Polijā atceras PSRS agresiju 0
Polijā 17. septembrī piemin 80 gadadienu PSRS agresijai pret Poliju 1939. gada 17. septembrī, kad, īstenojot nacistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS 1939. gada 23. augusta Molotova – Ribentropa paktu, padomju armija bez kara pieteikuma iebruka Polijā, kurai jau tā paša gada 1. septembrī bija uzbrukusi Vācija.
Saskaņā ar Polijas Seima 2008. gadā pieņemto rezolūciju, 1. un 17. septembris ir nozīmīgākie datumi Polijas vēsturē, jo “ar tiem sākās vairāku miljonu poļu ciešanas”.
Galvenie pasākumi ar valsts vadības līdzdalību notiek Varšavā pie pieminekļa Austrumos kritušajiem un nogalinātajiem poļiem.
Paredzēts arī īpašs dievkalpojums to Polijas pilsoņu piemiņai, kuri tika represēti pēc tam, kad PSRS okupēja Austrumpoliju.
“Nav ne mazāko šaubu, ka 1939. gada 17. septembrī PSRS apzināti pārkāpa visus divpusējos un daudzpusējos līgumus, tajā skaitā 1921. gada Polijas – Padomju Krievijas Rīgas miera līgumu, 1933. gada Londonas konvenciju, 1934. gada Polijas – PSRS neuzbrukšanas līgumu,” aģentūra PAP citē poļu vēstures profesoru Janu Žarinu.
Žarins atgādināja, ka pēc padomju iebrukuma laikā starp 1939. gada septembri un 1941. gada jūniju, PSRS NKVD Austrumpolijā arestēja ne mazāk kā pusmiljonu Polijas pilsoņu.
Vairāki desmiti tūkstošu tika nošauti, bet pārējie nonāca soda nometnēs.
Polijas Ārlietu institūta eksperte Anna Marija Dinere jau saistībā ar Otrā pasaules kara sākumu Polijas radio norādīja, ka lozungi par nepieciešamību aizsargāt krievu minoritāti, kurus mūsdienu Krievija izmantoja Krimas okupācijas gadījumā, ļoti atgādina tos pašus, kurus pielietoja 1939. gada 17. septembrī attiecībā pret Poliju.
“Es teiktu, ka Krievija izmanto mūsdienu mediju iespējas, sociālos tīklus, lai attīstītu doktrīnu, kas radusies vēl Padomju Savienībā,” uzsvēra Dinere.
Viņa piebilda, ka atšķirībā no Vācijas, kura nemēģina manipulēt ar vēsturi,
Krievija, nespējot samierināties ar agresora lomu, visu laiku cenšas uzvelt vainu citiem.
Dinere pieļāva, ka daļēji šīs bailes atzīt savu nodarījumu varētu būt saistītas ar finansiāliem apsvērumiem. Pastāv bažas, ka atzīstot vainu par 1939. gada notikumiem, piemēram, mūsdienu Polijas, Ukrainas un Baltkrievijas pilsoņi varētu pieprasīt Krievijai kompensāciju.
Kaut Eiropā neviens, izņemot atsevišķus radikāļus, nerunā par robežu pārskatīšanu, Krievijā tomēr pastāv bailes arī no tā.
Ekspertes ieskatā, Krievijas politiku, iespējams, nosaka vēl viens apsvērums – veselas paaudzes ir uzaugušas ar mītu par “Lielo uzvaru”, tādēļ jebkas, kas liek apšaubīt šo uzvaru un PSRS “dižās atbrīvotājas” lomu, tiek noliegts.
