Man vajag ticību gaišajam 1
– Nu jau vairāki gadi, kopš vadi Latvijas Dramaturgu ģildi.
– Lielākais panākums, ka šogad “Spēlmaņu naktī” pasniegs balvu arī dramaturgam. Kādam varbūt liksies pašmērķīgi: paši raksta, paši izdomā balvu, paši grib to saņemt… Bet šī balva dramaturgam ir liels stimuls strādāt un sajusties vajadzīgam visā teātra mehānismā. Otrkārt, savā ziņā jaunā nominācija mudinās teātrus izvēlēties latviešu dramaturģiju, jo katra balva dod teātrim punktiņus, kuri, kaut nedaudz, tomēr iespaido valsts dotāciju.
Padarītais var šķist niecīgs, taču visus trīs gadus, runājot par šo balvu, gāju uz Latvijas Teātra darbinieku savienību, atbildot uz ļoti amizantiem jautājumiem, tajā skaitā: kāds sakars dramaturgam ar teātri? Rezultātā – protams, manas rozā brilles ir salūzušas. Piemēram, vienu no saviem maģistra darbiem rakstīju par tēmu “Oriģināldramaturģijas vieta Latvijas kultūrpolitikā”, darba izstrādes procesā, visu laiku saskāros ar dokumentiem, kuros pieminēta oriģināldramaturģija un nepieciešamība pēc tās, bet beigās saproti – viss tikai uz papīra, nekā konkrēta, ne procentu vai skaitļu līmenī noteikta, ne obligāta, ne prioritāra. Jo līdzekļi ir tik, cik ir, un mēs tai astē mētājamies. Tikko biju Igaunijā, kur ir arī šeit kā piemērs labai dramaturģijas apritei cildinātā Teātra aģentūra. Taču arī viņiem sāk apsīkt enerģija. Runājām, domājām – varbūt mesties kopā, fantazējot, varbūt vērts apvienot Baltijas valstu dramaturģiju? Būtu lielāks izvēles lauks un zināmu tekstu apjoms.
– Uz gada lielās formas balvu “Spēlmaņu naktī” pretendē tava tautieša Oskara Koršunova Dailē iestudētie “Izraidītie”.
– Jā, taču tas nav mans teātris, tā nav mana dramaturģija. Zinu, ļoti nepopulārs šāds viedoklis. Bet manā izpratnē vaina dramaturģijas materiālā, jo tas runā tikai par negatīvo. Ja emigrantam Benam Anglijā klājas tik šausmīgi, kādēļ viņš nebrauc mājās? Nozagta pase. Bet tak aizej uz Lietuvas vēstniecību! Un te problēma – ja Bens to izdarītu, luga pārtrūktu pusratā. Man nepatīk skatīties darbus, pēc kuriem jūtos kā ar dranķi aplieta. Un nav runa par lamu vārdiem vai melnām tēmām, bet sirds un cerības trūkumu. Kaut vai tā pati “Raudupiete” – melns gabals, bet izskaņa gaiša, jo Kārlis un (mūsu gadījumā) Marija paliek kopā, viņiem piedzimst bērns, kuru abi nosauc par Matīsiņu. Es gribu iziet no teātra ar sajūtu, ka varu un gribu labot vakar izdarītās kļūdas, vai arī spēju sagremot vairs nesalāpāmo, bet ceru, ka rīt viss būs labi. Man vajag šo ticību gaišajam.
– Decembra nogalē Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos Mihaila Bulgakova “Jaunā ārsta piezīmes” tavā dramatizējumā.
– Jā, esmu formulējusi – dramatizējumi ir daļa no manas personīgās dramaturga misijas ar savu profesiju atgādināt cilvēkiem, ka ir debešķīga literatūra, kuru vajag lasīt. Ja kāds būs sadusmojies, ka ir kas mainīts oriģinālajā tekstā un ķērnāts, lūdzu, izlasiet grāmatu, atrodiet mani un pastrīdēsimies. Dramatizējuma radīšana ir ļoti labs treniņš dramaturgam, jo cita rakstīto jāpieņem kā savu un jādara viss, lai to var uzlikt baudāmi uz skatuves. Nav viegli. Daudzi nav pamanījuši, ka tā pati “Raudupiete” ir dramatizējums. Pamatā ir novele, kas sastāv no pāris lappusēm, bet uz skatuves – pusotru stundu gara izrāde.
Domājot, ko vēlos pateikt personīgi ar “Jaunā ārsta piezīmēm”, atradu sevī vēlmi runāt par cilvēka pastāvīgu mukšanu no problēmām. Jo sanāk tā – vispirms jaunais ārsts mūk no lielās pilsētas mīlas moku dēļ, nekurienē nonācis bēg no ikdienas rutīnas, dvēseles sāpēm, piespiedu kopības šaurā telpā ar vēl trim cilvēkiem un slimībām. Taču, ja to visu neatrisina, sanāk visā slīkt arvien dziļāk un dziļāk. Bezgala aktuāli mūsdienās. Piemēram, varbūt jēdzīgāk mukt no naudas trūkuma, nevis ņemot SMS kredītu, bet nedēļu paēdot makaronus? Skan skarbi, bet man tā šķiet.
Nesen kāds man mīļš cilvēks vaimanās par naudas trūkumu aizbrauca peļņā uz Angliju. Atgriezās pēc mēneša un… uz kredīta nopirka māju. Ak, Dievs! Man liekas neizprotama vēlme tik ļoti iekļūt noteiktā sociālā stāvoklī, ka esi gatavs uz tik riskantiem soļiem tā vietā, lai pakāpeniski īstenotu savas ambīcijas. Cilvēki bieži vien mūk no atklātības pašam pret sevi. Jo, sevī ielūkojoties, var kļūt šķērmi un sāpīgi, bet tas ir vienīgais veids, kā risināt problēmas.
