Pēteris Apinis: Palīdzība citiem palēnina smadzeņu novecošanos
0
Daudz esmu rakstījis par to – kā attālināt smadzeņu novecošanos. Vienkāršoti – vecāka gadagājuma cilvēkam nepieciešmas ikdienā trenēt savas smadzenes, un tās ilgi saglabās možumu un attālinās demenci. Esmu lasījis ķīniešu un japāņu zinātnieku pētījumus, kas iesaka vecāka gadagājuma cilvēkiem spēlēt galda tenisu vai badmintonu, jo acis kā smadzeņu daļa spiesta sekot līdzi volānam vai mazajai bumbiņai, un stimulē smadzeņu darbību.
Pasaules zinātnieki iesaka veciem cilvēkiem spēlēt šahu, kārtis, likt puzles vai pasiansu. Katrs ārsts un uzturzinātnieks atkārto mantru – ja vēlaties ilgi un pilnvērtīgi dzīvot – ikdienā jāsporto vai vismaz jānododas fiziskām aktivitātēm, jāēd veselīgi, jādzer pietiekami daudz škidruma, naktī jāguļ septiņas vai astoņas stundas un pie iespējas jānodarbojas ar seksu.
Vēlos vērst godātā lasītāja uzmanību uz faktu, ka labestības izpausmes varētu būt viens no visefektīvākajiem līdzekļiem pret demenci. Pētījumi liecina, ka altruisms, brīvprātīgais darbs un regulāra palīdzība citiem cilvēkiem ir būtiski faktori, kas veicina kognitīvo rezervi un var palīdzēt attālināt vecuma radītās kognitīvās izmaiņas, tostarp demenci. Palīdzība citiem nav tikai labs darbs – tas ir atbalsts sev, un tam ir konkrēts fizioloģisks un psiholoģisks pamatojums.
Palīdzēšana citiem gandrīz vienmēr ietver sociālu mijiedarbību. Sociālā izolācija ir viens no lielākajiem demences riska faktoriem. Palīdzot citiem, mēs saglabājam savu vietu sabiedrībā, kas uztur smadzenes aktīvā un modrā stāvoklī. Komunikācija, plānošana, problēmu risināšana citu labā, kā arī empātija stimulē dažādas smadzeņu zonas vienlaikus.
Izlasīju vairākas skaistas publikācijas par šo jomu, kas balstītas uz nopietniem pētījumiem vismaz 20 gadu garumā, vērtējot pacientu grupas ar atmiņas, uzmanības un garīgās apstrādes testiem. Sagadīšanās pēc – galvenie autori bija Āzijas izcelsmes, kaut pētījumi tika veikti arī Amerikā.
Tika pētīts – vai vecāka gadagājuma cilvēks ir bijis iesaistīts kādā no palīdzības veidiem: formālā brīvprātīgā darbībā, piemēram, reliģiskās, izglītības, veselības aprūpes vai citās labdarības organizācijās, vai arī – neformālā palīdzībā, piemēram, palīdzot draugiem, kaimiņiem vai radiniekiem. Izrādījās, ka palīdzot jebkādā formā, šim formālajam vai neformālajam palīgam palēninājās kognitīvo spēju pasliktināšanās, savukārt – pārtraucot palīdzēt, kognitīvās spējas strauji mazinājās.
Pētījumā tika atklāts, bet publikācijā uzsvērts, ka īpaši svarīga ir neatlaidība. Dalībnieki, kuri mēdza palīdzēt ilgi un neatlaidīgi, novēroja kumulatīvu labumu –15–20 % samazinājumu kognitīvās pasliktināšanās ātrumā, salīdzinājumā ar tiem, kas palīdzībā neiesaistījās vai iesaistījās neregulāri. Lielākie kognitīvie ieguvumi rodas, ja tiek saglabāts ērts laika ieguldījums, kas vecāka gadagājuma cilvēkiem ir divas līdz četras stundas nedēļā – un tas bija pastāvīgi saistīts ar ievērojamiem kognitīviem ieguvumiem. Interesanti, ka pētījumi pierādīja – palīdzēšana var mazināt arī tādu paātrinātu kognitīvo pasliktināšanos, kas saistīta ar ģenētisko risku saslimt ar Alcheimera slimību..
Palīdzēšana citiem – vai tā būtu brīvprātīgā darbība vai neformāla palīdzēšana – piedāvā nozīmīgu prosociālu iesaistīšanos, atšķirībā no citām individuālām smadzeņu bagātinošām aktivitātēm, piemēram, lasīšanas un puzļu risināšanas.
No neirobioloģiskā viedokļa palīdzības sniegšana var aktivizēt savstarpēji saistītas sistēmas, piemēram, hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asi stresa regulēšanai, simpatisko nervu sistēmu, kas sagatavo ķermeni cīņas vai bēgšanas reakcijām, saskaroties ar stresu un briesmām, tādējādi palīdzot uzturēt iekšējo līdzsvaru, kā arī imūnsistēmu, kas aizsargā pret slimībām un iekaisumiem. Kopumā šīs aktivizācijas atbalsta gan kognitīvo, gan fizisko veselību.
Pasaulē ir gana daudz pierādījumu, ka brīvprātīgais darbs vecumā var neitralizēt hronisku stresu, samazināt iekaisumu, atbalstīt sirds veselību un palēnināt fizisko spēju samazināšanos. Par stresu vēlos pastāstīt mazliet vairāk. Palīdzēšana citiem izraisa ķīmiskas izmaiņas smadzenēs, kas darbojas pretēji stresam – vairāk izdalās oksitocīns un dopamīns. Labie darbi stimulē laimes hormonu ražošanu, kas pazemina stresa hormona – kortizola līmeni. Hronisks stress ir toksisks hipokampam – smadzeņu zonai, kas atbild par atmiņu (hipokamps tiek visvairāk bojāts Alcheimera slimības gadījumā). Altruistiska uzvedība ilgtermiņā uzlabo sirds un asinsvadu veselību, bet tā ir tieši saistīta ar smadzeņu asinsapgādi.
Psiholoģiskā noturība ir cieši saistīta ar jēgas izjūtu. Cilvēki, kuriem ir mērķis (piemēram, rūpes par mazbērniem, brīvprātīgais darbs dzīvnieku patversmē vai palīdzība kaimiņiem), spēj fokusēties, plānot un kontrolēt impulsus, kā arī uzturēt augstāku kognitīvo rezervi. Tas nozīmē – pat ja smadzenēs sāk veidoties kādas patoloģiskas izmaiņas, spēcīgais neironu tīkls, kas izveidojies aktīvas dzīves laikā, ļauj smadzenēm kompensēt bojājumus ilgāk.
Vecākiem cilvēkiem formālu vai neformālu palīdzības sniegšanu vajadzētu uzsākt pakāpeniski, izvēlēties tādas palīdzības formas, kas ietver nozīmīgu cilvēcisko mijiedarbību un ir ilgtspējīgas. Būtu saprātīgi palīdzēt citiem cilvēkiem, bet noteikti savu garīgo, fizisko un finansiālo iespēju robežās. Arī vecāka gadagājuma cilvēkiem pirms palīdzēt citiem vajadzētu pārliecināties, vai viņi ir gatavi tam, uz ko parakstās, un – vai tas viņus neizsmels garīgi, fiziski vai finansiāli.
Veselīga palīdzēšana ir tāda, kas dod gandarījumu, nevis iztukšošanos. Ja palīdzēšana kļūst par smagu, ilgstošu slogu (piemēram, smagi slima radinieka aprūpe 24/7 bez palīdzības), tā var izraisīt hronisku stresu, trauksmi vai depresiju, kas, gluži pretēji, palielina demences risku.
Tādas aktivitātes kā mentorings, privātstundas un citu cilvēku apmeklēšana var būt ļoti saistošas un sociāli nozīmīgas. Vai tā ir palīdzība vietējā bibliotēkā vai piedalīšanās pludmales tīrīšanā, palīdzība citiem sniedz vairāk nekā tikai gandarījumu – tā var palīdzēt aizsargāt smadzenes ilgtermiņā.
Pētījumos ir novērots, ka vecāka gadagājuma cilvēki, kuri regulāri palīdz citiem, uzrāda labāku atmiņas testu izpildi, mazāku depresijas risku un augstāku vispārējo dzīves kvalitāti. Palīdzība citiem ir kognitīvs treniņš ar pievienoto vērtību. Tā ne tikai trenē prātu, bet arī veido aizsargbarjeru pret vientulību un depresiju, kas ir saistītas ar demences attīstību.
