Monika Zīle: Mūžam dzīvais šausmu scenārijs 0
Gadu mijas slieksnis jau izsenis ir nākotnes pareģošanas laiks, kad pat vislietišķākie indivīdi ļaujas kopējai gaišredzības vilkmei un uzmet aci horoskopu publikācijām. Tur zvaigžņu tulku daudznozīmīgajos vispārinājumos ikvienai iztēlei ir iespēja atrast sev tīkamus atspēriena punktus un vielu cerībai, ka gaidāms vieglāks un dāsnāks dzīves nogrieznis. Taču līdztekus skaistākas rītdienas alkām, lai cik paradosāli izklausītos, cilvēce kopš sirmas senatnes apcerējusi pašas bojāeju, neskaitāmas reizes nosakot konkrētus apokalipses termiņus. Ar to nodarbojušies gan filozofijā sakņotie un vēsturē pēdas atstājušie grieķi un Austrumu gudrie, gan viedumu pēkšņi sevī atraduši neizglītoti dažādu tautu reģi, gan slīpēti blēži, kuru vienīgais mērķis bijis savākt pasaules galam noticējušo mantu. Protams, arī 2017. gads nav palicis bez kārtējiem gaidāmo šausmu scenārijiem. To cienītāji drīkst pieslieties tīkamākajam: piemēram, amerikāņa Mīda pārliecībai, ka pasaules gals iestāsies oktobrī, vai pareizticīgās baznīcas svēto kārtā ieceltajai Maskavas Matronai, kura savulaik bija nosaukusi februāri. Jautāts, cik lielā mērā šiem paudumiem drīkstam ticēt, Krievijā populārais un Kremlim allaž lojālais astrologs Pāvels Globa izvēlējās žurnālistiem atbildēt, ka Eiropas Savienību gaida smagas problēmas un to risināšanas pieeja daudziem dramatiski sarežģīs dzīvi.
Bet jautājums par to, kādēļ cilvēce nemitīgi un ar neslēptu mazohismu izplata pašiznīcības prognozes, joprojām paliek bez skaidras atbildes. Kaut arī līdz šim nav piepildījies neviens no pasaules gala pareģojumiem, ieskaitot viduslaiku ārsta un alķīmiķa Mišela de Nostradama piesauktos datumus un biedējošās zīmes mežonīgajos Andos it kā uzietajā zudušās maiju civilizācijas kalendārā, tas neaptur jaunu zemes bojāejas termiņu sludinātājus. Daži psihologi domā, ka viens no ticamākajiem šīs parādības skaidrojumiem ir mūsu zemapziņā mītošā bērnišķīgā vēlme izgaršot briesmas, ko īstenībā nepiedzīvosim, vai arī, ja nu patiešām – tpū, tpū!… – būsim to skaitā, kas brīnumaini izglābsies.
Jāteic, pasaules gala rēķinātājiem nav izdevies vienoties par apokalipses iemeslu. Figurē kā dubultais Mēness un pagaidām neredzamu uzbrūkošu planētu plejāde, tā noslēpumainas enerģijas lādiņi un Bībelē minētās pastarās tiesas stunda. Taču, pievēršoties reālajai esībai, ir jāsecina, ka laikam jau neviens šausmu stāstu autors nespētu aprakstīt sajūtas, ko gandrīz vai ik dienas dzirdam izmisīgajos lūgumos palīdzēt atrast bez vēsts pazudušu tuvinieku. Devās pie drauga, aizbrauca uz kaimiņu pilsētu, solījās atgriezties pirms divām dienām, tālrunis izslēgts, nav ziņu… Pārsvarā viss atrisinās laimīgi. Bezatbildīgajam ceļotājam prātā neienāk, ka vecāki jau tikmēr piedzīvojuši pasaules galu. Diemžēl bezvēsts pazušanai gadās arī traģiskas izskaņas. Turklāt, kā liecina svaigā noziegumu statistika, tas, ko cilvēki spēj cits citam nodarīt, realitātē pārspēj apokalipses pareģu iznīcības fantāzijas.
