Paternitātes pieņēmums: kur likums beidzas, bet realitāte sākas 0
Latvijā paternitātes jautājums joprojām tiek skatīts galvenokārt kā juridiska formalitāte, nevis kā sarežģīts sociāls un psiholoģisks process. Tas kļūst īpaši problemātiski situācijās, kurās automātiski iedarbināti tiesību mehānismi sastopas ar cilvēka psihisko ievainojamību. Šādās situācijās sekas nereti izrādās ilgstošas, un tās skar ne tikai konkrēto vīrieti vai bērnu, bet arī plašāku personu loku.
Kas ir paternitātes pieņēmums un kā tas rodas
Latvijas tāpat kā citviet Eiropā tiesību sistēmā pastāv paternitātes pieņēmums: ja bērns piedzimst laulībā vai ne vēlāk kā 306.dienā pēc laulības izbeigšanas, par viņa tēvu automātiski tiek uzskatīts mātes laulātais. Šis statuss rodas bez vīrieša aktīvas gribas, bez piekrišanas un bez jebkādas darbības no viņa puses.
Paternitātes pieņēmumu iespējams apstrīdēt, taču tas prasa aktīvu rīcību noteiktos termiņos. Likuma piemērotāji uzskata, ka divu gadu termiņš ir pietiekams, lai persona adekvāti rīkotos, tādēļ šis termiņš ir preskluzīvs un nav atjaunojams. Taču vai tiešām tas ir tik vienkārši?
Apstrīdēšana nav automātiska – tā prasa ne tikai faktu apzināšanos, bet arī tiesisko pratību, proti, spēju izprast savas tiesības un juridiskās sekas, procesuālos termiņus un nepieciešamās darbības, kā arī emocionālu un praktisku kapacitāti iesaistīties tiesiskā procesā. Esošā sistēma pieņem, ka persona ir spējīga rīkoties, analizēt un savlaicīgi aizstāvēt savas intereses, neņemot vērā situācijas, kurās šī spēja objektīvi var būt būtiski ierobežota.
Jāņem arī vērā, ka Latvijas sabiedrībā tiesiskā pratība joprojām ir nevienmērīga un lielā mērā atkarīga no personas sociālā kapitāla, izglītības un iepriekšējas saskares ar tiesību sistēmu. Tādēļ pieņēmums, ka ikviens sarežģītā personiskā krīzē spēj savlaicīgi orientēties preskluzīvos termiņos un procesuālajās niansēs, bieži neatbilst realitātei.
Sociālā realitāte: kā nodevība izskatās ikdienā
Lai saprastu, kādā kontekstā šādi juridiski mehānismi darbojas, pietiek ieskatīties sociālajos tīklos vai pat jau publiski pieejamos tiesu nolēmumos. Publiskās diskusijās regulāri parādās stāsti par laulības neuzticību – bieži rakstīti anonīmi, bet pārsteidzoši līdzīgi pēc būtības. Paralēlas attiecības sākas ar sarakstēm, flirta epizodēm, pāraug emocionālā un fiziskā tuvībā, kamēr ārēji ģimenes dzīve turpinās.
Kādā no šādiem gadījumiem sieviete pati apraksta, ka viņas vīrs, uzzinot patiesību, bijis pilnībā sagrauts – nespējis normāli funkcionēt un, viņas vārdiem, “vienkārši eksistējis”. Attiecības viņš nav izvēlējies šķirt. Sabiedrības reakcija šādos gadījumos bieži ir kritiska pret vīrieti – krāpšanas fakts tiek skaidrots ar viņa iespējamiem trūkumiem attiecībās, savukārt rīcība pēc krāpšanas tiek vērtēta kā “nespēja savākties”, tiek kritizēta gan palikšana attiecībās, gan izlēmības trūkums. Vīrieša emocionālais sabrukums netiek uztverts kā psihiska krīze, bet gan reducēts līdz rakstura trūkumam.
Vīriešu depresija – klusā un bieži ignorētā
Psiholoģijā un klīniskajos pētījumos ir labi dokumentēts, ka depresija vīriešiem bieži izpaužas netipiski. Tā var neizskatīties kā skumjas vai raudāšana, bet gan kā aizkaitināmība, dusmas, noslēgšanās, pārmērīga strādāšana vai sportošana, vielu lietošana, kā arī hroniskas, medicīniski neizskaidrojamas sāpes vai pašdestruktīva rīcība.
Šie simptomi Latvijā bieži netiek atpazīti kā depresija. No vīrieša tiek sagaidīts, ka viņš “tiks galā pats”, pieņems lēmumus un rīkosies. Taču depresija būtiski ierobežo cilvēka funkcionālās spējas: tā sašaurina domāšanu, mazina iniciatīvu, pastiprina izvairīšanos un padara sarežģītus lēmumus praktiski neiespējamus.
Svarīgi uzsvērt – šāda nespēja rīkoties nav apzināta izvēle. Tā ir slimības izpausme.
Ja vīrietis šādā psihiskā stāvoklī uzzina arī juridiski nozīmīgus faktus – piemēram, ka bērns, kuram viņš ir juridiskais tēvs, var nebūt viņa bioloģiskais pēcnācējs –, no viņa faktiski tiek prasīts nekavējoties rīkoties: vērsties tiesā, apstrīdēt paternitāti, uzņemties konfliktu.
Ja tas nenotiek, likums situāciju nostiprina. Nevis tāpēc, ka vīrietis šo situāciju būtu apzināti pieņēmis, bet tāpēc, ka viņš objektīvi nav bijis spējīgs rīkoties. Publiski pieejamajos tiesu nolēmumos sastopami arī gadījumi, kuros bērna māte mutiski ar vīrieti vienojas jautājumu sakārtot, taču faktiski šo procesu apzināti novilcina līdz brīdim, kad juridiskajam tēvam vairs nav iespējams rīkoties noteiktajos termiņos.
Šādās situācijās pat acīmredzami manipulatīva rīcība tiek nostiprināta juridiski, to pamatojot ar bērna ilgtermiņa interesēm, vienlaikus neizvērtējot, kādā veidā šī situācija ir radusies un vai juridiskā tēva bezdarbība patiesībā nav bijusi viņa objektīvas nespējas rezultāts.
Vēl jo grūtāk šo saprast ir tādēļ, ka psiholoģiskie pētījumi ļauj secināt, ka bērnam īpaši problemātiskas ir situācijas, kurās juridiskā realitāte neatbilst ne bioloģiskajai, ne sociālajai realitātei. Ja bērns zina vai uzskata, ka viņa tēvs ir cita persona, bet dokumentos par tēvu ir norādīts vīrietis, kurš bērna dzīvē nepilda tēva lomu, rodas ilgstoša identitātes disonanse. Šādās situācijās juridiskas fikcijas uzturēšana pati par sevi nevar tikt automātiski uzskatīta par bērna interesēm.
Paternitātes pieņēmums un brīvprātīgi atzīta paternitāte nav viens un tas pats
Šajā kontekstā būtiski nošķirt paternitātes pieņēmumu no brīvprātīgi atzītas paternitātes. Brīvprātīga paternitātes atzīšana ir apzināta juridiska darbība, ar kuru vīrietis uzņemas tēva lomu, saprotot tās sekas. Lai arī abos gadījumos juridiskajam tēvam ir vienādi priekšnoacījumi jeb 2 gadu termiņš, kurā paternitāti apstrīdēt, brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanai likums paredz elastīgākus mehānismus situācijas izvērtēšanai – tostarp plašākas iespējas bioloģiskajam tēvam vērsties tiesā un bāriņtiesai iesaistīties, ja tas atbilst bērna interesēm.
Visbeidzot, paternitātes pieņēmuma sekas nebeidzas ar juridiskā tēva dzīvi. Tās ietekmē mantojuma tiesības – ne tikai attiecībā uz paša juridiskā tēva mantu, bet potenciāli arī uz viņa vecāku, brāļu vai māsu mantojumu, ja nav lejupejošo mantinieku.
Šādās situācijās juridiskā tēva radiniekiem atliek vien noskatīties, kā izjukušas laulības un psiholoģiskas krīzes sekas tiek pārvērstas mantiskā realitātē, par kuru viņiem nav bijis ne teikšanas, ne iespējas to ietekmēt. Tiesību sistēma šeit nostiprina nevis apzinātu izvēli, bet gan cilvēka objektīvas nespējas rezultātu.
Lai arī juridiskā tēva tuviniekiem nav tiešu tiesību apstrīdēt paternitāti, tieši paternitātes pieņēmuma gadījumā viņiem faktiski nav pieejams neviens juridisks mehānisms, ar kura starpniecību būtu iespējams lūgt šādas situācijas izvērtēšanu pēc būtības – tostarp no bērna identitātes un ilgtermiņa interešu skatpunkta. Tas ir īpaši problemātiski, ņemot vērā, ka juridiskā radniecība rada ne tikai mantiskas sekas, bet arī potenciālus pienākumus un tiesības: piemēram, situācijās, kad abi bērna vecāki nomirst, tieši juridiskajiem vecvecākiem var rasties pienākums uzņemties rūpes par mazbērnu, kā arī jautājumi par saskarsmes tiesībām un aizbildnību.
Praksē nereti veidojas situācijas, kurās bērna māte pati aktīvi nerīkojas, atstājot paternitātes jautājumu juridiskā tēva ziņā. To apliecina arī publiskās diskusijas sociālajos tīklos, kādā ierakstā māte pauž vēlmi situāciju sakārtot, jo bijušais vīrs neko nedarīšot. Lai arī konkrētajā situācijā bērna māte ir gatava rīkoties, komentāru sadaļā dominē ieteikumi vispirms piedzīt uzturlīdzekļus no bijušā vīra, jo tad “viņš sāks kustēties”. Šāda pieeja nav izņēmums arī tiesu praksē: publiski pieejamajos nolēmumos redzams, ka bērna māte bieži vien noliedz bioloģisko saikni starp bērnu un juridisko tēvu, taču pati neveic nekādas darbības paternitātes sakārtošanai līdz brīdim, kad vēršas tiesā nevis ar mērķi labot juridisko realitāti, bet gan piedzīt uzturlīdzekļus.
Rezultātā bērns tiek ievilkts juridiski un emocionāli absurdos strīdos starp pieaugušajiem. Juridiskie tēvi šādās situācijās bieži paliek maksājot uzturlīdzekļus bez jebkādas faktiskas saiknes ar bērnu un bez reālām iespējām paternitāti apstrīdēt. Taču ir būtiski apzināties, ka juridiskā paternitāte rada ne tikai pienākumus, bet arī tiesības: juridiskais tēvam ir piekļuve bērna personas datiem, viņš var pieprasīt saskarsmes tiesības vai pat pilnu aizbildniecību. Var tikai spekulēt, kāds būtu bērna mātes viedoklis situācijās, kurās šīs tiesības tiktu aktīvi izmantotas, nevis reducētas līdz vienpusējai uzturlīdzekļu piedziņai.
Ja sabiedrība vēlas godīgu diskusiju par bērna interesēm, tai ir jābūt gatavai runāt arī par pieaugušo ievainojamību – īpaši tajās vietās, kur likums šobrīd pieņem, ka visi ir vienlīdz spēcīgi.”
Viedokļrakstu iesūtīja: Priedulāja
