Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļsku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst. 18
Katrs ieslodzītais sapņojis par izkļūšanu no Vorkutas, taču neviens nezināja, vai tas kādreiz notiks un kādā veidā. Pēc tam, kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins un trīs mēnešus vēlāk apcietināja bēdīgi slaveno iekšlietu tautas komisāru Lavrentiju Beriju, ieslodzītie kļuvuši nemierīgi. Maskavas radio nometnes skaļrunī ziņoja, ka Berija bijis “angļu–amerikāņu kapitālistu spiegs”. Tad zeki sākuši viens otram teikt: jau jau tā, tad taču viņš mūs te ieslodzījis nelikumīgi! Protams, visi politieslodzītie tāpat zinājuši, ka viņu ieslodzījumam nav nekā kopīga ar likumību. Sākušās dažādu tautu ieslodzīto kopienu sarunas par kopīgu pārstāvju izvirzīšanu sarunām ar nometnes administrāciju. Par tādu slepeni ievēlēts polis Buka. Viņa palīgs bijis ukraiņu skolotājs Ribeckis. Ieslodzīto priekšstāvji rakstiskā iesniegumā izklāstīja savas politiskās prasības un nodeva tās visu Vorkutas nometņu priekšniekam ģenerālim Derevjanko tālākai nodošanai PSRS Kompartijas Centrālkomitejai. “Mums nebija nekādu sakaru ar pārējām 70 – 80 Vorkutas nometnēm, un mēs nezinājām, ko tās gatavojas pasākt. Taču mums šajos apstākļos bija vienalga. Lokomotīves vadītājs bija pastāstījis, ka Austrumvācijā 1953. gada 17. jūnijā notikusi pretpadomju sacelšanās. Tas mūs motivēja. Krievu ieslodzītie nāca vāciešiem klāt un apsveica,” tā Heniga kungs.
Pēc ieslodzīto iesnieguma Maskavai nekāda reakcija nesekoja, un jūlijā tika nolemts streikot. Streiks izpaudās kā maiņas palikšana šahtā un atteikšanās atgriezties nometnē. Savukārt nākamās maiņas brigāde paziņoja, ka nedosies uz šahtu, iekams nebūs zināms, kas noticis ar iepriekšējo. Kopumā streikam pievienojušies ap 15 tūkstošiem ieslodzīto. To dienu notikumi Horsta Heniga atmiņā iespiedušies īpaši labi. 1953. gada 1. augustā nometni aplenkuši mašīnpistolēm bruņoti iekšlietu karaspēka karavīri. Ultimāts bijis: piecu minūšu laikā atgriezties darbā, citādi – vainojiet paši sevi. No kādiem 3000 ieslodzītajiem ultimātam paklausījuši aptuveni 20. Tie bijuši tie, kuriem tuvākajās nedēļās pienācās atbrīvošana. Pārējie palikuši nometnē un sākuši saukt: “Nāvi vai brīvību!” Tad kāds virsnieks pie vārtiem izrāvis pistoli un iešāvis tuvākajam ieslodzītajam galvā.
Vācu kungs liecina: “Kā karā bijis karavīrs sapratu, kas sekos. Stāvēju septītajā rindā līdzās latviešu katoļu mācītājam Jānim Mendrikam. Viņu gan labi nepazinu, jo viņš bija citā brigādē. Dažās sekundēs ielēcu grāvī starp nometnes ielas malu un apsardzei domāto sporta laukumu. Karavīri sāka šaut. Man virsū uzkrita Mendrika asiņainais ķermenis.” Uzreiz nošāva 53, bet desmit streikojušie nomira no ievainojumiem nākamajās dienās.
