Māris Zanders: Rietumu nebeidzamais sašutums un bažas par Krievijā notiekošo ir līdzvērtīgi jēgai dusmoties par laika apstākļiem 87
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dienu pirms 21. aprīlī plānotajām protesta akcijām Krievijā skatījos dažas intervijas ar Alekseja Navaļnija komandas biedriem. Secinājums: vai nu šie ļaudis nezina paši savas zemes vēsturi un reālo situāciju, vai izliekas, ka nezina.
Cīņas pret korupciju fonda direktors Ivans Ždanovs: “Esam uz sliekšņa masu represijām.” Un? Ko Ždanovs grib ar šādu paziņojumu šokēt valstī, kur 60–70% sabiedrības atzinīgi novērtē Staļinu?
Atbildīgais par Navaļnija štābu darbību Leonīds Volkovs: “Putinam jumts aizbraucis.” Kādā ziņā? Ja runa būtu par puslīdz demokrātisku valsti, tad Volkovam jāpiekrīt, savukārt kā autoritāra režīma pārstāvim nekas Putinam nekur nav “aizbraucis”.
Kādā sakarībā caram būtu jāinteresējas, vai kāds ieslodzītais, lai cik atpazīstams valstī viņš būtu, saņem pienācīgu mediķu palīdzību?
Kopš kura laika caram būtu jāņem vērā, ka valstī ar 145–148 miljoniem iedzīvotāju daži simti tūkstošu pret kaut ko protestē ielās? Vai Krievijas vēsturē dumpju un nemieru kādreiz trūcis?
Citiem vārdiem sakot, viss, ko jau gadiem pauž Putina oponenti, būtu kaut cik jēgpilni, ja runa būtu par valsti, kurā pastāv iespēja varu reāli mainīt ar vēlēšanu mehānisma starpniecību, un tādēļ elitei būtu vispār vērts ņemt vērā ārpus tās “burbuļa” notiekošo.
Šausmināties par Krievijā notiekošo nozīmē nesaprast, ka pēc dažu gadu pārtraukuma PSRS sabrukšanas periodā Krievija vienkārši ir atgriezusies tai pierastā funkcionēšanas modelī.
Un šajā modelī vienkārši nedarbojas tādi jēdzieni kā “pārmērīgi”, “šauj pār strīpu” utt. Vai 1849. gadā Krievijā izvirzītā prasība muižniecībai neaudzēt bārdas ir “pārmērība”?
Nu, jā, ja raugās no mūsdienu demokrātijas viedokļa. Savukārt monarhijas apstākļos – pilnīgi normāli, jo caram liekas, ka bārdas audzē dumpinieki. Ja kara novārdzinātā valstī (1815. gadā) tiek mobilizēti ievērojami resursi, lai no Tulas guberņas uz Maskavu nogādātu “dabas brīnumu” – vistu bez knābja, vai tā ir “absurda rīcība”?
Monarhijas apstākļos nav, tāpat kā nav nekas dīvains, ja Putins savā ikgadējā uzrunā Federālajai sapulcei 21. aprīlī paziņo, ka turpmāk skolās būs īpaši cilvēki, kuri atbild par audzēkņu “pareizu ideoloģisko” stāju.
Te gan svarīgi neieslīgt vismaz divus gadsimtus ilgā vaimanāšanas tradīcijā par šīs valsts iedzīvotāju negatavību dzīvot demokrātijā utt.
Jautājums par to, kādēļ nepārprotams vairākums Krievijā nepievienojas protestiem, ir nepareizs jautājums, jo cilvēki šajā teritorijā ir gadsimtu laikā izstrādājuši citas stratēģijas, cenšoties dzīvot savu, no varas, cik iespējams, nošķirtu dzīvi.
Bija laiks, kad to varēja īstenot, vienkārši pārceļoties milzīgajā teritorijā uz rajoniem, kur varas spiediens bija mazāk jūtams (Kubaņa, Urāli, Sibīrija utt.). Jau 20. gadsimta otrajā pusē parādījās fenomens, ko sociologs Simons Kordonskis savulaik nodēvēja par “garāžu kultūru”.
Krievijā garāža nav tikai vieta, kur novietot auto, saka Kordonskis: te cilvēks atpūšas, ierīko savu mazo, vairumā gadījumu neoficiālo, naudas pelnīšanas rūpalu, pat pastāvīgi dzīvo, garāžu pārbūvējot.
Līdzīgi ar “dāčām”, kas nav tikai vasarnīcas, bet dzīvesveids. “Sarunas virtuvē”. Makšķerēšana, kuras ietvaros zivju ķeršana nav būtiska. Ļaudis Krievijā, kuri nepiedalās protesta demonstrācijās, ir nevis kaut kā pazemīgi vai vienaldzīgi noskaņoti.
Nē, viņi turpina noteiktu tradīciju – veidot alternatīvas dzīves telpas, izvairoties no sadursmes ar varu.
Viņi nojauš, ka politiska, pilsoņu, brīvība Rietumu demokrātiju izpratnē Krievijā ir mazticama, tādēļ veido ar politiku nosaistītas, autonomas privātas saliņas.
Un man neveras mute šādu iekšējo emigrēšanu kritizēt, apelējot pie pilsoņu pienākuma cīnīties par savām tiesībām.
Rezumējot: pirmkārt, protestu biežumam un mērogam Krievijā nav reālas nozīmes, otrkārt, ir bezjēdzīgi gaidīt no principiāli atšķirīga politiskā režīma reakcijas, kādas pierastas Rietumu demokrātijās.
Tas var, protams, nepatikt un kaitināt (es personīgi Krievijā dzīvot negribētu), bet no “sausā atlikuma” viedokļa Rietumu nebeidzamais sašutums un bažas par Krievijā notiekošo ir līdzvērtīgi jēgai dusmoties par laika apstākļiem.
Laika apstākļi ir tādi, kādi tie ir, – jautājums, vai esi atbilstoši tiem sagatavojies.
