Lugai jānonāk uz skatuves 1
– Bargākie teātra skatītāji un grāmatu lasītāji bažījas, kur mūsdienu jaunie blaumaņi, ezeriņi, ziedoņi? Vai sabiedrības priekšstats par šādu talantu trūkumu jauno vidū ir patiess?
– Tā īsti negribas piekrist bažām par jauno talantu trūkumu, lai gan “talants” ir skaļš vārds.
Taču priekšstats par talantu trūkumu rodas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, daudzi joprojām domā – ja esi rakstošs cilvēks, tev jābūt iespiestām grāmatām. Taču lugas mūsdienās tikpat kā neizdod. Pēdējā, ja nemaldos, bija “Mansarda” klajā laistā Ingas Gailes “Āda”, jo tā bija samērā literāra – rakstīta dzejā. Lugas neiespiež grāmatās, jo to tirāža nebūtu tik liela, cik gribētos. Lai cik riebīgi, bet tas ir viens no iemesliem. Otrkārt – liela daļa cilvēku, protams, nebūs gatavi rakņāties internetā, lai atrastu kāda latviešu autora ludziņu. Un tad ir jautājums: kam dramaturgs raksta? Grāmatas lappusēm, vai ar mērķi tikt iestudētam? Tā ir ļoti liela starpība. Nevaru noticēt tiem dramaturgiem, kuri saka – man vienalga, iestudē vai ne, ka tik iespiež grāmatā. Tas ir absurdi, tā var teikt stāsta vai romāna autors, bet ne dramaturgs. Lugai jānonāk uz skatuves.
Un, ja sezonā visos Latvijas teātros iestudē 26 jaunus latviešu oriģināldarbus, domāju, tas nav tik maz. Es, mani kursabiedri un vēl pāris dramaturgi no zaļo, ne tik pieredzējušo gala, mainām Latvijā ierasto sadarbības modeli starp dramaturgu un teātri. Piemēram, Nacionālajā teātrī, ar ko man bijusi lielākā sadarbība, jau jūtos kā mājās, mani uztver kā vienu no savējiem. Taču saprotu, tas ir ļoti sarežģīti tiem, kuri vēl nav iekāpuši šajā sadarbības sistēmā. Kā stāstu pa labi un pa kreisi, Eiropas lielvalstīs teju katrā teātrī ir savs štata dramaturgs, kurš nevis raksta lugas, bet ir sava veida režisora asistents, kas palīdz iegūt informāciju par lugas norises laiku, palīdz dramatizēt stāstus un romānus. Taču Latvijā mēs paši gan rakstām lugas, gan strādājam kā dramatizētāji, gan piedalāmies tehniskajā procesā.
Man patīk kāda pie mums laikam īsti līdz galam neīstenojama Amerikas sistēma. Man bijusi iespēja iepazīties ar Judžina O’Nīla teātra centra darbības pamatiem. Sistēma šāda – tiek izsludināts konkurss lugu autoriem, vasarā sešus labākos konkursā uzvarējušos uzaicina uz centru, kur kopā ar pieaicinātiem režisoriem un aktieriem dramaturgu lugas kopā lasa, uzlabo, vērtē. Jo vairāk šādās meistarklasēs esi piedalījies, jo augstāka tavas lugas vērtība. Meistarklases pieraksta uz lugas titullapas! Mēs jau arī ejam šim lugas pilnveides procesam cauri, tikai diemžēl tas notiek to pašu divu mēnešu laikā, kad top izrāde, līdz ar to viss notiek pa galvu, pa kaklu. Esmu no tiem dramaturgiem, kas sēž mēģinājumos, cik vien var, man patīk runāt ar aktieriem, jo galu galā viņi būs domas un vārda izteicēji. Gadās, ka pastrīdamies. Piemēram, Liepājā jaunajā izrādē vienam no tēliem jāsaka “knieš”, bet aktierim pie mēles labāk turas “niez”… Katrā gadījumā – viens no lielākajiem gandarījumiem ir tad, ja darbu par labu atzīst aktieris, kurš to spēlē.
Rēzija Kalniņa man ieteica izrādes “Es par Rēziju” tekstu (luga saucas “0:0”) nosūtīt uz kādu meistarklasi, festivālu. Un, lūk, nupat esmu saņēmusi uzaicinājumu no Starptautiska dramaturģijas festivāla, kas 2015. gadā notiks Dienvidāfrikā, Keiptaunā. Igaunijas meistarklasēs “Stage Island”, kurās arī iesniedzu tekstu, Rēziju tēloja amerikāņu aktrise Tasha Lawrence – ļoti jaudīga dāma, ārkārtīgi zemu balsi, priecājoties, ka ir tik daudz brīvas telpas viņas vīzijai mums labi zināmās, bet viņai svešās aktrises likteņa atklāsmē.
Runājot par maniem kolēģiem, man ļoti patīk tas, ko dara Jānis Balodis. Viļņā redzēju viņa “Barikādes” Valtera Sīļa režijā. Un tur ir viena absolūti brīnišķīga, fantastiska aina. Barikādes, lietuvieši stāv pie ugunskuriem, runā par to, kā dzīvos, ja kļūs brīvi. Viens saka: nekad neko citam neskaudīšu, otrs apņemas izskaust sevī visādas nejēdzības… Un to dzirdot, ķer kā sitiens zem jostas vietas: bļāviens, kā esam izķērnājuši to brīvības laiku! Skaužam, apzogam cits citu… Par šo ainu es apskaužu Jāni Balodi. Malacis viņš ir.
