Gunārs Ķirsons
Gunārs Ķirsons
Foto: Karīna Miezāja

“Naudas kaudzi sarausis neesmu.” Saruna ar “Lido” īpašnieku Gunāru Ķirsonu 44

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Ēdināšanas uzņēmumu tīkla “Lido” īpašniekam Gunāram Ķirsonam 17. maijā apritēs septiņdesmitā dzimšanas diena. Viņa pirmais restorāns tika atvērts pirms trīsdesmit trim gadiem.

LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 9
6 stundas
JL
Jānis Lūsis
Ziņas
Lasītājs: Viņi ir kā bumba ar laika degli! Apsveicama to cilvēku rīcība, kas paziņojuši, ka mājā nevakcinētos nelaidīs 349
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 92
1 diena
Lasīt citas ziņas
Covid-19 pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ “Lido” šobrīd mēnesī cieš 400 000 eiro zaudējumus. Nu jau gandrīz pusgadu.

Gunārs Ķirsons nevienu nevaino, jo ne vien Latvijā, bet visā pasaulē nav nekādas pieredzes šajā pirmreizējā un neordinārajā situācijā.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar Gunāru Ķirsonu tiekamies Krasta ielas atpūtas centrā “Lido”. Aromātiska ēdiena porcijām rokās cilvēki nāk laukā no restorāna, jo ēdināšana iekštelpās nav atļauta. Taču, tā kā arī āra terases vēl tikai gaida, kad tās drīkstēs atvērt (saruna notiek 20. aprīlī), bet diena ir vasarīgi silta, cilvēki maltīti bauda, apsēdušies uz laukā izvietotiem koka bluķīšiem.

Vai labāk būtu, ja ar ēdiena šķīvjiem rokās mēģinātu kaut kā stutēties uz betona apmales pie žoga šosejas pusē? Un koka bluķīši taču nav nekādi āra galdiņi, vai ne? Gunāra Ķirsona balsī var saklausīt prieku par šo nelielo atradumu situācijas risinājumā… Nuja, pandēmija liek uzņēmējiem raisīt viņu radošo fantāziju. Un labi, ka tāda ir.

 

Braucot pa Krasta ielu, jau pa gabalu redzamās “Lido” “dzirnavas” man vienmēr tā nedaudz atgādinājušas slaveno Mulenrūža restorānu Parīzē, kura simbols ir sarkanās dzirnavas…

Man gan ir pavisam citas asociācijas. Dzirnavas man saistās ar manu tēvu Albertu Ķirsonu. Viņu, latviešu saimnieku, paša strādnieki pabrīdināja, ka draud izsūtīšana. Un tēvs uz brīdi pamuka no mājām. Bet čeka paņēma viņa sievu, manu mammu ar četriem bērniem. Manis tajā laikā vēl pasaulē nebija.

Un nu iedomājieties, vīrietis, kuram ir daudz naudas, zelts, briljanti, sudrabs, to visu aprok kādā vietā zemē un pats aizbrauc uz Sibīriju meklēt savu ģimeni, faktiski brīvprātīgi dodas cietumā.

Un laimējas, ka tajā ieslodzījumu zonā divu gadu laikā Omskas apgabalā viņš atrod savu izsūtīto ģimeni. Un tur Sibīrijā 1951. gadā piedzimu es.

Atgriežoties pie dzirnavām: sešpadsmit gadu vecumā mans tēvs bija aizgājis no mājām vienās vīzēs, bet, apritot divdesmit četriem gadiem, viņam jau bija savas dzirnavas, kas padarīja viņu turīgu.

Tā sava tēva vēsturi mazliet mēģināju ielikt savā biznesā. No Sibīrijas laikiem spilgti atceros to sajūtu, kad, atveroties “zemļankas” durvīm, tvaiku mutulis burtiski vēlās virsū, un es to centos ar kājām nosist zemē.

1959. gadā ģimenei atbraucot no Sibīrijas, sāku mācīties 1. klasē Cēsu 1. vidusskolā. Kad starpbrīdī visi ēda līdzpaņemtās sviestmaizes, ielīdu klases stūrī, lai citi neredzētu, ka man nekā nav. Jo vecāki, cik tik spēja, visu naudu ieguldīja manu vecāko brāļu un māsu izglītošanai augstskolā…

Mūsu klasē mācījās tāda Regīna Jēkabsone, vēl tagad atceros viņas vārdu. Situētu vecāku meita, kurai sviestmaize bija ietīta pat ne avīzē, bet pergamentā.

Viņa nolika kādu šķēli uz mana sola, un es, nogaidījis mirkli, kad neviena cita tuvumā nav, ātri apriju.

Bija tādi laiki. Un ļoti žēl, ka arī šodien kādam ir tādi laiki. Un man žēl, ka nevaru palīdzēt.

Vai iznācis laika paskatīties zviedru seriālu “Restorāns”, ko nesen rādīja Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā?

Nē, es cenšos skatīties tās lietas, kas mani izglīto.

Par to vaicāju tādēļ, ka seriāla norises visai aktuālas arī Latvijā – īpašniekiem konkurence, bet arī pavāru vidū notiek cīniņi par īpašumtiesībām uz receptēm un plosās citas kaislības… Vai jūs kādreiz esat nokāpis savu restorānu virtuvē?

Un kā vēl! Restorānu virtuvē, protams, kopā ar savu radošo komandu, kas man ir fantastiska, pats vai visu esmu izdomājis – kur jāstāv plītīm, galdiem… Ja jautājums bija par darba apstākļiem…

Kad manai vecākajai meitai Evijai tuvojās beigām studijas Mākslas akadēmijā, viņa pastrādāja virtuvē, novācot traukus. Pēc trešās dienas turēja kājas plastmasas baļļiņā ar siltu ūdeni. Sāpēja. Vākt traukus ir grūts darbs, tonnām jāpārnes.

"Lido" darbinieku formas - dizaineres radītas

Pats esmu iepazinis visas darba vietas mūsu “Lido” un zinu, cik smagi cilvēkiem jāstrādā.

Un man ir ļoti žēl, ka nevaram darbiniekiem samaksāt to naudu, ko vajadzētu. Jo tad mums būtu jāceļ cenas.

Savukārt tas atkal nebūtu pa kabatai cilvēkiem, kas nāk pie mums ēst. Tāds tas apburtais loks. Diemžēl nevaram Latvijā vēl maksāt tādas algas kā citur Eiropā.

Tostarp sabiedrībā arvien tiešāk runā par sociālo nevienlīdzību. Cik lielā mērā tā tomēr ir atkarīga arī no darba devējiem, uzņēmumu īpašniekiem, viņu ieinteresētības ne vien pašu peļņā, bet arī darba ņēmēju finansiālā motivācijā?

Mēs “Lido” pelnām minimāli. Un cenšamies pret saviem darbiniekiem būt godīgi. Vai tā ir visur, nevaru teikt. Es sev neesmu uzcēlis māju, nopirku īpašumu Mežaparkā, kas jau sen prasās pēc remonta, un meita pārmet, ka sēta brūk.

“Lido” šobrīd ir divdesmit restorāni – Latvijā un arī Igaunijā, Vācijā bizness neizdevās, bet naudas kaudzi neesmu sarausis. Daudz ieguldām, lai radītu pievienoto vērtību un arī prieku cilvēkiem.

Jaungada egle pie “Lido”, piemēram, izmaksāja divsimt tūkstošus eiro. Varēju nekādu egli nerotāt, toties ielikt tos tūkstošus kabatā! Taču pateicu – nē, eglei jābūt, jo tautai vajag prieku. Un ļaužu sanāca ļoti daudz.

Bet ir cilvēki, kuri bez darba kļuvuši turīgi. Negribu saukt nozares, taču to var redzēt arī politiskajā vidē.

Slavenības ballējas jaunajā "Lido" tirdzniecības centrā "Alfa"
Nav jau nekādu tiešu pierādījumu par negodīgumu, bet nez no kurienes politiķiem uzrodas pa divām trim mājām…

Ja strādātu politiski un arī valstiski, viss būtu kārtībā, bet, ja tikai politiski, tikai privātam labumam, lai spodrinātu savas partijas spalvas un briedinātu savu maku, tā ir nejēdzīga un nekrietna tautas muļķošana.

Tā kā esat savulaik strādājis par bārmeni restorānā “Ščecina”, cik, jūsuprāt, taisnības anekdotē, ka bārmeņi savas mājas ceļot no ledus…

Ko? Ak jā, ielēja ne to, ko cilvēks pasūta, pusglāze ar ledu… Padomju laikā kā likums. Jo tāda bija sistēma. Pieņemot darbā, bija skaidrs, ka tev direktoram būs jādod kukulis. Un tas kaut kā sagrabināms. Sistēma tevi piespieda.

Kad mani kā bārmeni Maskavas olimpisko spēļu laikā aizsūtīja strādāt uz Piritu, redzēju, ka var arī citādi, tā, lai cilvēki par laipnu apkalpošanu un garšīgu dzērienu labprāt atstātu dzeramnaudu, jo tu nemāni ar žļurgu…

Viss dzīvē atkarīgs no tavas sirdsapziņas. Arī, ja esi ievilkts čekas maisos. Arī tajā sistēmā daudzus cilvēkus iesūca pret viņu gribu.

Varu pavisam atklāti pateikt, ka tur, piespiedu kārtā nonācis, es nevienu netiku nodevis, drīzāk, kā bārmenis aiz letes stāvot, pabrīdināju, ka interesējas čeka.

 

Foto: Ieva Čīka/LETA

Kā “Lido” pārdzīvo kovida laiku?

Kas pastrādājuši pāris dienu vai nedēļu un domā, ka varēs saņemt vairāk, kā pelnījuši, bija vīlušies. Pie manis strādā visi, un es tajā skaitā. Bet negribu teikt, ka mēs nekad un nekur nebūtu kļūdījušies, var gadīties, ka esam pieļāvuši kādas kļūmes. Bet man nav kauns nevienam acīs skatīties.

Kovida laikā ciešam 400 tūkstošu eiro zaudējumus ik mēnesi. Bet šī pandēmija visai mūsu komandai ir kaut skarba, bet laba skola.

Vai esat kādreiz dzīvē nosviedis zemē naudu?

Noteikti tā ir gadījies. Tas ir cilvēciski, ka tu, labu gribēdams, esi kļūdījies. Gadās, ieguldi tur, kur nevajadzēja. Negribu teikt, ka nožēloju, bet, ja vēlreiz būtu jāizšķiras, es varbūt neieguldītu divus miljonus hokeja klubā “Lido”, kas bija veidots bērnu fiziskajai attīstībai.

Sports ir tā lieta, kas palīdz attīstīt pašdisciplīnu, kārtību, noteiktību un atbildību, rakstura īpašības, kas vēlāk cilvēkam ļoti noder viņa tālākā dzīvē.

Negaidīju dižus paldies, bet, ja no vecākiem plūst pārmetumi, tad sāc domāt: kad tu kaut ko dod, vienmēr ir par maz…

Jūsu mazdēls Alberts arī ir profesionāls hokejists.

Man prieks, ka viņš šobrīd Vācijā beidzis vidusskolu, turpina tur izglītoties un arī spēlē hokeju kādā komandā, protams, ne šobrīd, kad viss arī tur ir slēgts.

Mazdēla vārds par godu jūsu tēvam?

Jā, kad mazdēls piedzima, sacīju meitai, vai nevarētu viņu arī nosaukt par Albertu. Labs vārds. Divas reizes nebija jālūdz.

Jūsu meita māksliniece Evija Ķirsone-Slavinska, kurai ir savs uzņēmums – arhitektūras un interjera dizaina birojs “Kirsons Desing Group” –, ir arī jūsu restorānu interjeru autore. Vai jūsu abu priekšstati par stilu uzreiz sakrita?

Interjerus restorāniem sākumā veidoja mana sieva Larisa Ķirsone, viņa arī ir māksliniece, turklāt ļoti laba. Uzskatu, ka izcilākā interjeriste Latvijā. Viss lielo koka siju interjers (rāda uz telpu iekārtojumu “Lido”), mēbeles un viss cits ir viņas zīmēts.

Bet ar gadiem Larisai sevi lika manīt jaunībā bandītu uzbrukumā gūtā trauma, sāka pasliktināties redze. Tā pēdējos mūsu firmas atklātajos restorānos, piemēram, tirdzniecības centrā “Alfa” ierīkotajā un arī nesen Igaunijā atvērtajā, interjeru veidoja mana meita Evija.

Man ir tāds princips, ka modernisms ir laba lieta, taču arī vēsturi nedrīkst pazaudēt. Piemēram, Vācijā restorānā Minhenē, kur savulaik uzstājies Hitlers, interjerā viss ir atstāts tāpat, vienīgi modernas lietas pieliktas klāt.

Tā arī vienojāmies ar meitu – saglabāt viņas mātes Larisas Ķirsones radīto fantastisko interjeru, par ko priecājas un ko apjūsmojuši izglītoti cilvēki no visas Eiropas, un pielikt klāt mūsdienīgo. Kā, piemēram, izdarījām “Vērmanītī”… Tu vari moderni ģērbties, bet šlipsi vienmēr vajadzēs. Un pie galda – karoti arī.

Neesat slēpis, ka jums Vācijā ir vēl viena meita. Kā uzturat šo saiti?

Jā, bijām ar manu dzīvesbiedri Larisu pašķīrušies, jo es Vācijā biju sagājies ar citu sievieti. Un tā bija lielākā kļūda manā dzīvē.

Bet šīs kļūmes dēļ man ir vēl viena meita. Un par to priecājos. Emīlijai tagad ir desmit gadi. Vēlējos, lai viņai ir manas mātes – Esteres vārds, bet nepaspēju, Vācija patālu…

Ar Emīlijas mammu audzinām meitu godīgi kā tēvs un māte, jo no vecāku šķiršanās visvairāk cieš bērni. Cenšamies, lai mazā nejūt, ka ar viņas māti dzīvojam katrs savu dzīvi. Bet es esmu latvietis un man jābūt Latvijā, viņa ir vāciete, un viņas mājas ir Vācijā.

Kad meita bieži vaicā, kad, tēti, atbrauksi, šajā lietā man tagad visu nosaka kovids, jo braukt uz ārzemēm nevar. Es skaipā skatos, kā meita spēlē tenisu, trenējas jau no piecu gadu vecuma, ko es nodrošinu, tāpat kopš divu gadu vecuma viņai ir auklītes no Latvijas, kas lasa priekšā pasakas latviešu valodā.

Protams, Emīlijas latviešu valodā jūt akcentu, jo skola vācu valodā, taču esmu priecīgs, ka viņa mīl Latviju un skolēnu brīvdienas pavadām kopā.

Gandrīz pēc mēneša – 5. jūnijā – Latvijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Ko gaidāt no jau “lielākās rūtīs” iezīmētās Latvijas teritorijas jaunajām vietvarām?

Lai sakārto savu zemi. Kā jau iepriekš teicu par politiķiem – lai domā un rīkojas valstiski. Es ļoti bieži braucu makšķerēt, tas ir mans hobijs, būdams pie dabas, sevi enerģētiski un emocionāli uzlādēju. Bet, ja salīdzina Somiju, Zviedriju ar mūsu Latgali, šausmas.

Zilā ezeru zeme ir izpostīta līdz ārprātam. Ezeros dzīvu radību tikpat kā nav, viss izsmelts, iztukšots.

Ja braucu makšķerēt uz Somiju, zinu, par ko atstāju savu naudu, jo tur viss ir sakārtots. Bet te, Latvijā, kārtība ir tikai Salacā, mūsu skaistajā upē, kas iztek no Burtnieka un pie Salacgrīvas ieplūst jūrā.

Cilvēki pa Salacu brauc ar laivām, brauc šurp no Igaunijas, Lietuvas, visas licences izpārdotas. Bet kas ar Daugavu, Gauju, Ventu, Abavu? Ūdens jau plūst, taču – kāds? Vienīgi Salacā nārsto un dzīvo laši.

Mana mazā Emīlija līksmoja, noķērusi piecus kilogramus smagu zivi. Tēti, sacīja, nu mums pusdienās būs lasītis! Pamācīju – mīļā, lasis taču ir dzīvs! Gribi viņam sist pa galvu, nogalināt? Ja vēlies ēst zivi, aiziesim uz veikalu un nopirksim.

Ja Salacā nobendē no upes izvilkto lasi, tiksi sodīts kā dzērājšoferis, kam uz diviem gadiem atņem autovadītāja tiesības. Divus gadus Salacā nemakšķerēsi! Un tas ir pareizi.

Jums būs septiņdesmit gadu. Esat Latvijā lielākās ēdināšanas impērijas īpašnieks. Vai tādu izveidot bija apzināta vīzija un mērķis?

Kad atvēru pirmo restorānu, vēlējos visskaistāko ēdināšanas uzņēmumu Latvijā. Tas bija Lāčplēša ielā. Nekalkulēju, cik no tā pelnīšu, man vienkārši sagādāja prieku radīt.

Abi kopā ar Larisu aizrautīgi veidojām interjerus, lai cilvēki nāktu baudīt ēdienu un vidi. Un aizietu no mūsu restorāna apmierināti.

Un patiešām, bez lielīšanās, te viesojušies arī citu republiku līderi, ārvalstu prezidenti, te ir bijis Klintons, Gorbačovs, oficiālā pieņemšanā pie mums pusdienojis Primakovs, Lužkovs no Krievijas… Un mani ļoti aizrauj uzņēmuma attīstība. Par daudz ko arī sapņoju.

Tagad, piemēram, ļoti vēlētos ieviest robotizāciju. Virtuvē un arī restorānu zālēs. Iedomājieties, pienāk pie galdiņa tāda “mašīna” un pavaicā – ko, kundze, maltītē vēlaties? Bērnam pajautā – cik tev gadiņu un kas garšo? Jābūt atraktīvam un modernam, jāiet līdzi laikam.

Kad Doma laukumā atvēru tā dēvēto Balto restorānu, tur viena pudele konjaka maksāja trīs tūkstošus dolāru. Un rindā stāvēja arī politiķi. Neviens par cenu neapvainojās. Vēlāk sapratu, ka nauda tā vairs neripos un jādomā par ēdināšanu tautai.

Tagad jādomā vēl kas modernāks, ātrāks. Man sagādā prieku pati jaunu ideju rašanās… Arī mazdēlam Albertam mācu – radi tādu darbavietu sev, kas tev sagādā kaifu.

Kaut, protams, ar uzņēmumu saistās arī pārdzīvojumi, bet tas viss pieder pie lietas.

Man tā ir interesanti dzīvot. Vienmēr esmu paturējis prātā, ko mācīja mans tēvs, treneri un pieredze sportā, ka viss ir jāsasniedz pašam. Un tas dod dzīvē lielāko gandarījumu.

Un uzņēmuma “Lido” nākotnes ieceres?

Pagājušā gada nogalē startējām ar jauna koncepta veikala atvēršanu – savus apmeklētājus gaida mūsu veikaliņš Pļavniekos. Redzam, ka klientiem šāda tipa veikali patīk, jo tajos ir ērti un ātri iepirkties. Nupat atklāts arī šāda koncepta veikals Ziepniekkalnā un tuvākajā laikā atvērsim vēl, arvien attīstot “Lido” veikalu ķēdi.

Tādējādi esam tuvāk saviem pircējiem – blakus viņu dzīvesvietai. Bez veikalu attīstības strādājam arī pie sortimenta paplašināšanas un jaunu garšu ienešanas mūsu produktu klāstā.

Runājot par garšām, esat ne vienreiz vien stāstījis, ka jums pie sirds dažādi sagatavoti kartupeļi, vēl no studiju laikiem, kad ar pieciem rubļiem bijis jāiztiek visu nedēļu. Bet kas būs galvenais ēdiens jūsu septiņdesmitās dzimšanas dienas galdā?

Galvenais, ka būsim kopā ar Larisu un vecākās meitas Evijas ģimeni. Jaunībā mēs ar Larisu mēdzām braukt uz “Sēnīti”, bija toreiz tāds slavens restorāns pirms Murjāņu tilta pār Gauju. Tiku sievu cienājis ar smalko delikatesi – melnajiem ikriem. Un vēl tur bija tāda izmeklēta delikatese kā store ar majonēzi.

Tas bija labākais, ko toreiz, mūsu jaunībā, varēja dabūt. Un, ja man ir jubileja, svētku galdā gribētos kaut ko no jaunības vēstures un ar kādu modernāku piesitienu.

 

Vizītkarte

Gunārs Ķirsons

SAISTĪTIE RAKSTI
Foto: Karīna Miezāja

Uzņēmējs, ēdināšanas uzņēmumu tīkla “Lido” dibinātājs

• Dzimis 1951. gada 17. maijā Omskā Krievijā

• Izglītība: Murjāņu Sporta ģimnāzija, Cēsu Valsts ģimnāzija, Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskola

• Meitas Evija Ķirsone-Slavinska un Emīlija Ķirsone

• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 9
6 stundas
JL
Jānis Lūsis
Ziņas
Lasītājs: Viņi ir kā bumba ar laika degli! Apsveicama to cilvēku rīcība, kas paziņojuši, ka mājā nevakcinētos nelaidīs 349
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 92
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
Slimnīcas vadītājs par to, vai slimnīcā nokļūst arī vakcinēti Covid-19 pacienti 79
11 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Olafs Zvejnieks: Divas trešdaļas sabiedrības no 10% nākotnes pensijas var atvadīties jau tagad 66
1 diena
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
Šajā situācijā nedrīkst šķirot cilvēkus. Advokāts atgādina par vakcinācijas bardaku 10
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 9
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Šodien aizsaulē devies izcilais ķirurgs Viktors Kalnbērzs 6
3 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Slimnīcas vadītājs par to, vai slimnīcā nokļūst arī vakcinēti Covid-19 pacienti 79
11 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Vari atslābināties – šodien tevi apskaudīs par daudz ko! Horoskopi 20.junijam
21:11
LE
LETA
Ziņas
Vācijas izlase piespiež portugāļus daudz aizsargāties un izcīna pirmo uzvaru Eiropas čempionātā
21:04
LA
LA.LV
Ziņas
Šajā situācijā nedrīkst šķirot cilvēkus. Advokāts atgādina par vakcinācijas bardaku 10
20:30
LA
LA.LV
Ziņas
“Mani kaitina, ka to sauc par lielāko cilvēktiesību notikumu.” Politiķe par praida rīkošanu Rīgā 149
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vācijas izlase piespiež portugāļus daudz aizsargāties un izcīna pirmo uzvaru Eiropas čempionātā
51 minūtes
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: Rekordliels nelegālo migrantu skaits Lietuvā, ir aizdomas, ka to organizē Lukašenko režīms
7 stundas
LE
LETA
Veselam
Atklāti 84 jauni Covid-19 gadījumi. Kāds šobrīd ir saslimstības kumulatīvais rādītājs? 15
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgā no Covid-19 miris krievu valodā rakstošais rakstnieks Slava Se 4
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgā sāks laistīt pilsētas centra ielas 4
5 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Ja nebūtu teātra, es simts procenti dzīvē būtu aizgājis pa pieskari!” Saruna ar aktieri Lauri Dzelzīti 17
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
IeVP skaidro, vai Ādamsons saņem veselības stāvoklim atbilstošu aprūpi 18
10 stundas
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
“Līdztiesība nevis vārdos, bet darbos!” Zemessardzē tiek sagrauts mīts, ka ieroči var atrasties tikai vīriešu rokās 71
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
No jūlija par katru ārpus ES internetā pasūtītu preci būs jāmaksā nodoklis un jānoformē muitas deklarācija 25
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Policija aptur autovadītāju, kurš steidzas uz Liepāju ar ātrumu 169 kilometri stundā 2
8 stundas
"V
"Mājas Viesis"
Kokteilis
“Reiz es biju grāvējfilmu zvaigzne, bet tagad bērni man iesaka uzmanīties uz batuta.” Andželīna Džolija gadus neskaita
5 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Negaidīti novīta ķirsis. Vai labāk būtu ārstēt vai zāģēt nost?
9 stundas
IA
Ieva Alberte
Veselam
Pumpas var ārstēt attālināti! Pandēmijas laikā radīta lietotne, kas ārste pēc bildes 12
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 92
1 diena
JL
Jānis Lūsis
Ziņas
Lasītājs: Viņi ir kā bumba ar laika degli! Apsveicama to cilvēku rīcība, kas paziņojuši, ka mājā nevakcinētos nelaidīs 349
1 diena
ML
Māra Libeka
Veselam
“Pārslimoju kovidu, pēc vakcinēšanās zaudēju samaņu un slimnīcā ārstējos ar tādiem pašiem “bēdu brāļiem”!” Vainīgs vīruss vai pote? 256
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Viktors un Nils
10 stundas
AK
Aiva Kalve
Praktiski
Kā vislabāk apēst dārzeņus: izcili svaigu kabaču salāti tūlītējai ēšanai
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs radījis pamatīgas galvassāpes britu karaļnama darbiniekiem: kā “izlavierēt” starp oficiālām prasībām un izpildīt viņa vēlēšanos? 15
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Madara Kiviča pirmo reizi publiski iepazīstina ar savu jauno draugu 15
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Burkovskis: Ieraugot šādu virsrakstu, uzreiz to ir jādala ar divi 20
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Izcila garša! Aukstā jogurta zupa ar gurķiem un zaļumiem 10
2 dienas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Tiec skaidrībā ar sevi, neliec citiem minēt, ko patiesībā vēlies! Horoskopi no 21. līdz 27. jūnijam
10 stundas