Pamanīt mazās varonības. Saruna ar režisori Lieni Laviņu 4
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā, 4. maijā, Nacionālā kino centra organizētajā Latvijas filmu maratonā notiks vairākas pirmizrādes, arī pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Astra”. Režisores LIENES LAVIŅAS, producenta Sandija Semjonova un scenārija autoru Gundara Rēdera un Raita Valtera veidotā filma būs politiskā disidenta un atmodas laika simbola Gunāra Astras (1931–1988) portretējums.
Gaidāms vēsturiski biogrāfisks stāsts par unikālu personību ar nesalaužamu garu un stipru mugurkaulu – Gunārs Astra drosmīgi rīkojās saskaņā ar savu sirdsbalsi, būdams pārliecināts, ka Latvija reiz būs brīva.
Valsts svētku priekšvakarā “Kultūrzīmes” režisori Lieni Laviņu lūdza pastāstīt par filmas ieceri un Gunāra Astras nozīmi šodienas Latvijā.
– Kādēļ nolēmāt uzņemt filmu par mūsu brīvības cīnītāju Gunāru Astru?
L. Laviņa: – Jau trīsdesmit gadus dzīvojam neatkarīgā Latvijā, bet līdz šim nav tapusi neviena pilnmetrāžas dokumentālā filma par sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. Man tas šķita nepareizi. Protams, Gunāra Astras vārdu esam dzirdējuši vairākkārt, tomēr gribēju viņu izprast vairāk, meklēt sevī savu “Astru”. Gunārs Astra bija indivīds, kurš spēja stāties pretī totalitārai varai, turklāt viņš bija viens, nemeklēja sabiedrotos, aiz viņa nestāvēja nekāda organizācija vai ļaužu bari. Mūsu vēsturē šis fakts uzskatāms par klasisku varonību.
– Kādēļ šī filma varētu būt svarīga 2023. gadā?
– Domāju, ka 2023. gadam nav nozīmes, Gunārs Astra bija svarīgs pirms 2023. gada un būs svarīgs arī pēc šī laika. Gan katram latvietim, gan politiķim viņš vajadzīgs kā atskaites punkts. Šie pagātnes izcilie cilvēki mums elpo pakausī un atgādina, par kādu cenu viss pirkts, it īpaši brīžos, kad šķiet, ka laiks “izgājis no eņģēm”.
– Filmā būs vēl trīs varoņi – televīzijas operators Raits Valters, rakstnieks – hipijs Alfrēds Stinkuls un tēlnieks Gļebs Panteļejevs.
– Mans uzdevums bija iznest Astru tieši caur šiem trim filmas galvenajiem varoņiem. Katram no viņiem tās gaitā bija jāatrisina savs atšķirīgs uzdevums. Esmu gan pārliecināta, ka katrs no šiem varoņiem būtu pelnījis pats savu portretfilmu, viņi ir brīnišķīgi cilvēki, no kuriem daudz iemācījos; strādāt kopā ar viņiem bija pagodinājums.
Raits Valters ir vienīgais man zināmais cilvēks Latvijā, kurš Gunāru Astru iemūžinājis videolentē. Arhīva materiāls nav garš, bet šo nepilno desmit minūšu vērtība ir unikāla. Filmas gaitā Raits strādāja arhīvos un tikās ar tiem bijušajiem VDK aģentiem, kuri savā laikā bijuši kontaktā arī ar Gunāru Astru. Kā zinām, bijušie čekisti paši rokā nedodas, un Raits kopā ar filmas scenārija autoru Gundaru Rēderu izmantoja izsekošanas un novērošanas metodes. Uzdodot bijušajiem čekistiem jautājumus par Astras tiesas spriedumiem, filmas gaita kļuva nedaudz spraigāka.
Par poētisko filmas pusi bija atbildīgs tēlnieks Gļebs Panteļejevs, viņš filmēšanas grupai deva iespēju būt klāt no pašas pieminekļa idejas sākuma līdz pat tā atklāšanai. Viss gan nebija vienkārši, jo, pirms to atklāja iepretim Rīgas Apgabaltiesas namam Brīvības bulvārī 34, nama darbinieki ar tēlnieku nebija vienprātīgi par pieminekļa izvietojuma vizuālo koncepciju. Berzēšanās ar Apgabaltiesas darbiniekiem un radošā krīze Gļebam pašam brīžam lika justies kā aizdomās turētajam un pret sevi ieturēt stingru nostāju. Šī saturiskā līnija man lika vilkt paralēles starp Astras laiku un šodienu.
Savukārt dzejnieks Alfrēds Stinkulis pats par sevi ir pateicīgs personāžs. Viņš bija viens no tiem, kuri bija klāt Gunāra Astras 1983. gada tiesas sēdē, kur Astra teica savu “Pēdējo vārdu”. Toreiz Stinkulim kopā ar domubiedriem izdevās šo mirkli ierakstīt “minitape” kasetē un vēlāk to nelegāli izvest uz Zviedriju, lai paslepus nodotu radio “Brīvā Eiropa” pārstāvim Pāvilam Brūveram. Filmas gaitā Alfrēds cenšas sameklēt “Pēdējā vārda” oriģinālierakstu.
– Astra “Pēdējā vārdā” teica arī: “Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augušo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts…”
– Tajā laikā aiz krieviem stāvēja sistēma – lielā mašinērija – un neviens latvietis nevarēja neko pīkstēt pretī, viņi to (Astras runā minēto) varēja darīt pilnīgi atklāti, pilnīgi oficiāli. Latviešus spieda runāt krievu valodā, apsaukāja par fašistiem, protams, tagad krievi ir pierāvušies.
Zināmā mērā Astras teiktais ir arī par mūsdienām, jo, palasot sociālo tīklu komentārus, pārņem sajūta – viņi gaida, ka kaut kas mainīsies un būs kā agrāk, kad par latviešu valodas lietošanu varēja nolikt “pie vietas” ikvienu latvieti. Viņi gan kļuvuši rafinētāki un gudrāki, esmu pamanījusi viltotus profilus sociālajos tīklos, tādējādi tiek radīta sajūta, ka viņu ir daudz. Te nav runa par Ukrainas notikumiem, tas sākās jau tad, kad notikumi Ukrainā nebija tik akūti. Es, protams, nerunāju par tiem krieviem, kuri ir normāli mūsu valsts pilsoņi un integrējušies mūsu valstī, turklāt nedarbojas pret Latviju.
Manuprāt, katram latvietim jāapzinās, cik svarīgi publiskā telpā, iestādēs un citur ir runāt latviešu valodā. Ir ļoti būtiski mazināt naidīgi noskaņoto ļaužu viedokli, ka Latvijas valsts atjaunošana ir tikai tāds kā pagaidu projekts. Īpaši par to jādomā Rīgas rajonos un Latgales pusē. Pamazām jādrupina krievvalodīgā siena mūsu publiskajā telpā un sadzīvē.
– Nesen Latvijas vēsturnieki aktualizēja problēmas par maz pētīto jaunāko vēsturi. Vai no Gunāra Astras dzīves laika arhīvos viegli atrodami dokumenti un fotogrāfijas?
– Vēsturnieki gan būtu varējuši agrāk sākt interesēties par Astras “Pēdējā vārda” ierakstu, jo par to zināja arī deviņdesmito gadu sākumā, kad dzīvi vēl bija daudzi, kuri varēja ko pastāstīt.
Kādreiz liekas, ka tuvā vēsturē daudz lietu netiek pētītas, lai neaizskartu cilvēkus. Piemērs būtu čekas maisi, jo konkrētie cilvēki un viņu radinieki vēl ir dzīvi. Čekas maisu atvēršanu, manuprāt, vajadzēja izdarīt jau deviņdesmitajos gados, lai tie, kuri nebija vainīgi, caur tiesu būtu varējuši pierādīt savu nevainīgumu un visus šos gadus viņiem nebūtu bijis jādzīvo ar sajūtu par to, kurā brīdī kritīs Dāmokla zobens.
Vēl daudzas citas lietas vajadzēja izdarīt jau deviņdesmitajos gados, piemēram, izglītības iestādēs pāriet uz latviešu valodu kā vienīgo valodu; jau tad vairāk vajadzēja rediģēt, kādi televīzijas kanāli ienāk publiskajā telpā. Ir ļoti daudz lietu, kuras nezināma iemesla dēļ tiek vilktas garumā.
– Mūsu saruna tiks publicēta dienu pirms valsts svētkiem. Vai esat domājusi, kādi ir un kādiem vajadzētu būt mūsdienu varoņiem? Domājot par Latviju, ne Ukrainas kara varoņiem.
– Jēdziens “nacionālais varonis”, “nācijas varonis”, “varonis” mūsdienās ir grūti saskatāms, jo pagātnes varoņi uzlikuši ļoti augstu latiņu. Piemēram, mūsu varoņi ir Oskars Kalpaks, Gunārs Astra un citi.
Ir brīži, kad nācija alkst pēc līdera, atmodas laikā tāds bija Dainis Īvāns, kurš spēja mobilizēt ar ārkārtīgi augsta līmeņa publiskām uzrunām. Iespējams, ikdienā nepamanām mazas varonības, piemēram, kovida pandēmijas ārstus, kuri savā cīņas laukā – slimnīcās – reāli riskēja ar savu dzīvību. Tas bija nesavtīgs varonības moments.
– Pagājušajā gadā Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanā notika melnsimtniecisks uzbrukums, un toreiz tuvinieki rakstīja atklāto vēstuli: “Mēs ticam, ka sabiedrība kopumā ir spējīga atšķirt konstruktīvu kritiku no ļaunprātīgiem apmelojumiem un organizētām nomelnošanas kampaņām.” Vai mūsdienu sabiedrība spēj atšķirt kritiku no nomelnošanas kampaņām?
– Domāju gan, ka lielais vairākums tautas to nespēj. Sociālajos tīklos manāms pseidodemokrātijas izpausmes veids, kur katrs var gānīties, zinot, ka par to viņam nekas nedraud. Tā ir tāda klasiska gļēvuļa pieeja – nozākāt savu valsti, valsts vadītājus, visus pēc kārtas, un tad pašam liekas, ka piedalījies kaut kādā procesā.
Prātā nāk Astras vārdi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.” Es ticu, ka šis kolektīvais stulbums izgaisīs kā ļauns murgs. Cerams, ka savai dzīvei cilvēki spēs pieiet kaut kā analītiskāk un saprast, kur viņu pašu vaina un kur – valsts vaina. Manuprāt, daļa sabiedrības to šobrīd nefiltrē un savas dzīves kvalitātes uzlabošanai nepieliek ne pirksta, nemaz nerunājot par roku.
Esot uz vietas pieminekļa atklāšanā, man bija drausmīga kauna sajūta.
– Kā jūs svinēsiet šos mūsu pavasara valsts svētkus?
– Esmu viena no laimīgajiem, kuru dzimšanas diena iekritusi tieši 4. maijā. Tad, kad piedzimu, šis datums gan vēl nebija valstij tik nozīmīgs, bet šodien varu pateikties, ka manā dzimšanas dienā valstī vienmēr būs svētku sajūta un brīvdiena. Arī šos valsts svētkus pavadīšu kopā ar ģimeni un draugiem, skatoties filmas pirmizrādi, kura man ir tik ļoti svarīga.
– Ko jums nozīmē vārdi “brīvība” un “Latvija”?
– Ļoti svarīga ir katra cilvēka iekšējā brīvība. Globālā nozīmē valsts brīvība – neatkarība – ir liela vērtība; ir jāsaprot, ka tas nav pašsaprotami. Valsts gājusi caur ārkārtīgi grūtiem ceļiem, līdz ieguvām brīvību, un nevajag domāt, ka tā piešķirta uz mūžu.
Katru dienu jau to neatcerēsies, bet nozīmīgos valsts svētkos katram vajadzētu apzināties, ka brīvība ir fakts, par ko daudzi samaksājuši ar savu dzīvību un izpostītu dzīvi. Manuprāt, iekšējai brīvībai jābūt daļai no tavas identitātes. Latvija. Globāli runājot, tā ir vieta, ko Dievs atvēlējis diviem miljoniem cilvēku dzīvot, kopt un lolot. Mana Latvija ir mani bērni!
