Stalag-350 nodaļa Salaspilī 11
Viena no padomju literatūrā biežāk minētajām padomju karagūstekņu nometnēm ir Stalag-350 nodaļa Salaspilī, kas, neievērojot atšķirīgo pakļautību Vērmahtam un Drošības policijai, un SD, parasti mākslīgi ir sasaistīta ar civilpersonām izveidoto nometni Salaspilī, daudzkārtīgi pārspēlējot tajā ieslodzīto cilvēku skaitu. Karagūstekņu nometne Salaspils teritorijā tika izveidota 1941. gada septembrī, kad sarkanarmiešus, kuri pirms tam bija nometināti pie dzelzceļa zem klajas debess, ievietoja divās vietās bijušajā Latvijas armijas vasaras nometnē starp Daugavu un Rīgas–Daugavpils šoseju (Zweiglager 1) un otrā mazākā virsniekiem domātā nometnē otrpus Rīgas–Daugavpils šosejas netālu no 1605. gada zviedru–poļu kaujas pieminekļa (Zweiglager 2). Kopējais padomju karagūstekņu skaits Salaspilī varēja sasniegt vairākus tūkstošus cilvēku, bet noteikti ne padomju publikācijās minētos 47 000 bojā gājušos karagūstekņus Salaspilī.
Par gūstā kritušo sarkanarmiešu skarbo likteni ļauj spriest arī mūsdienās Daugavas muzejā apkopotās salaspiliešu atmiņas, kas vēsta, ka karagūstekņu nometnes vietā augušas apses, kas stāvējušas baltiem stumbriem, jo izbadējušies karagūstekņi tām noēduši mizu un ēduši zāli. No attāluma varējis vērot, kā gūstekņi vilkuši ratus ar savu mirušo biedru līķiem, lai tos varētu aprakt tuvākajā smilšu paugurā. Ar laiku mirušo bijis tik daudz, ka tie guldīti garās kapu rindās gluži kā tranšejās. 1944. gada vasarā, tuvojoties sarkanajai armijai, bedres aizraktas, bet, kad vietējiem skolas bērniem bijis jāgana govis, tās nereti iesprukušas kapulaukā, kam virsū uzaugusi gara zāle, un iebrukušas, bijušas jāvelk ārā no zemes, un gaiss bijis pilns ar līķu smārdu. Kā grāmatā “Salaspils novads” (2011) raksta vēsturniece Lilita Vanaga, īpaši skarba bijusi padomju karagūstekņu iesaistīšana Salaspils politieslodzīto nometnes celtniecībā 1941./1942. gada ziemā. Visiem saimniekiem, kuriem bijuši zirgi, ar tiem nometnes celtniecībai no Daugavas bijis jāatved kokmateriāli, un katram no vietējiem iedzīvotājiem deva palīgos bariņu karagūstekņu, kuriem ratos būtu jākrauj baļķi. “Viņi bija tik novārguši, ka neko nevarēja pacelt, taču viņus dzina tajā aukstajā ūdenī vilkt ārā apledojušos baļķus. Lai gan bija aizliegts barot karagūstekņus, vietējie parasti tomēr gatavoja mazus sainīšus ar maizi un slepus tos viņiem nodeva. Un tā darīja visi! Pašā sākumā, kad gūstekņus atveda, citos vagonos bija gan vēl dzīvie, gan jau mirušie, citos – sasaluši kartupeļi. Un vietējiem šie kartupeļi, kas praktiski nebija vairs ēdami, bija jāved uz karagūstekņu nometni viņu uzturam. Kad ragavas ar tiem kartupeļiem nonāca nometnē, bija jāredz, cik alkatīgi cilvēki grāba tos un rija, viņiem viss jau bija vienalga.”
Divas nedēļas Salaspils karagūstekņu apsardzē nācās pavadīt arī 16. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīram Hermanim Šauriņam, kurš pēckara Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijā sniegtajā paskaidrojumā raksta, ka 1941. gada rudenī Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulka agrākajā vasaras novietnē atradušies vairāki tūkstoši padomju karavīru. Salaspils nometnes būvniecības darbos ik rītu 15 apsargi saņēmuši 700 gūstekņus, no kuriem ik dienas no bada un dizentērijas miruši ap 50 cilvēku. Daudzi gūstekņi no nespēka saļimuši mežā pa ceļam uz darbu. Apsargiem bijis dots rīkojums – slimos un mirušos atpakaļ uz karagūstekņu nometni nevest, bet aprakt ceļmalā, saglabājot tikai to identifikācijas numurus. Salaspils karagūstekņu nometnē novēroti arī kanibālisma gadījumi. Bēgšana notikusi reti, parasti noķertie bēgļi nošauti ierindas priekšā. Ja bēgli nav izdevies noķert, tad no izbēgušā grupas nošauti desmit karagūstekņi. Karagūstekņu nometnes Salaspilī pastāvēja līdz 1944. gada augustam, kad tur vēl esošos sarkanarmiešus pārvietoja uz gūstekņu nometnēm Vācijā. Baiss un nežēlīgs šis laiks izrādījās ap 500 karagūstekņiem invalīdiem, kuri ar amputētiem locekļiem paši saviem spēkiem vairs nevarēja pārvietoties, tāpēc bija lemti iznīcībai. Pirms nogalināšanas viņus ievietoja kādā barakā Salaspils civilieslodzīto nometnē, vēlāk paskaidroja, ka tos pārvedīs uz kādu slimnīcu, bet īstenībā dažu stundu laikā nošāva netālu no Salaspils dzelzceļa stacijas. Iznīcināšanas komanda sastāvēja no nometnes apsardzes, bet Speciālās komandas 1005. nodaļa bija gādājusi, ka uz eksekūcijas laiku jau bija sagatavoti sārti līķu sadedzināšanai.
Otrā pasaules kara beigās izveidotā LPSR Ārkārtējā komisija, vadoties no mehāniski aprēķinātiem un uz augšu noapaļotiem skaitļiem, kas vēlāk izrādījās parocīgi arī propagandas vajadzībām, kā kopējo Latvijas teritorijā bojā gājušo padomju karagūstekņu upuru kopskaitu nosauca 330 000 cilvēku. Tomēr, kritiski izvērtējot mūsdienās pieejamos vēstures avotus, var konstatēt, ka reālais vācu gūstā nokļuvušo padomju karagūstekņu skaits tomēr bija vairākas reizes mazāks un, piemēram, 1942. gada sākumā sasniedza 60 000 Latvijā un 180 000 cilvēku visā Ostlandē kopā. Atsakoties no padomju propagandas pārspīlējumiem, vienlaikus ir jāapzinās, ka vācu gūstā nonākušo sarkanarmiešu iznīcināšana nacistu nometnēs un daļas dzīvajos palikušo karagūstekņu tālākās gaitas Latvijā ir neatņemama mūsu Otrā pasaules kara vēstures sastāvdaļa, kas ir pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību.
