Mūsu gadsimts – vērtībās un šaubās 0
Pagājušonedēļ izplatījās ziņa par kādu iedzīvotāju aptauju, no kuras secināms, ka 42% aptaujāto neticot Latvijas nacionālas valsts pastāvēšanai. Cerīgāki ir 46% aptaujāto, bet tas nemazina mūsu valsts nelabvēļu vai pat ienaidnieku apmierinājumu – tepat, Latvijā. Vai tad nav dzirdētas un lasītas dažu vietējo teorētiķu atklāsmes, ka Latvija nekad neesot bijusi un nemaz nevarot būt latviska?
Un tie jau nav importēti propagandisti, kas nerimst Latvijas valsts nodibināšanas 100. gadskārtu sagaidīt ar nerimstošām vaimanām par it kā pavisam zaudētiem pēdējiem 20 gadiem, par nepārtrauktu vilšanos, nepiepildītajām cerībām utt. Ir pat pētījumi un pētītāji, kas nacionāla mēroga un dziļuma traģisko pārbaudījumu sākumu mudina meklēt pat jau Kārļa Ulmaņa personībā, 1934. – 1940. gadu Latvijā. Pavisam “svaigi” skan pārmetumi/kritika par valsts varas piedāvājamo nacionālās attīstības plānu.
Šīs rindas rakstot, esmu stingri pārliecināts, ka “Latvijas Avīzes” lasītāju pulkā par Latvijas valsts pastāvēšanu un nākotni spriež ar cerību un pārliecību, ar reālismu un latviska praktiskuma spēju. Tas nozīmē arī stāvokļa apzināšanos, paškritikas spēju un pašcieņas saglabāšanu. Vai dažus gadus pirms Latvijas simt gadu jubilejas nebūtu īstais laiks iedzīvināt nacionālo un sociālo atmiņu, par kuru daudz runā, lai izsvērtu, ko Latvijas valsts un tauta ir ieguvusi un ko pārdzīvojusi, un par ko pārdzīvojam arī šaubas.
