, nekavējošas izbraukšanas vietā dodot iespēju vēl uz nenoteiktu laiku uzturēties valstī, lai gan tam faktiski vairs nav nekāda leģitīma pamata.
Un, protams, ir nekavējoties jāaptur valsts naudas tērēšana, turpinot muļķoties ap dažādām “integrācijas programmām” – Zviedrijas piemērs liecina, ka iedomātā “iekļaujošā” nākotne ir vien kreiso ideju apsēstās galvās dzīvojošs sapnis, kam ar realitāti nav ne mazākā sakara.
Jau šie soļi vien būs labs sākums, lai mēs neuzkāptu uz jau pieminētā “Zviedrijas grābekļa” un migrantu neizbēgami radītās problēmas sāktu risināt laikus, nevis tad, kas tam būs nepieciešami daudz lielāki pūliņi un resursi.
