Pašmāju dziedātājas Patrishas veiksmes stāsts: no skolas sola mūzikas industrijā 0
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā dziedātāja Patrisha jeb Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča ir līdz šim straujākais veiksmes stāsts vietējā populārās mūzikas laukā – šo vasaru, kurā viņai vēl jāpagūst nolikt 12. klases noslēguma eksāmenus, skanīgās balss īpašniece uzsākusi ar pasaules mūzikas industrijas milža “Universal Music” līgumu kabatā, ar viņas dziesmu mazalbumu un šogad saņemtu “Zelta mikrofona” balvu par labāko debiju. Daudzos aicinājumus uzstāties pandēmijas dēļ gan nākas atlikt, taču tas ļāvis Patrishai šajā laikā tikt pašai pie sava raidījuma radio – stacijā “EHR” viņa turpmāk iepazīstinās ar jaunumiem latviešu mūzikā. Sarunā ar jauno dziedātāju – par veiksmes stāstu un tā ēnas pusēm, par to, kas lielajā dzīvē noder no skolas zinībām, un arī to, kāpēc viņai nav zvaigžņu slimības.
Iespējams, ierindas mūzikas patērētājam varēja šķist, ka tu pēkšņi vienā dienā uzradies no zila gaisa, jau ar “Universal” līgumu kabatā? Viss taču nav tik vienkārši?
Laikam jau tik vienkārši nav – nekas nerodas tukšā vietā. Agrāk daudz savā “Instagram” kontā ievietoju video, kā es dziedu dažādu dziesmu kaverversijas. Tur mani laikam pamanīja kāds, kurš strādā šajā “Universal” kompānijā. Kādu dienu man atrakstīja tās pārstāve, jautājot, vai tuvākajā laikā nepiedalīšos kādā konkursā, kur varētu mani dzirdēt un redzēt. Tolaik tieši notika “X faktors”, kurā tad arī piedalījos. Viņi gaidīja, kamēr izeju cauri šim šovam, jo par to atbild cita kompānija (“Sony”), atlasē tiku līdz “krēslu izaicinājumam”, no kura mani izmeta, bet uzreiz saņēmu oficiālu vēstuli no “Universal” par to, ka viņiem ir interese par mani kā jauno izpildītāju un viņi vēlētos satikties, pārrunāt sadarbību. Tas brīdis, kad saņēmu šo e-pastu, bija neticams!
Kad sapratu, kas noticis, bija pilnīgā šokā, lēcu kājās un skrēju istabā, saucot pilnā balsī – mammu, man tikko uzrakstīja “Universal”!
Tā pamazām viss ir kustējies uz priekšu, un te nu es esmu, darbojos un esmu ļoti priecīga un pateicīga par iespēju, kas man ir radusies.
Reizēm spēja pateikt “nē” ir svarīgāka par visu citu, īpaši šovbiznesā. Šķiet, tu zini, ko vēlies, un proti atteikties no tā, ko negribi.
Jā, ir svarīgi pašam saprast, ko tu kurā brīdī vēlies darīt un ko – ne. Rādītājs ir vienkāršs – vai nu šī lieta liek tev justies labi, vai tomēr ne. Vienmēr ir jāizsver, vai tev no kādas lietas būs kāds labums. Arī man šobrīd piedāvā dažādas lietas, un esmu no daudzām arī atteikusies, zinot, ka nejutīšos ērti procesā vai nebūšu es pati, jo kāds grib mani pataisīt par kādu citu. Man ir svarīgi būt pašai un šo apziņu saglabāt vienmēr.
Bet ir taču, piemēram, mūzika, ko tu nemūžam nedziedātu?
Godīgi sakot, laikam esmu viens no tiem izpildītājiem, kuriem patīk apgūt dažādu žanru dziesmas – man vienkārši patīk variēt un trenēties. Esmu izgājusi cauri visādiem konkursiem, kur ir jādzied dažādu stilu un žanru dziesmas dažādās valodās – latviešu, angļu, krievu. Ir dziedāti estrādes gabali, pops, pat kaut kas uz džeza pusi. Esmu gājusi pie dažādiem pasniedzējiem – gan tādiem, kas vienkārši māca bērniem padziedāt kopā ar klavierēm, gan pie pasniedzējas, kura māca džezu. Starp citu, tieši džeza mācīšanās man deva ļoti daudz, lai gan biju tikai uz divām nodarbībām. Tas palīdzēja raisīt kaut kādu interesantu piesitienu popa žanrā, kurā dziedu šobrīd. Domāju, ka ir jābūt daudzpusīgam, jāprot variēt, nepalikt tikai vienā žanrā. Reizēm mani aicina uz pasākumiem, kuriem jau ir konkrēts koncepts – es dziedātu, piemēram, arī kopā ar klasisku pianistu.
Vai arī kopā ar čelliem – tikko esi iedziedājusi dziesmu kopā ar “DaGamba”.
Viņi bija sarakstījuši skaņdarbu (“Stāvēt tuvāk”) savā stilā un tad izdomāja, lai kāds uzraksta tekstu un melodiju un dzied šajā dziesmā. Es piekritu aicinājumam. Šī noteikti nav dziesma tādā tipiskā Patrishas manierē, bet bija ļoti interesanti.
Runājot par panākumiem mūzikas industrijā – mūsdienās mūzikas zvaigznes kļūst arvien jaunākas. Kā tu domā – lai kaut ko sasniegtu mūzikas biznesā, jāsāk jau no bērna kājas?
Arī savā radio raidījumā esmu jaunajām grupām uzdevusi šo jautājumu par to, cik svarīgs, kaut ko uzsākot mūzikas biznesā, ir vecums. Daži saka – jo ātrāk sāc, jo labāk, tad tev paliek vairāk laika, lai veidotu karjeru, kaut ko sasniegtu. Citi saka, ka vecumam nav nozīmes – ja tev ir plāns, sava atbalsta komanda, sava grupa vai vienkārši pats esi ļoti mērķtiecīgs. Arī tam es piekrītu, bet, protams, jo tu ātrāk sāc, jo laicīgāk saproti, vai šī ir lieta, kurā reāli gribi būt un pavadīt lielāko daļu savas dzīves.
Tu pati esi sākusi agri, skola vēl jāpabeidz?
Jā! Šonedēļ sākas 12. klases beigšanas eksāmeni. Gaidīju ziņu, ka šogad tos varbūt atcels, jo šķiet neloģiski šādā laikā un režīmā organizēt eksāmenus, bet tas nu ir izlemts, un jāiet uz priekšu.
Nekādas atlaides mums netiks dotas, pieļauju, ka šā gada eksāmeni būs visai interesanti, jo ir sajūta, ka sagatavošanās ir bijis par maz.
Man varbūt šis pandēmijas laiks ir vieglāks, jo kopš 11. klases mācos tālmācības skolā, tāpēc šis tālmācības režīms nav nekas neparasts. Visvairāk raizējos par matemātikas eksāmenu, taču apzinos, ka turpmāk dzīvē nemācīšos neko tādu, kur būs vajadzīgs vērtējums matemātikā, tāpēc man galvenais ir dabūt stabili sekmīgu atzīmi. Man vairāk noderēs priekšmeti, kas saistīti ar valodām, kas man arī ļoti padodas.
Tavā vecumā tev jau ir populāri singli, pašai savs dziesmu albums un “Zelta mikrofons” kabatā, bet no zvaigžņu slimības – ne miņas.
Man liekas, tā zvaigžņu slimība ir kaut kas, kas neattiecas uz mani, – kaut kas tāds vispār šķiet absolūti muļķīgs. Manī nemājo tādas sajūtas, es nejūtu skaudību – vienkārši gribu būt supercilvēciska, būt pati. Es vienkārši daru savu sirdslietu. Tas, ka esmu sasniegusi kaut ko vairāk par kādu citu savā vecumā, nenozīmē, ka man tagad jābūt iedomīgai un jānostāda sevi augstāk par citiem. Mēs visi esam cilvēki, dzīvojam kopā vienā pasaulē un galu galā – vienā mazā valstī, kurā viens otru pazīstam.
Iespējams, ja nebūtu šī ārkārtējā stāvokļa, tu nemaz nebūtu tikusi pati pie sava raidījuma radio.
Ikvienam no mums reizēm iešaujas galvā ziņkārīga doma – kā būtu, ja es darītu to vai to. Darbs radio manā gadījumā ir viena no tādām domām – līdz šim uz kaut ko tādu vispār nebiju “ieciklējusies”, bet šī darba vieta pie manis atnāca pati tāpat kā daudz kas cits. “EHR” izveidoja jaunu raidījumu “Latviešu mūzikas skatuve” un mani pieaicināja kā vadītāju. Man tas liekas forši arī tāpēc, ka šī radiostacija līdz tam vispār īpaši neatskaņoja latviešu mūziku. Šobrīd zinu, ka projekts ilgs līdz jūlija sākumam, bet, ja būs laiks turpināt, darīšu to arī pēc tam nedaudz mazākā apjomā. Šī man ir jauna pieredze, tā ir iespēja arī jaunajiem latviešu mūziķiem un citiem atnākt pastāstīt par sevi. Kad gatavojos raidījumam, pati esmu vairāk pievērsusies vietējai mūzikai. Atzīstos, mani visvairāk uzrunā vecākas, 80., 90. gadu latviešu dziesmas, īpaši izjustās un sentimentālās. Reizē satieku jaunos latviešu mūziķus, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību – man par pārsteigumu, viņi rada ļoti kvalitatīvu mūziku.
Mūziķa darbs nenozīmē tikai izklaidi piektdienas vakaros, un tu šobrīd ļoti labi zini, cik daudz pūliņu vajadzīgs, piemēram, lai taptu kaut viens singls.
Man pirmā dziesma “Es varu būt tā” radās dziesmu rakstīšanas nometnē, ko trīs dienas Igaunijā rīkoja “Universal Music Group”. Pie tās strādājām vesela komanda – seši cilvēki, katrs pielika no savas puses kaut ko – mūziku, tekstu. Sākām deviņos no rīta un no studijas izgājām ap desmitiem vakarā. Bet tas bija tikai sākums. Pēcāk lidoju uz Somiju pie producenta, kura studijā ierakstījām dziesmu līdz galam. Tikai pēc ilgāka darba tā nokļuva pie klausītājiem. Protams, iespējams, kaut kas īpašāks ir tās dziesmas, ko tu uzraksti viens pats kopā ar producentu, bet man patīk strādāt gan vienai, gan komandā. Iepriekš bija ļoti svarīgi, lai ir kāds, kas palīdz uzrakstīt vārdus – pirmajās divās dziesmās ļoti iesaistījās Māra Upmane-Holšteina, bet nu jau arī man pašai ir atraisījies prāts tekstiem latviešu valodā.
Nevar būt, ka tavam veiksmes stāstam nav ēnas puses? Tevi neierobežo līgums ar “Universal”, aizliegumi koncertēt, sadarboties ar kādiem māksliniekiem?
Diezgan ironiski sanāk, ka vienīgā ēnas puse manā darbībā ir tas, ka man jābūt publiskai personībai, bet man vairāk pie sirds ir būt kopā tikai ar tuvāk zināmajiem draugiem, ar ģimeni, būt tur, kur neviens uz mani neskatās. Citādi šobrīd jūtu tikai ieguvumus – mani neierobežo līgums vai aizliegumi. Jūtos brīvi.
***
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Pedantisms apvienojumā ar uzcītīgumu. Miers un noslēgtība. Azartiskums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez mūzikas, svaiga gaisa un bez saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Līgums ar “Universal Music Group” ir viens no lielākajiem dzīves notikumiem, liela nozīme ir arī “Zelta mikrofona” balvai – to uztveru kā pateicību no cilvēkiem Latvijā.
Labākā izklaide?
Man patīk darīt kaut ko aktīvu – uzspēlēt futbolu, basketbolu, volejbolu. Arī pasēdēt pulciņā ar draugiem un paklausīties repa mūziku.
