Atis Klimovičs: Neattaisnojama kavēšanās ar dienestu 32
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Juridiski, visticamāk, var piesieties jebkam, proti, jebkuram likumprojektam – tas zināms jau labi sen, ka piesieties, ja vien gribam, var pat sētas stabam. Tikai, par nelaimi, šoreiz tas pagalam nav nekāds sētas stabs, bet gan likumprojekts par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu.
Laba, sen vajadzīga iniciatīva, taču tagad uz kādu laiku Saeimā nolikta zem galda. Tā vien gribas ieskatīties nākotnē, cik žiperīgi mūsu likumdevēji izstrādās juridiski perfektu likumu par minēto dienestu.
No vienas puses, ko lai iebilst juristam, kas ar pirkstu baksta likumprojektā uz tajā skaidri redzamajām nepilnībām. Zināmā mērā neko daudz, taču tas tikai vien zināmā mērā, ja vien neraugāmies uz lietām krietni vien plašāk. Un tas būtu – skaidri apzinoties, ka Latvijā ir katastrofāli par maz karavīru – gan dienestā esošu, gan nodienējušu un rezervē ieskaitītu.
Tas būtu no otras puses – jau sen vajadzējis saprast, ka kaut kas ar dienestu valsts aizsardzībai nav īsti labi. Skumji arī tas, ka šī likuma ieviest gribētāji ilgi paši iebilduši pret šāda dienesta nepieciešamību.
Speciālisti šajā jomā norāda, ka esam nokāvējuši vismaz kādus septiņus astoņus gadus. Ja raugāmies no šāda skatpunkta, tad likuma slīpēšana dažu mēnešu garumā varbūt tik ļauna nemaz nešķitīs.
Tagad, spriežot pēc noskaņojuma parlamentā un Aizsardzības ministrijas paustā, likuma reāla īstenošana varētu sākties tikai no nākamās vasaras vidus. Līdz tam laikam papildu karavīru Latvijai nebūs. Vieta pārspriedumam, ko gan šajā pusgadā varētu izdarīt, un, jāteic, Latvijas mērogiem visai daudz – sagatavot veselu tūkstoti labu karavīru. Pieredzējuši virsnieki atzīst, ka tam nav vajadzīgi pat visi iecerētie dienesta vienpadsmit mēneši.
Viens no šādiem virsniekiem reiz noraudzījies, kā pārbaudījumu kārtojuši norvēģu obligātā dienesta karavīri. Viņi tobrīd bija nodienējuši vien trīs mēnešus, taču sasniegtais līmenis bijis iespaidīgs. Tā iznāk, ka, nemeklējot steidzamu problēmas risinājumu, lai lieliem spēkiem mestos neveiksmīgā likuma pārstrādāšanā, klupinām paši sevi.
Atsakāmies apmācīt pirmos šāda iesaukuma tik nepieciešamos karavīrus. Ko Latvijai nozīmē papildu pieci simti vai tūkstotis karavīru? Tas ir nopietns spēks, kas var aizstāvēt mūsu valsts mērogiem pat visai prāvu pilsētu – veicot nopietnu karadarbību. Kritiku neiztur aizrādījums, ka vajag apmācīt tikai tad, kad zināsim – šo jauniesaucamo personu apbruņošanai noliktavā būs nolikts papildu ekipējums un ieroči.
Zinot, kādi ir mūsu sabiedrotie, varam būt droši par materiāli tehnisko palīdzību. Tas, protams, nenozīmē, ka jau tagad steidzami pašiem nav jārūpējas par krājumiem.
Starpkaru Latvijā 1938. gadā izstrādātais mobilizācijas plāns militāra konflikta gadījumā paredzēja nostādīt ierindā 120 tūkstošus karavīru. Šodien mūsu netālajā kaimiņvalstī Somijā kara situācijā šīs valsts armijā būs 300 tūkstoši karavīru. Ļoti iespaidīgus skaitļus nosauc arī Igaunija, kas trīsdesmit gadus audzējusi savus aizsardzības muskuļus, nepārtraucot obligāto dienestu.
Pēc Igaunijas aizsardzības ministra teiktā, 2026. gadā iesaucamo skaits sasniegšot 4000 cilvēku gadā, bet vispārējā rezerve igauņiem esot pat 230 tūkstoši cilvēku. Ir kur tiekties arī “nabaga” latviešiem, un, kā redzams jau tagad pēc dažādām diskusijām un iebildumiem pret dienesta ieviešanu, tā panākšanā būs ko nopūlēties. Neaizmirsīsim, ka uz mūsu lēnīgumu ar smaidu noraugās tieši mūsu potenciālais ienaidnieks.
