“No kurienes tie suņa murgi nāk?” Soctīklotāji asi diskutē par māņticību orgānu ziedošanas tēmā 0
Orgānu ziedošana ir viens no būtiskākajiem solidaritātes un palīdzības izpausmes veidiem medicīnā, kas tieši ietekmē cilvēku iespējas izdzīvot un atgūt pilnvērtīgu dzīvi. Viena cilvēka lēmums pēc nāves kļūt par donoru var nozīmēt vairāku citu cilvēku dzīvības glābšanu vai būtisku dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Kā norādīts Veselības ministrijas mājaslapā, ikviens cilvēks var atļaut vai aizliegt izmantot savus orgānus, audus vai ķermeni pēc nāves. No 2022. gada 1. februāra izteikt vēlmi par orgānu, audu un ķermeņa ziedošanu pēc nāves iespējams elektroniski, pieslēdzoties un veicot atzīmi valsts E-veselības informācijas sistēmā www.eveseliba.gov.lv.
Orgānu ziedošana notiek brīvprātīgi un bez atlīdzības. Miruša cilvēka orgānus, audus un ķermeni aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu.
Jau iepriekš sabiedrībā ir aktualizējušies dažādi apgalvojumi, ka it kā atļauja donoru ziedošanai pašiem nāks par sliktu. Šo apgalvojumu vietnē “Threads” oponē Ulla. Viņa raksta: “Pārsteidz cilvēki, kuri māņticīgi tic, ka ja atzīmēs orgānu ziedošanu, tad notiks nelaime, bet neaizdomājas, ka var notikt nelaime un pašiem orgānus vajadzēs. Varbūt tad vajadzētu arī sistēmu, kur ja trūkst orgānu un vairāki gaida rindā, tad priekšrokai uz transplantu vajadzētu būt tiem, kas paši ir atzīmēti kā ziedotāji?”
Komentētāji šim viedoklim pieiet dažādi. Daļa uzsver, ka orgānu ziedošana ir stingri regulēts un medicīniski sarežģīts process, kur galvenais faktors vienmēr ir saderība, nevis personas statuss donoru reģistrā. Tiek arī atgādināts, ka Latvijā sistēma darbojas tā, ka pēc noklusējuma cilvēks var būt potenciāls donors, ja vien nav atteicies.
Citi diskusijas dalībnieki norāda uz sabiedrībā joprojām izplatītu māņticību un irracionālām bailēm, kas ietekmē cilvēku lēmumus, tostarp arī attiecībā uz veselības aprūpi. Vienlaikus izskan arī kritiskāki viedokļi par to, ka orgānu saņēmēju un donoru situācijas ne vienmēr ir salīdzināmas, jo daļa potenciālo saņēmēju veselības stāvokļa dēļ nemaz nevarētu būt donori.
Tāpat komentāros tiek akcentēts, ka orgānu ziedošana ir brīvprātīga izvēle un ētiski sarežģīts jautājums, kurā sastopas gan emocionāli, gan praktiski argumenti. Daļa lietotāju uzsver, ka pieredze ar smagām veselības problēmām vai dzīvību glābjošām procedūrām bieži vien būtiski maina attieksmi pret šo tēmu.
Situācija Kuldīgā
LA.LV pērn atspulguļoja situāciju, kad jauna sieviete pēc nāves Kuldīgas slimnīcā kļuva par orgānu donoru. Toreiz redakcija sarunājās ar “Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas” Ārstniecības daļas Galvenā ārsta vietnieci un Nacionālā Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāju Egiju Lapiņu. Viņa toreiz sacīja, ka orgānu transplantācija tiek veikta ar vienu mērķi – glābt dzīvības. Tā ir iespēja palīdzēt tiem pacientiem, kuriem citādi mūsdienu medicīna vairs nespēj sniegt risinājumu – ne ar operācijām, ne ar medikamentiem. Mēs neviens nezinām, vai kāda pārslimota infekcija vai pašu hroniskā saslimšana neradīs kāda orgāna neatgriezenisku mazspēju un būs nepieciešama šī orgāna transplantācija.
Tikai mīts, ne patiesība
Nav arī taisnība, ka pēc piekrišanas orgānu ziedošanai cilvēku pienācīgi neglābs. Kā norādīts Stradiņu slimnīcas mājaslapā, piekļuve informācijai par cilvēka izteikto gribu par orgānu ziedošanu pēc nāves ir tikai pavisam dažiem cilvēkiem – Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta (NTKD) speciālistiem. Ārstējošajiem ārstiem nav pieejas donoru reģistra datiem, un katrs pacients tiek ārstēts saskaņā ar ārstēšanas vadlīnijām.
Informācija par pacienta dzīves laikā izteikto gribu orgānu ziedošanā ir pieejama tikai NTKD koordinatoriem, kuri nevienā posmā nav iesaistīti pacienta ārstēšanā vai galvas smadzeņu nāves diagnostikā. Šīs informācijas iegūšana tiek stingri uzraudzīta un kontrolēta, un tās iegūšana pirms pacienta galvas smadzeņu nāves konstatācijas uzsākšanas nav pieļaujama. Tādējādi ir izslēgta jebkāda iespēja šādai informācijai piekļūt nesankcionēti.
