“Nākamā vakara telefonsaruna mani pašu mazliet izbrīnīja!” Aidis Tomsons atklāj, ko Šlesers viņam pirms 24 gadiem piedāvāja 0
Aidis Tomsons ir latviešu žurnālists un radio raidījumu vadītājs. Viņš ir viens no Latvijas Radio 1 analītiskā raidījuma “Krustpunktā” vadītājiem, kā arī rubrikas “Brīvais mikrofons” moderators. Viņš žurnālistikā strādā jau sen un uzkrājis pamatīgu pieredzi, viņa viedoklī daudzi ieklausās un ciena viņu kā profesionāli savā jomā. Šādi cilvēki ir vērtība ne tikai žurnālistikā, bet, kā daži domā, arī politikā. Tomsons apkopojis savas gaitas žurnālistikā un politikā un publiski atstāsta kādu visai interesantu sarunu ar Aināru Šleseru.
“Draugi, iedomājieties, man šoziem sagribējās uzrakstīt atmiņas par savām žurnālista gaitām un politiku! Vīruss nedēļas garumā piepalīdzēja ar brīvo laiku, un beigās sanāca 17 nodaļas, faktiski vesela grāmata. Ko tagad lai ar to daru? Meklēt tipogrāfiju? Priekšstatam ielikšu mazu fragmentu no 12.nodaļas, atmiņas no 2002.gada.
„Šī bija otrā reize, kad mani itin uzstājīgi aicināja iesaistīties politiskā PR (sabiedrisko attiecību) darbā.
Valdība bija tikko kā izveidota, kad vienā vakarā iezvanījās telefons – pie klausules bija Ainars Šlesers.
Viņš gribētu, ka es pievienojos viņa komandai, viņš novērtē manas darbaspējas un to, ko un kā es daru, turklāt es esmu kristietis, bet viņš ir izveidojis kristīgu partiju, un kopā ar Eināru Repši viņi tagad ir apņēmības pilni izdarīt lielas lietas Latvijas labā.
Kādu brīdi viņš entuziasma pilns klāstīja, ka Latvijā iestājies jauns laikmets, kuram gala vairs nebūs. Kad ierunājos es, izklausījās, ka mana vēsā un skeptiskā reakcija viņu samulsina. Šķiet, viņš bija pārliecināts, ka es ar prieku sacīšu jā, lai kļūtu par viņa preses sekretāru. Viņš sacīja, ka man noteikti vajag apdomāt viņa priekšlikumu, viņš atkal piezvanīs rītvakar, un tad mēs visu varētu apspriest. Tā arī vienojāmies.
Lai arī tobrīd Šlesers sevi pozicionēja kā cīnītāju pret valsts izzadzējiem, kas, protams, likās simpātiski, tomēr kristīgā politika mani no laika gala ir biedējusi.
Es jau rakstīju, ka savulaik biju kaislīgs grāmatu mīļotājs, un starp dažādiem literatūras žanriem lasīju arī vēsturi. Reliģijas saaugšana ar politisko varu gandrīz vienmēr ir radījusi bēdīgu rezultātu. Arī kristīgās baznīcas vēsture ir nežēlīga un asiņaina.
Sākotnēji vienmēr viss izskatās skaisti – valsts kopā ar reliģiskajiem līderiem iestājas par vērtībām, un kas gan var būt labāks par morāli vai kristīgo labestību? Bet vienmēr ir kādi, kuru vērtības varbūt pat nedaudz, bet atšķiras, un tad sākas vispirms pārliecināšana, tad kaunināšana, tad draudi un tad rīcība. Beigu beigās vajāšanas un pat dzīvības atņemšana.
Cik gan cilvēku nav nogalināti ticības vārdā! Ne velti Rietumu pasaule nonāca līdz atziņai, ka visdrošāk ir tad, ja baznīca ir šķirta no valsts. Šis pamatpostulāts, kas ierakstīts arī Latvijas pamatlikumā, dzima ļoti sāpīgu un traģisku vēstures mācību rezultātā. Kā gan es varētu sākt darboties partijā, kur politiku un baznīcu atkal mēģina satuvināt? Turklāt jau tobrīd par vairāku šīs partijas darboņu kristietību man bija itin skeptiskas domas.
Nākamā vakara telefonsaruna mani pašu mazliet izbrīnīja. Bija sajūta, ka mēs, abās klausules pusēs runājošie, viens otru no sirds nesaprotam. Ainars Šlesers nekādi nespēja aptvert, kāpēc es nepiekrītu viņa piedāvājumam, savukārt man bija grūti noticēt, ka viņš mani nedzird. Apmēram 15 minūtes viņš atkal un atkal mēģināja pārliecināt. Kas gan ir darbs žurnālistikā!?
Toties darboties kopā ar viņu politikā – tas taču ir pilnīgi cits līmenis! Kad es viņam sacīju, ka šodien viņš ir pie teikšanas, bet pēc kāda laika atkal nebūs, viņam tās likās absolūtas muļķības.
„Mēs ar Eināru esam nesatricināms tandēms, kad nekad neizjuks un kura valdīšana būs mūžīga!”
– nu labi, es mazliet pārspīlēju, bet apmēram tāds bija viņa nepārprotamais vēstījums. Ļoti vīlies viņš nolika klausuli, kad saprata, ka neizdosies mani pierunāt. Kā zināms, nepagāja pat divi gadi, kad nesatricināmais tandēms kļuva par lielākajiem pretiniekiem.”
