Nebanku patērētāju kreditēšanas reforma nav izvērtēta un izmaksu ziņā kļūs dārgāka 0
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) uzskata, ka jebkuras izmaiņas nebanku patērētāju kreditētāju uzraudzībā ir jāvērtē ne tikai caur nozares izmaksu prizmu, bet pirmkārt – caur patērētāju drošības, tirgus caurspīdīguma un sabiedrības interešu aspektu. Finanšu ministrijas (FM) izstrādātais informatīvais ziņojums nav datos balstīts un pamatots, tajā nav konstatēta problemātika patērētāju tiesību uzraudzībā. Piedāvātais skatījums, kurā uzraudzības maksas samazinājums tiek pasniegts kā galvenais ieguvums, sniedz tikai daļēju un nepilnīgu problēmas attēlojumu.
PTAC direktore Zaiga Liepiņa norāda: ”Ieguvumi nav skaidri, kādēļ jārada zaudējumi valsts budžetam, sasteigti jāgroza virkne normatīvo aktu, jo nav analīzes, kas tieši nestrādā pašreizējā uzraudzībā. Finanšu ministrijas aprēķinos neparādās daudzas pozīcijas, piemēram, IT sistēmu pārveide un uzturēšana, normatīvo aktu grozīšanas izmaksas, komersantu izdevumi, nerunājot par patērētāju strīdu risināšanas un negodīgas komercprakses uzraudzības izmaksām.”
FM minētās izmaksas aptver tikai nelielu daļu no faktiskajām funkcijas izmaksām
FM publiski min tikai PTAC tiešās personāla izmaksas – 390 tūkstošus eiro –, taču uzraudzības nodrošināšanai nepieciešamie resursi ietver būtiski vairāk: IT sistēmas un to uzturēšanu, datu vākšanas un analītikas kapacitāti, juridisko atbalstu, normatīvo aktu izstrādes un tiesvedības, patērētāju strīdu risināšanu, horizontālās uzraudzības funkcijas negodīgas komercprakses, reklāmas, līgumu noteikumu un patērētāju informēšanas jomā, NILLTPFN koordināciju ar citām iestādēm, kā arī regulāras nozares risku identifikācijas un tematiskās pārbaudes.
Šie izdevumi neparādās FM aprēķinos, tādēļ minētais “ietaupījums” ir maldinoši sašaurināts un neatspoguļo pilnās fiskālās sekas.
Funkcijas pārcelšanas dārdzību nosaka nevis darbinieku skaits, bet sistēmas pārkārtošana
PTAC ieskatā funkciju pārcelšanas izmaksām bija jābūt analizētām informatīvajā ziņojumā, vērtējot valsts un komersantu izmaksas. Tā kā informatīvajā ziņojumā izmaksas nav analizētas, PTAC veica savus aprēķinus.
Aprēķinātā amplitūda (3,5–8 miljoni eiro) atspoguļo dažādus iespējamos scenārijus, nevis metodoloģijas kļūdas. Tā ietver – jaunu licencēšanas un uzraudzības IT platformu, datu migrāciju no PTAC sistēmām, pārējo uzraudzības elementu (kredītstarpniecības uzraudzība, patērētāju sūdzību un uzraudzības lietu izskatīšana, negodīgas komercprakses uzraudzība) integrāciju, procesu harmonizāciju un atbilstošas kapacitātes izveidi Latvijas Bankā, kā arī komersantu izmaksas, tiem pielāgojot savu darbību jaunam regulējumam.
Tieši sistēmu integrācijas izmaksas no starptautiskās pieredzes ir visdārgākās. Tāpēc FM apgalvojums, ka izmaksu starpība “norāda uz metodoloģijas nepilnībām”, nav pamatots.
FM piedāvātais ietaupījums nozarei tiek panākts uz valsts budžeta un patērētāju aizsardzības rēķina, jo radītu valsts budžetam negatīvu ietekmi vismaz 1,5 miljonus eiro gadā.
Pašreizējā sistēma nav sadrumstalota – tā ir mērķtiecīgi diferencēta. PTAC un Latvijas Bankas uzraudzības fokusi ir atšķirīgi pēc būtības: Tikai PTAC izskata visas patērētāju sūdzības un iesniegumus par visiem finanšu pakalpojumiem, kuros ir iesaistīti patērētāji, iesniegumu un konsultāciju kopskaitam gadā sasniedzot 2500. Latvijas Banka nodrošina finanšu sistēmas stabilitātes un prudenciālo uzraudzību. Tieši PTAC lūkojas, lai finanšu pakalpojumu sniedzēju prakse būtu godīga, līgumi taisnīgi, tiktu sniegta skaidra un precīza normatīvajos aktos noteiktā informācija, kā arī atbilstoši vērtēta patērētāju maksātspēja.
Turklāt arī iepriekš, kad bija diskusijas par šādu funkciju pārskatīšanu, kādreizējā Finanšu kapitāla tirgus komisija vienmēr uzsvēra, ka to galvenā funkcija ir kontrolēt un uzraudzīt tās finanšu iestādes, kuras piesaista noguldījumus.
Nav pamata apgalvojumiem par nepietiekamu līdzšinējo sektora uzraudzību no PTAC puses, jo PTAC ir uzraudzījis kredīta kopējo izmaksu griestu ieviešanu, sistemātiski uzraudzījis un vajadzības gadījumā pieņēmis lēmumus par negodīgu komercpraksi un piemērojis sodus, strādājis ar sociāli mazaizsargātām grupām, uzraudzījis kreditēšanas reklāmu, līguma noteikumus, mājaslapu un pirmslīguma informācijas atbilstību un veicis virkni citu saistītu funkciju un uzdevumu pār visiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem.
Latvijas Banka šādas funkcijas neveic un vēsturiski nav veikusi.
Patērētāju nebanku kreditēšana no patērētāju tiesību uzraudzības viedokļa ir paaugstināta riska nozare un jebkura uzraudzības vājuma sekas visciešāk skar tieši finanšu grūtībās nonākušos patērētājus, mājsaimniecības ar zemu finanšu pratību un sociāli mazaizsargātās grupas.
