Odrijai Hepbērnai apritētu 90. 15 citāti, desmit pārsteidzoši fakti un piecas ikoniskas lomas 1
Domas par dzīvi
Vissvarīgāk ir izbaudīt dzīvi – būt laimīgai – tas ir viss, kam ir nozīme.
Par cilvēku vairāk atklāj tas, ko viņš saka par citiem, nekā tas, ko citi saka par viņu.
Kāpēc mainīties? Katram ir savs stils. Kad esi to atradis, vajadzētu pie tā turēties.
Iespējas negadās bieži. Tāpēc, kad tas notiek, tās jātver ciet.
Kad tev nav neviena, kuram uzvārīt tasi tējas, kad nevienam neesi vajadzīgs, tikai tad, es domāju, dzīve ir beigusies.
Ko par tevi domā vīrietis, lieliski atklāj auskari, kurus viņš tev dāvina.
Panākumi – tas ir gluži tāpat kā atmosties nozīmīgas dzimšanas dienas rītā un atklāt, ka esi tas pats cilvēks.
Nevis dzīvot šai dienai, tas būtu pārāk materiālistiski, bet novērtēt dienu. Lielākā daļa no mums dzīvo virspusēji, nenovērtējot, cik brīnišķīgi ir vienkārši būt dzīvam.
Mana vislielākā vēlme ir veidot karjeru, nekļūstot par karjeras sievieti.
Piedod ātri. Skūpsties lēni. Mīli patiesi. Smejies brīvi un nekad nenožēlo neko, kas licis tev pasmaidīt.
Ir atšķirība starp garu dzīvi un labām pusdienām: pusdienās deserts nāk beigās.
Elegance ir vienīgais skaistums, kas nenoveco.
Neviens, kurš netic brīnumiem, nav reālists.
Sieviete var būt gan skaista, gan gudra.
Stādīt dārzu nozīmē ticēt rītdienai.
Vai zināji šos faktus par aktrises dzīvi?
Viņas vecāki bija nacistu piekritēji
Kamēr pati Odrija braši atbalstīja pretošanās kustību, viņas tēvs, kurš gan ģimeni pameta, kad Odrija vēl bija pavisam maza, un māte Ella, bija Britu fašistu savienības biedri. Laimīgā kārtā 20. gadsimta 50. gados šis fakts bija mazzināms, citādi aktrises karjera varēja nopietni ciest.
Viņa lauza likumus
Hepbērna nesekoja parastajam Holivudas zvaiznīšu ceļam. Viņa netiecās būt seksīga, valkāja balerīnas, un viņas mati bija īsi un melni, nevis pavedinoši blondi. Viņa valkāja melnus apģērbus laikmetā, kad melnais bija vienīgi bēru krāsa. Viņa bija tik ļoti pretēja Merilinai, cik vien iespējams. Odrijai patika skaidras līnijas un vienkāršība.
Viņai garšoja makaroni
Kaut arī Odrija Hepbērna ir sinonīms slaidumam, aktrises iecienītākais ēdiens bija pasta ar tomātu mērci un bieži, dodoties ceļojumos, ņēma līdzi spageti, lai, nonākusi galapunktā, varētu uzreiz pagatavot savu iecienīto ēdienu.
Viņas dēls Luka atmiņās atklāj, ka mājās Šveicē Odrijai Hepbērnai bijis ekogaršaugu dārziņš pirms audzēt pašam savus dārzeņus bija kļuvis stilīgi un pirms vispār kāds bija izdomājis apzīmējumu “ekoloģisks”.
Viņa netiecās pēc slavas
Pēc kāzām ar aktieri Melu Ferreru Hepbērna mainīja uzvārdu, kļūstot par Odriju Hepbērnu Fereru, pēc otrajām laulībā, ar Andreu Doti viņu pazina kā sinjoru Doti.
Pēc trauksmainās bērnības viss, ko viņa vēlējās, bija laimīga mājas dzīve un bērni.
Hepbērna neaizrāvās ar iepirkšanos
Kaut gan Hepbērna bija viena no ietekmīgākajām sava laika stila ikonām, viņa īpaši nemīlēja iepirkties. Aktrise pazina dizainerus, un daļu tērpu viņai vienkārši piegādāja. Mājās Hepbērna valkāja džīnas un Ralfa Lorēna T-kreklu. Atšķirībā no citas 20. gadsimta stila ikonas Džekijas Kenedijas, viņai nebija pārpildītu drēbju skapju.
Viņa atrada īstu mīlu 49 gados
Pēc divām laulībām viņa bija pārliecināta, ka nekad vairs neatradīs mīlestību, taču tad Odrija Vaildera, režisora Billija Vaildera sieva, viņu saveda kopā ar Robu Voldersu. Iepazīstoties viņi sarunājās flāmu valodā, jo Robs bija dzimis Holandē netālu no vietas, kur Odrija uzauga.
Viņa nevēlējās precēties trešo reizi
Volderss reiz atklāja žurnālam “People”, ka, jautājot Odrijai, vai viņa apsvērs iespēju apprecēties, viņa atbildējusi: “Kādēļ sabojāt labu lietu?” Robs viņu atbalstīja labdarības projektos, pavadīja viņu uz kara skartajām vietām. Viņa uz viņu paļāvās. Hepbērnai nebija nepieciešams gredzens.
Hepbērna nebija “influencere”
Odrija nebija pārmērīgi publiska persona. Viņa nemīlēja publiskot iestudētus attēlus vai popularizēt savu vārdu. Līdzīgi karaliskajai ģimenei viņa uzskatīja, ka maģiju nedrīkst tērēt lieki.
Viņa bija “foršā meitene”
Pamela Kīga, rakstot grāmatu par Odriju Hepbērnu, intervēja cilvēkus, kuri viņu pazina personīgi – Gregoriju Peku, Nensiju Reiganu, Ibēru Živanšī un citus, un visi apgalvojuši – lai cik lieliska Hepbērna būtu lomās, dzīvē viņa bijusi vēl lieliskāka.
“Viņa varēja būt seksīga, smieklīga, skaļa, mīlēja skotu viskiju un cigaretes. Viņa nebija nekāda perfektā ledus princese,” stāsta Kīga.
Viņa nebaidījās novecot
Odrija Hepbērna nekad nav centusies turēties pie aizejošās jaunības, nedzīvoja pagātnē un vienmēr bija atvērta jaunai pieredzei. Nekad nav veikusi nevienu plastisko operāciju un lietojusi botoksu vai fillerus, lai maskētu krunciņas.
“Un, kaut gan viņa apzinājās pasaules traģēdijas, – viņa pati bija pieredzējusi karu – saglabāja pozitīvu skatu un iekšēju jauneklīgumu. Tieši tādēļ viņa bija leģenda,” uzskata Kīgana.
Odrija Hepbērna nomira no vēža 63 gadu vecumā.
…un lomas…
Elīza Dūlitla, “Mana skaistā lēdija”. Patiesībā Elīza Dūlitla ir īsts patriarhālās sabiedrības auglis – skaists tēls, kuru iecerējis un īsteno vīrietis, tā sakot, no sākotnējā “māla”. Tomēr Odrija Hepbērna šīs pārvērtības nospēlē neatvairāmi šarmanti. Un kurš galā mainās vairāk, par to vēl var strīdēties.
Džo Stoktone, “Smieklīgā seja” – šajā lomā Odrija Hepbērna izmanto savas baletdejotājas prasmes, lai virpuļotu kopā ar pašu Fredu Astēru (atšķirībā no Elīzas Dūlitlas, kur visas dziesmas iedziedāja Mārnija Niksone, kas gan titros nav norādīta). Turklāt Džo loma ļoti atbilda pašas Hepbērnas stilam – arī šī modele ir krasā pretrunā laikmeta it kā pieprasītajiem skaistuma un seksīguma standartiem.
Sabrina Fērčailda filmā “Sabrina” ir īsts stāsts par neglīto pīlēnu, kurš pārvēršas gulbī – no meitenes, kura filmas sākumā cenšas izdarīt pašnāvību (pilnīga nejēdzība!) līdz satriecošajām pārvērtībām pēc atgriešanās no Parīzes, pat ja šī pārtapšana ir tikai atriebības vadīta.
Princese Anna filmā “Romas brīvdienas”. Pietiktu jau ar to, ka viņa ir princese, bet šajā filmā Odrija Hepbērna turklāt ir arī princese, kura izkaro sev brīvību kaut uz vienu dienu, kaut tikai tādēļ, lai nogrieztu matus, un šajā dienā iekaro Romu vienā paņēmienā.
Hollija Golaitlija, “Brokastis pie “Tifanija””. Oriģināla? Ne pārāk. Perfekta? Tālu no tā. Taču Hollija Golaitlija ir dzīvīga, šarmanta un zina, kā panākt sev vēlamo rezultātu vislaipnākajā veidā. Starp citu, vai vaat šajā lomā iedomāties Merilinu Monro? Tieši viņa bija režisora pirmā izvēle, taču Merilina uzskatīja, ka meitenes pēc izsaukuma loma varētu sabojāt viņas tēlu…
