Olafs Zvejnieks: Cilvēce virzās uz lielu politisko, ekonomisko un sociālo krīzi 44
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas ASV politiskā katastrofa Afganistānā iezīmē ne tikai ASV nodrošinātā relatīvā miera stāvokļa, ko mēdz dēvēt par “Pax Americana” beigas.
Tā iezīmē arī faktu, ka cilvēce virzās uz lielu politisko, ekonomisko un sociālo krīzi.
Mēdz teikt, ka klimata izaicinājumi un koronavīrusa radītā ekonomiskā krīze ir kā perfektā vētra – tie pastiprina viens otru.
No vienas puses, ir kļuvis skaidrs, ka Covid-19 būs ar mums ilgus gadus, jo vīruss strauji mutē un apdraud arī tos, kas vakcinējušies pret tā iepriekšējām versijām, – tas gan nenozīmē, ka nav jāvakcinējas, jo efektīvāku līdzekļu par vakcināciju cīņā pret epidēmijām mums nav.
Neskatoties uz planētas bagātāko valstu un valstu savienību iespējām uzturēt ekonomiku pie dzīvības ar naudas drukāšanu, pasaulē Covid-19 krīze simtiem miljonu cilvēku iegrūdusi nabadzībā un badā.
Kā liecina Starptautiskās darba organizācijas (SDO) nesen publiskotais “Pasaules nodarbinātības un sociālo tendenču pārskats 2021”, 2020. gadā Covid-19 krīze samazinājusi nostrādāto stundu skaitu pasaulē par 9%, kas ir līdzvērtīgi 255 miljoniem pilna laika darba vietu.
Arī 2021. gadā šī tendence turpinās – gada pirmajā ceturksnī darba stundu skaita samazinājums ir līdzvērtīgs vēl 140 miljoniem zaudētu darba vietu, bet otrajā – vēl 127 miljoniem darba vietu.
Un pat ekonomiskā izaugsme, kas sākusies pasaules attīstītākajās ekonomikās, nespēs pilnībā vērst par labu šo tendenci – pat tad, ja šis gads beigsies ar izaugsmi, darba vietu skaits pasaulē gada beigās būs vismaz par 23 miljoniem mazāks, nekā tas bija 2019. gada beigās, pirms Covid-19 krīzes.
Slikti ir arī tas, ka vairums jaunradīto darba vietu, pēc SDO prognozēm, būs zemas kvalitātes un slikti apmaksātas.
Vienlaikus pandēmijas ierobežojumu laikā ekonomiskā nevienlīdzība starp attīstītajām valstīm un pārējo pasauli ir pieaugusi pat salīdzinājumā ar ārkārtīgi nevienlīdzīgo situāciju pirms Covid-19 krīzes.
Spilgts simbols šai nevienlīdzībai ir pasaules bagātākā cilvēka, interneta veikala “Amazon” lielākā īpašnieka Džefa Bezosa četras minūtes ilgā ekskursija uz suborbitālo kosmosu, par kuru viņš samaksāja 5,5 miljardus ASV dolāru.
Apmēram tikpat maksātu Covid-19 vakcīnu iegāde diviem miljardiem pasaules nabadzīgāko cilvēku, kas diez vai spēs to saņemt tuvāko divu gadu laikā.
Kamēr simti miljonu domā, kā nenomirt badā, dažu pasaules lielāko korporāciju īpašnieki tērē miljardus par dažām minūtēm spilgtu izjūtu.
Šāda ārkārtīgas nevienlīdzības situācija nespēs saglabāties ilgu laiku – tā gandrīz neizbēgami pāraugs politiskā un sociālā spriedzē, nemieros un nestabilitātē, kurai ir labas izredzes pārņemt visu pasauli.
Ja ar to vēl nepietiek, tad ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojums, kas tika publicēts augusta sākumā, apsūdzēja cilvēces ekonomisko darbību pašreizējās klimata pārmaiņās.
Pamata vēstījums, ko nes šis ziņojums – ja šajā desmitgadē, līdz 2030. gadam, nevis kaut kad tālā nākotnē, netiks veiktas radikālas reformas, tad klimata pārmaiņu tempu palēnināt neizdosies.
Gaidāms, ka novembrī Skotijas pilsētā Glāzgovā gaidāmais Apvienoto Nāciju klimata samits apstiprinās šo vēsti. Lieki teikt, ka uzstādījums veikt straujas un radikālas izmaiņas pasaules ekonomiskajā un patēriņa struktūrā saskaras ar milzīgiem tehnoloģiskiem un finansiālajiem izaicinājumiem, nemaz nerunājot par politiskajiem šķēršļiem.
Pirmie divi ir acīmredzami – šīs pārmaiņas prasīs milzu līdzekļus un nepieciešamie tehnoloģiskie risinājumi daudzos gadījumos vēl nav gatavi, nemaz nerunājot par sabiedrības psiholoģisko gatavību pārmaiņām.
Mazāk acīmredzami ir politiskie izaicinājumi – Parīzes klimata vienošanos valstis ir parakstījušas brīvprātīgi un tikpat brīvprātīgi var no tās arī izstāties, kā nesen nodemonstrēja Donalda Trampa vadītās ASV.
Klimata izaicinājumu pārvarēšana prasa vienotu un kopīgu visas pasaules rīcību, taču šobrīd rīcības vienotība ir atkarīga no valstu nacionālā egoisma.
Vai šo problēmu izdosies atrisināt – tas ir viens no lielākajiem XXI gadsimta izaicinājumiem.
Apvienojot visu teikto ar faktu, ka Afganistānas kampaņas katastrofālās beigas var radīt lielas pārmaiņas pasaules drošības arhitektūrā, piemēram, jau šobrīd tiek uzdots jautājums par to, vai NATO un citas reģionālās drošības struktūras spēs izdzīvot, ja Afganistānas neveiksmes rezultātā ASV pievēršas savu iekšējo problēmu risināšanai, nevis starptautisko saistību izpildei, var droši teikt – mēs tuvojamies, nē, patiesībā mēs jau esam iesoļojuši globālas nestabilitātes laikmetā.
