“Sapņojām par maizes gabaliņu.” Ivans atklāj šausmas, ko piedzīvoja krievu gūstā 11
Ivans Samoidjuks ir pārliecināts, ka nekad neaizmirsīs briesmīgo pieredzi, kā krievu karavīri ar beisbola nūjām nežēlīgi izvaroja ukraiņu vīriešus. Zaporižjas apgabala pilsētas Enerhodaras mēra vietnieks bija starp sagūstītajiem civiliedzīvotājiem, kuri piedzīvoja vienas no šausmīgākajām spīdzināšanas metodēm, kas dokumentētas Krievijas pilna mēroga iebrukuma laikā, vēsta laikraksts “The Sun”.
Ivans tika nolaupīts 2022. gada 19. martā, piegādājot cilvēkiem medikamentus un pārtikas krājumus, un pēc tam 333 dienu garumā tika pārvietots no vienas spīdzināšanas kameras uz otru.
“Šīs bija visbriesmīgākās dienas manā dzīvē,” viņš stāsta laikrakstam “The Sun” Vīnē, notiekot plašai kampaņai, kuras mērķis ir palīdzēt atbrīvot Krievijas gūstā esošos Ukrainas civiliedzīvotājus.
“Viena lieta, ko man ir grūti izdzēst no atmiņas – es to redzu visu laiku – krievi, kas mūs spīdzināja, nedara to tikai kā darbu. Viņi gūst no tā perversu prieku, viņi izbauda šo vardarbību.”
“Ja varat iedomāties, ko nozīmē brutāli izvarot jaunu vīrieti ar beisbola nūju un pēc tam ar to pašu nūju sasist viņa kājas tā, ka viņš nevar staigāt… Elektrotrauma tiek pielietota dzimumorgānu apšaudei, un šīs sitienu sekas ir šausminoši postošas – cilvēki zaudē samaņu uz vairākām dienām. Daži nemaz neizdzīvo.”
Civiliedzīvotāji tika turēti izsalkuši – tik izsalkuši, ka viņi “sapņoja par mazu maizes gabaliņu”, atceras Ivans, piebilstot, ka bads bija “plaši izplatīts un sistemātisks.”
Viņš piebilst: “Krievi izmanto neiedomājami nežēlīgu spīdzināšanas spektru.”
“Ticiet man,” viņš piebilst, “tāpēc es saku, ka Krievijas būtība nemainīsies pat tad, kad Putina vairs nebūs. Tā ir dziļi ieaudzināta mentalitāte.”
Ivans 185 dienas tika turēts vientuļā kamerā – visu laiku skanēja mūzika, kairinošs troksnis, lai apslāpētu viņa un citu ieslodzīto kliedzienus.
Gaisma nekad netika izslēgta, pat naktī, kas šo murgu vēl vairāk pastiprināja.
Otrajā ieslodzījuma posmā viņu aizveda uz “Jamu” – vienu no vismaz 10 kamerām, ko bija izveidojuši krievu okupanti, kur ieslodzītos sita tik spēcīgi, ka daudzi zaudēja samaņu vai nomira.
Vicemērs skaidro, ka tā bija daļa no Krievijas brutālās “filtrācijas sistēmas”, piebilstot: “Daži cilvēki tur tika turēti mēnesi, citi – sešus. Pamata mērķis bija salauzt cilvēkus un izvilkt no viņiem informāciju par citiem.”
“Es redzēju, kā divi cilvēki tika sistemātiski spīdzināti līdz nāvei. Jauna vīrieša ķermenis tika turēts trīs dienas garāžā uz betona grīdas, kamēr viņš nomira, un viņa mirstīgās atliekas nekad netika nodotas viņa ģimenei.”
Ivanam paveicās tikt atbrīvotam vienā no pirmajām Krievijas un Ukrainas apmaiņām kopā ar aptuveni 100 karagūstekņiem.
Kopš tā laika viņš aktīvi cīnās par 35 Enerhodarā nolaupītu civiliedzīvotāju atbrīvošanu, kuri apsūdzēti spiegošanā vai sabotāžā un notiesāti uz daudziem gadiem Krievijas soda kolonijās.
