Perfekti piemērots ļaundara lomai? Miljardierim Džordžam Sorosam 12. augustā 90 gadu jubileja 19
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Džordžs Soross noteikti nav bagātākais cilvēks pasaulē, bet citu miljardieru vidū viņš izceļas kā visvairāk lamātais un ienīstais.
Lai gan Soross ir atvēlējis miljardiem eiro dažādiem filantropijas projektiem, daudzviet pasaulē, arī Latvijā, netrūkst cilvēku, kas viņu uzskata par ļaunuma iemiesojumu.
12. augustā Soross svinēs 90 gadu jubileju.
Sorosa ideoloģijas pretiniekiem patiesībā būtu jāvēlas, lai viņam laba veselība un ilgs mūžs, jo grūti iedomāties kādu citu, kurš tik perfekti būtu piemērots ļaundara lomai.
Ja ieklausās sazvērestības teorijās par Sorosu, viņš šķiet gluži kā mūsdienu pasaules Lucifers: ebreju izcelsmes miljardieris, kurš sarausis milzu kapitālu ar spekulācijām, bet tagad kļuvis par kosmopolītisma pravieti un sludina idejas, kas ir konservatīvo vērtību aizstāvju ļaunākais murgs.
Sorosa pretinieki apgalvo, ka viņa mērķis ir sagraut nacionālās valstis, likvidēt robežas, iznīdēt ģimenes vērtības, legalizēt narkotikas un eitanāziju.
Kā secina žurnāls “Foreign Policy”, Soross bieži vien ir kā spogulis, kas valstīm parāda, ko tās visvairāk ienīst.
Visspilgtāk tas redzams Sorosa dzimtenē Ungārijā, kur viņa kādreizējais stipendiāts, tagadējais Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbāns ir pasludinājis Sorosu par ungāru tautas ienaidnieku.
Sorosa vārds joprojām izraisa lielas kaislības arī Latvijā; ne velti latviešu valodā pat parādījies jaunvārds “sorosīti jeb sorosieši”, ar ko apzīmē Sorosa ideju piekritējus un sekotājus.
Latvijas valsts oficiālais vērtējums par Sorosa darbību mūsu zemē gan ir pozitīvs, jo savulaik Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pati personīgi pasniedza viņam Triju Zvaigžņu ordeni.
Toreiz tika skaidrots, ka ar šo apbalvojumu atzinīgi novērtēts Sorosa fonda ieguldījums “Latvijas demokrātijas nostiprināšanā, pilsoniskās sabiedrības un tiesiskas valsts veidošanā”.
Lembergs pret sorosītiem
Latvijā redzamākais Sorosa ideoloģijas pretinieks neapšaubāmi ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš ar sev lojālo mediju palīdzību gadiem ilgi nenogurstoši cīnījies pret Sorosa sazvērestībām un atmaskojis “sorosītu aģentus”.
Lembergs uzskata, ka Soross cīnās pret nacionālās valsts ideju un viņa mērķis ir radīt globālo sabiedrību bez nācijām un tautām, gluži kā padomju laikā bija “padomju tauta”.
“Soross nosaka tautu likteņus kā zolītes spēlē. Pat mūsu Valsts prezidenti viņa priekšā līduši uz vēdera. Bet man ar Sorosu ir filozofiskas domstarpības: Soross ir pret nacionālām valstīm, pret nacionālo buržuāziju. Viņš uz citām tautām raugās kā vergturis uz vergiem,” sarunā ar “Mājas Viesi” apgalvo Lembergs.
“Man šāda filozofija nav pieņemama, bet Latvijā tā ir guvusi virsroku, jo Sorosam izdevies “privatizēt” Latviju. Ne jau tiešā nozīmē, bet gan ideoloģiski un politiski. Soross kontrolē Latvijas valdību; caur saviem ietekmes aģentiem viņš kontrolē arī mūsu valsts radio un televīziju. Ja jūs tagad uzrakstīsiet sliktu rakstu par Sorosu, agri vai vēlu jums būs lielas nepatikšanas. Es zinu Rietumu žurnālistus, kas pēc šādiem rakstiem ir atlaisti no darba,” brīdina Lembergs.
Gluži pretējās domās par Sorosa ietekmi uz Latviju ir bijusī laikraksta “Diena” un “Sorosa fonda Latvija” vadītāja Sarmīte Ēlerte.
“Soross ir ļoti daudz darījis, lai modernizētu Latviju un Austrumeiropu. Viņš sniedza lielu atbalstu Latvijai 90. gados, kad valsts finansējums izglītībai, zinātnei un kultūrai bija niecīgs.”
Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Sorosa fonda valdes loceklis Ivars Ijabs norāda, ka “jānošķir reālais Soross no mītiskā iedomu tēla, kas klejo apkārt”.
“Lai saprastu, kā Soross ir ietekmējis Latviju, pietiek apskatīties, kādiem nolūkiem ir tērēti Sorosa fonda līdzekļi. Minēšu tikai vienu piemēru: Latvijā mums ļoti trūka latviešu valodā izdotas sociālo zinātņu un filozofijas literatūras, bet ar Sorosa fonda palīdzību tika izdota tulkojumu sērija “Cilvēks un sabiedrība”.
Turklāt tajā bija iekļauti ne tikai Sorosam tuvās liberālās ideoloģijas, bet arī konservatīvo domātāju darbi. Ļoti šaubos, vai šādas sērijas izdošanu būtu gribējis sponsorēt kāds latviešu bagātnieks.”
Ijabs spriež, ka dažādu grēku piedēvēšana Sorosam nav nekāds pārsteigums.
“Sazvērestības teorijas par ietekmīgiem ebrejiem, kas manipulē ar politiķiem un pārņēmuši savā kontrolē nacionālo valstu valdības, Eiropā izplatās jau kopš 19. gadsimta vidus, kad to centrā bija Rotšildu dzimtas ietekme. Mūsdienās šo nišu aizpildījis Soross. Viņš ir ļoti pretrunīga personība: savu bagātību nopelnījis ar liela mēroga spekulācijām, bet šo kapitālu viņš izmantojis arī apgaismības procesu veicināšanai. Turklāt atšķirībā no citiem Rietumu miljardieriem, Sorosam ir patiesa interese par Austrumeiropas attīstību, jo viņš pats cēlies no šā reģiona.”
Spekulants ar vērienu
Džordžs Soross ir dzimis 1930. gada 12. augustā Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā ebreju ģimenē.
Viņa īstais uzvārds bija Švarcs, bet 1936. gadā, kad Ungārijā jau bija jūtamas antisemītisma vēsmas, tēvs nolēma pieņemt uzvārdu Soross (tēvs bijis esperanto valodas fans, un viņam patika, ka “soros” ir palindroms, kas lasāms no abiem galiem vienādi).
Atšķirībā no daudziem Austrumeiropas ebrejiem Sorosu ģimene neskarta pārcieta Otro pasaules karu, un 1947. gadā jaunais Džordžs devās studēt uz Londonu.
Augstskolā viens no viņa pasniedzējiem bija filozofs Karls Popers, kura sludinātā “atvērtās sabiedrības” ideoloģija atstāja milzīgu iespaidu uz Sorosu.
Džordžs sāka strādāt bankā, vēlāk pārcēlās uz ASV, kur iesaistījās investīciju fondu darbā, 1970. gadā viņš izveidoja pats savu fondu.
Biznesa aprindās Soross ieguva veikla spekulanta reputāciju, jo viņam bija teicama oža, kas ļāva prognozēt un ietekmēt tirgus tendences.
90. gadu sākumā Soross kļuva slavens kā vīrs, kurš “nolika uz ceļiem Anglijas banku”, jo viņš spekulēja uz Lielbritānijas sterliņu mārciņas kursa krišanos un devalvācijas rezultātā pats nopelnīja vairāk nekā miljardu dolāru.
Sliktāk viņam klājies Francijā, kur 2006. gadā Soross tika notiesāts par nelikumīgiem darījumiem saistībā ar banku “Societe Generale”, viņam piesprieda gandrīz miljons eiro lielu naudassodu.
Soross šo spriedumu pārsūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet viņa apelācija tika noraidīta.
Revolūcija kā iespēja
Paralēli biznesam Soross pievērsās arī filantropijai; viņš izveidoja Atvērtās sabiedrības fondu, kura darbība balstījās uz Popera “atvērtās sabiedrības” idejām.
Popers savā darbā “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” norāda uz būtiskām atšķirībām starp “atvērtām” un “slēgtām” sabiedrībām: atvērto sabiedrību uz priekšu virza brīva apmaiņa ar racionāliem viedokļiem, bet slēgtā sabiedrībā cilvēki ir spiesti akli pakļauties varai: politiskai, ekonomiskai vai reliģiskai.
Soross attīstīja šo ideju un secināja, ka slēgtā tipa sabiedrības agri vai vēlu nonāk strupceļā, no kura vienīgā izeja ir revolūcija. Savukārt atvērtā sabiedrība daudz efektīvāk rūpējas par savu pilsoņu labklājību.
“Es sapratu, ka atvērtā sabiedrība ir krietni sarežģītāka sociālās organizācijas forma nekā padomju bloka slēgtās, totalitārās sabiedrības. Tās balstījās uz centralizētu plānošanu, bet atvērtā sabiedrībā katrs indivīds vai organizācija pats veido savus plānus. Lai sabiedrība varētu veikt pāreju no slēgta uz atklāto modeli, ir nepieciešama palīdzība no ārpuses, un tieši ar to nodarbojās mans fonds,” vēsta Soross.
Sorosu dažkārt vaino kreiso ideju un marksisma izplatīšanā, lai gan Popers uzskatīja marksismu par vienu no atvērtās sabiedrības ienaidniekiem. 80. gados, kad Austrumeiropas komunistisko režīmu vara bija krietni atslābusi, Soross pamazām sāka izvērst savu darbību šajā reģionā; pirmais fonds tika izveidots 1984. gadā viņa dzimtajā Ungārijā.
“Mans tēvs bija piedzīvojis Krievijas revolūciju, un viņš man iemācīja: revolūcijas laikā neiespējamais kļūst iespējams,” atceras Soross.
Viņš maksāja stipendijas studentiem, palīdzēja māksliniekiem un atbalstīja citas aktivitātes, kas pamazām drupināja totalitārā režīma pamatus.
Visbeidzot, kad komunistu režīmi visā Austrumeiropā piedzīvoja krahu, Soross nevis pasludināja uzvaru, bet gan nosprieda, ka īstais darbs tikai tagad sācies.
Viņš secināja, ka pēc vecās sistēmas sabrukuma Austrumeiropas valstis ir atvērtas jaunām idejām, kas nāk no Rietumiem.
“Mēs turpinājām paplašināties. 1992. gadā mums bija fonda nodaļas jau 22 valstīs, kopējais budžets sasniedza 53 miljonus dolāru. Vēl pēc gada tas bija jau 184 miljoni dolāru,” raksta Soross.
Nacionālisti nepadodas
Salīdzinoši īsā laikā Austrumeiropas valstis veica strauju modernizāciju un pievienojās Eiropas Savienībai.
“Es uzskatīju Eiropas Savienību par atvērtās sabiedrības ideju iemiesojumu. Tā ir brīvprātīga līdztiesīgu valstu savienība; šīs valstis apvienojušās un ziedojušas daļu savas suverenitātes kopīga labuma vārdā. Eiropas kā atvērtas sabiedrības ideja turpina mani iedvesmot,” atzina Soross.
Taču izrādījās, ka nacionālisms negrasās tik viegli atdot savas pozīcijas, tādēļ Eiropā sarosījās spēki, kas noraida kosmopolītisma ideoloģiju un aizstāv konservatīvās vērtības ar nacionālo valsti kā galveno starptautisko attiecību subjektu.
Spilgts piemērs bija Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības, pret ko Soross nesekmīgi cīnījās.
Vēl lielākā nežēlastībā viņš kritis Ungārijā, kur faktiski kļuvis par “persona non grata”. 80. gadu beigās Sorosa fonds apmaksāja Viktora Orbāna studijas Oksfordas universitātē, bet mūsdienās Orbāns ir niknākais Sorosa ienaidnieks.
Kļuvis par Ungārijas premjeru, Orbāns centies visiem iespējamiem līdzekļiem izspiest Sorosa fondu no šīs valsts.
Orbāna valdības amatpersonas izteikušās, ka Soross esot saistīts ar “masonu un boļševiku sazvērestību”, kas vēršas pret nacionālām valstīm un kristietības tradīcijām.
Sorosa mērķis esot pārplūdināt Ungāriju un visu Eiropu ar musulmaņu imigrantiem, tādēļ katra kristieša pienākums ir cīnīties pret šo “sātanisko” Sorosa plānu. Ungārijas priekšvēlēšanu kampaņas laikā ielās parādījās plakāti ar Sorosa foto un aicinājumu nepieļaut, ka viņš smejas pēdējais.
Ungārijas ebreju organizācijas pauda bažas, ka šāda masveida kampaņa pret Sorosu vērtējama kā antisemītisma izpausme.
Pret patiesības monopolu
Ungārija nebūt nav vienīgā Austrum-eiropas valsts, kas likusi šķēršļus Sorosa fonda darbībai. 2015. gadā Krievija pasludināja šo fondu par draudu valsts drošībai un aizliedza tā darbību savā teritorijā (iespējams, Kremlim nepatika Sorosa aicinājums pastiprināt sankcijas pret Krieviju, lai sodītu par agresiju Ukrainā).
Krievijas finansētais portāls “Sputņik” kādā rakstā izklāsta arī Latvijā bieži dzirdēto sazvērestības teoriju par Sorosa mērķiem: “Nevienam vairs nav noslēpums fakts, ka Soross finansē dažādas nevalstiskas organizācijas situācijas destabilizēšanai dažādās valstīs, kuru valdības nav gatavas iekļauties viņa “vērtību sistēmā”.
Sorosa galvenais mērķis ir pasaule bez robežām, kurā visi būtu līdztiesīgi un brīvi, kur visu minoritāšu, pārsvarā – seksuālo minoritāšu –, tiesības būtu ne vien noteiktas likumā, bet pat gūtu pārsvaru pār vairākuma interesēm.”
Sarmīte Ēlerte uzskata, ka Sorosa sludinātās vērtības ir kā dadzis acī autoritārisma ideju piekritējiem.
“Atvērtās sabiedrības ideja nozīmē, ka nevienam nepieder patiesības monopols, bet Austrumeiropā daudzi gribētu iegūt šo monopolu savās rokās. Kamēr es darbojos Sorosa fondā, man nav nācies saskarties ar jebkādu spiedienu, kas būtu vērsts pret latviskumu vai nacionālās valsts ideju.”
Līdzīgas atmiņas par darbu Sorosa fondā ir arī kādreizējai fonda vadītājai Vitai Matīsai.
“Fonda valde pieņēma lēmumus neatkarīgi: gan par fonda prioritātēm, gan par atbalstu atsevišķiem grantiem. Manā vadīšanas laikā fondam bija skaidrs un stingri ievērots princips: mēs neesam saistīti ar nevienu politisko partiju. Piemēram, manai pēctecei Vitai Andai Tēraudai kā priekšnoteikumu darba sākšanai fonda valde lika izstāties no partijas “Latvijas ceļš”.”
Soross kā bubulis
Matīsai ir savs skaidrojums, kādēļ Sorosa vārds tik bieži locīts Latvijas iekšpolitikas cīņās.
“Ja tavs politiskais sāncensis ir vienkārši kāds vietējais Jānis vai Pēteris, tad viņš nešķiet īsti bīstams nevienam. Bet var uzmeistarot scenāriju, ka aiz lāga zēniem Jāņa un Pētera stāv tāds bubulis kā Soross, un tas jau ir nopietnāk, varbūt vietējais vēlētājs būs pietiekami iebiedēts, lai par tevi nobalsotu. Šis scenārijs labi darbojas vairākās valstīs, it īpaši tajās, kur sazvērestības teorijas tiek tiražētas ar lielas naudas, bieži vien Krievijas naudas, atbalstu.”
Sorosa pretinieks Lembergs apgalvo, ka “sorosīti” ilgus gadus darbojušies Latvijā kā nereģistrēta politiskā partija, iegūstot lielu ietekmi valdībā, jo gandrīz katrā partijā esot viņu cilvēki.
Piemēram, Lembergs ir pārliecināts, ka ASV sankciju noteikšanu pret viņu panāca “Soross sadarbībā ar Latvijas neoboļševikiem, konkrēti Jāni Bordānu”. Lembergs uzskata Sorosu par “neoboļševisma ideoloģijas” izplatītāju.
“Mēs redzam, ka šobrīd viņš finansē masu nemierus ASV.”
Soross ir pazīstams kā dāsns Demokrātu partijas atbalstītājs, viņš ziedojis miljoniem dolāru Baraka Obamas un Hilarijas Klintones vēlēšanu kampaņām, bet tagad vēlas panākt, lai ASV prezidenta vēlēšanās uzvar demokrāts Džo Baidens.
To apzinās arī tagadējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš Sorosu jau sen ieskaitījis savu ienaidnieku pulkā.
Pēdējos gados Soross ir samazinājis apgriezienus un savas politiskās aktivitātes, jo pienācis laiks izbaudīt vecumdienas.
Soross bijis trīsreiz precējies, viņam ir pieci bērni (ar tagadējo sievu Tamiko viņš apprecējās 83 gadu vecumā, sievai ir 48 gadi). Taču, kamēr vien Soross būs mūsu vidū, nav šaubu, ka viņam turpinās piedēvēt arvien jaunus grēkus.
“Soross tiek lamāts un ienīsts, jo viņš ir efektīvs,” laikrakstam “The New York Times” atzina bijušais Trampa padomnieks Stīvens Benons.
“Es varu tikai cerēt, ka kādu dienu būšu tikpat efektīvs – un tikpat ienīsts.”
