Foto – Valdis Semjonovs

Ievainoto bija 123. Jāpiebilst, ka kopējais nometnēs nošauto skaits pārsniedza 700. Karavīri pārējos ieslodzītos izdzinuši no nometnes tundrā. Šķitis, ka tūdaļ visus nošaus un ticīgie jau sākuši skaitīt lūgšanas. Bet izrādījies, ka tas darīts tādēļ, lai katru ieslodzīto izsauktu pie galda un nopratinātu, kas bijuši streika vadītāji. Ugunsdzēsēji tikmēr ar šļūtenēm mazgājuši no nometnes ielām asinis. “Es, kā dzīvē jau šo to pieredzējis medicīnas students ar humāniem uzskatiem, raudzījos uz mirušajiem un ievainotajiem un sacīju pats sev: “To tu nedrīksti aizmirst.”” 18

Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.

Bijušais ieslodzītais atzīst, ka agrāk, 90. gados, tiekoties ar to Krievijas arhīvu amatpersonām un bijušajiem iekšlietu virsniekiem, bijusi doma, ka jādara viss, lai gūtu mācību no vēstures kļūdām. Bet tagad optimisms ir zudis. ”Laiki mainījušies. Pēc notikumiem Ukrainā esmu zaudējis cerību, ka cilvēce jebkad kļūs miermīlīga.” Sirmais kungs labprāt papļāpā par politiku un izsaka savu vērtējumu arī par pašreizējo Vācijas valsts kancleri Angelu Merkeli. To vērts pieminēt: ”Kancleres kundze, mācītāja meita, kas pavadījusi bērnību Austrumvācijā… Viņa izmācījās par labu fiziķi. Bet tas nozīmē, ka viņa iemācījās izdarīt loģiskus un zinātniskus slēdzienus. Viņa daudz nepauž savus uzskatus uz āru, sabiedrībā, bet pārsvarā patur tos pie sevis. Viņa atturas publiski vērtēt apkārt notiekošo, jo, citu vērtējot, tu zināmā mērā vērtē pats sevi. Ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa runāja krieviski. Pēc būtības pašreizējos politiskās konfrontācijas laikos tā ir diezgan karsta lieta. Taču neviens nedrīkst pieļaut jaunu karu starp lielvarām, jo tas beigtos ar pasaules katastrofu. Bet Merkele ir fizikas doktore, tāpēc viņa runā [ar Putinu] un parāda, ka spēj domāt kā zinātniece.” Tomēr atgriežamies pie vēstures.
Reklāma
Reklāma
Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.