Rīts pēc pirmizrādes. Saruna ar aktieri un režisoru Intaru Rešetinu 3
Reizēm mēs iemīlamies nevis cilvēkā, bet savās domās par viņu. Reizēm mēs gribam iepazīt otru, lai labāk izprastu sevi pašu. INTARA REŠETINA režijā tapusī izrāde “Ja tevis vairs nebūtu”, kam pamatā franču dramaturga Floriana Zellera luga, divas stundas notur skatītāju uz naža asmens. Reizēm ir tā, ka vari raudāt ar visu, tikai ne ar asarām. Vien brīdī, kad aizkars aizveras un zāle saplīst aplausos, acīs iekrīt nodevīgs sāļums.
Ar režisoru tiekamies nākamā rītā pulksten 8.30. Jo 10.30 viņam ir jābūt Dailē uz mēģinājumu, bet vakarā paredzēta viesizrāde Madonā. Dzīve turpinās.
Lieliskais Valts Kleins jau ir iemūžinājis Intara vaigu vākam un atvērumam. Mums ir viena stunda laika, Valta uzlieta tēja un prieks, ka tiekamies nevis pirms, bet pēc pirmizrādes.
– Kā pagāja nakts?
– Kaut kā atlaida. Režisoriem pēdējā nedēļa ir dīvaina… Man šī ir tikai otrā izrāde, bet citi režisori ir stāstījuši par līdzīgām sajūtām. Pēdējo nedēļu iemiedz ap pieciem un septiņos celies. Atbildības nasta, nervi uz robežas. Bet šonakt mājās biju jau pēc vieniem.
– Ja nebūtu jāceļas uz interviju, varētu pat izgulēties…
– Nē, nē! Mazā ceļas. Mums ar sievu tā sadalīts – viņa no rītiem ir ar lielo meitu, es – ar mazo.
– Pie meitenēm vēl atgriezīsimies, bet tagad vēl nedaudz par teātri. Jums…
– Tev…
– Piedod, tev ir vairāk nekā piecdesmit…
– … gadu…
– Vispār jau es gribēju runāt par lomām, bet varam arī par gadiem…
– Zini, kopš gadiem astoņpadsmit es jūtos vecāks par saviem vienaudžiem. Man patīk klasiskas lietas. Dziļas, nopietnas. Es no tā nebaidos. Jā, kāpēc es par to sāku runāt?
– Tev iepatikās skaitlis piecdesmit. Taču šoreiz ar to bija domāti nevis gadi, bet lomas. Vēl precīzāk – sajūtas. Tev ir bijis gana daudz pirmizrāžu. Kam tādā reizē vieglāk – aktierim vai režisoram?
– Arī aktierim nav viegli. Stress milzīgs. Bet aktierim ir tēls, viņš iemiesojas un dzīvo. Režisors mēģinājumu procesā ir ielicis sevi visu, atdevis savu sapratni par lugu, teātri, dzīvi. Un tad tu vairs neko nevari darīt. Tikai paļauties uz aktieriem. Un visu komandu. Vakar es vienā brīdī izgāju ārā no zāles. Sākumā sēdēju aizmugurē pie gaismoņiem, bet, kad sākās sestā aina, izgāju. Nespēju izturēt.
