Patiesībā tam ir pavisam praktisks izskaidrojums: lūk, kāpēc monētām ir rievotas malas 0
Pirmās monētas parādījās jau 685. gadā pirms mūsu ēras un līdz pat šodienai nav zaudējušas savu nozīmi kā norēķināšanās līdzeklis. Tās lieto visā pasaulē – izņēmums ir, piemēram, Saūda Arābija, kur monētas tiek izmantotas visai maz. Taču vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc uz monētu maliņām ir izteiktas rievas un kas tās tur vispār ieviesa?
Pirmās zināmās monētas tika izgatavotas Līdijā (mūsdienu Turcijas teritorijā), tās veidoja no dabīga zelta un sudraba sakausējuma. Vienā pusē tika kalts valdnieka zīmogs, otrā – lauvas galva. Grieķu pilsētā Egīnā sāka kalt tikai sudraba monētas, un tās ātri izplatījās pa visu seno pasauli, vēsta “Unian”.
Kad valstis apguva monētu kalšanas mākslu, katra noteica savus standartus, līdz Līdijas valdnieks ieviesa skaidru kritēriju – monētā jābūt vismaz 98% zelta vai sudraba. Tas nozīmēja, ka katra monēta kalpoja ne tikai kā maksāšanas līdzeklis, bet tām bija arī materiāla vērtība.
Tādā veidā monētas tika izgatavotas līdz pat 18. gadsimtam — tikai no dārgmetāliem. Šis fakts iepriecināja krāpniekus, kurus vēlāk nodēvēja par viltotājiem. Viņi paņēma īstu monētu un apgrieza tās malas ar šķērēm, lai bojājumi nebūtu pamanāmi. Viņi varēja to arī rūpīgi novīlēt vai pat izurbt caurumu un pēc tam aizpildīt iegūto tukšumu ar lētāku metālu, tādējādi sev gūstot vērtīgu materiālu.
Situāciju būtiski mainīja zinātnieks Īzaks Ņūtons, kuru pasaule pazīst kā gravitācijas likuma atklājēju. Mazāk zināms fakts – viņš bija arī Lielbritānijas Karaliskās monētu darbnīcas vadītājs. Tieši tur viņš saskārās ar plaši izplatīto problēmu un nāca klajā ar vienkāršu, bet ģeniālu risinājumu – uz monētu maliņām jāiegravē smalkas rieviņas. Ja monētas mala ir gluda, jebkuru nogriešanu var noslēpt, bet, ja tā ir rievota, pat neliela deformācija kļūst pamanāma. Kad šis risinājums tika ieviests, viltojumu skaits ievērojami samazinājās.
Drīz vien aizsardzību pilnveidoja vēl vairāk – uz monētu maliņām sāka gravēt arī uzrakstus. Viens no tiem bija latīņu frāze “Decus et tutamen”, kas tulkojumā nozīmē “stiprums un aizsardzība”. Nogriežot malu, pazuda arī uzraksts, un to nemanāmi atjaunot kļuva gandrīz neiespējami.
19. un 20. gadsimtā monētu izgatavošanas principi būtiski mainījās. Dārgmetāli tika aizstāti ar daudz lētākiem sakausējumiem, un pašas monētas vairs nebija vērtīgas kā materiāls. Attiecīgi arī krāpniekiem tās kļuva neinteresantas.
Tomēr rievotās malas nekur nepazuda. Tās kļuva par tradīciju, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Daudzās valstīs tās joprojām izmanto – nevis lai aizsargātu monētas no krāpniekiem, bet citu, praktisku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tās kalpo estētiskam mērķim – monēta ar strukturētu malu izskatās kvalitatīvāk un pievilcīgāk. Šī detaļa rada sajūtu, ka monēta ir “īstāka” un vērtīgāka, pat ja tā ir izgatavota no vienkārša metāla sakausējuma.
Otrkārt, rievotās malas ir būtiskas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Daudzās valstīs tieši pēc malas struktūras iespējams uz tausti noteikt monētas nominālu – tā atšķiras pēc rievu dziļuma, skaita vai formas. Tas nozīmē, ka cilvēks var precīzi saprast, kādu monētu tur rokā, pat to neredzot.
