Romāns Meļņiks: Tracina klaja ņirgāšanās par mazturīgiem cilvēkiem
113
Piedodiet, bet tracina klaja ņirgāšanās par mazturīgiem cilvēkiem. It īpaši, ja to piesedz ar it kā cēliem mērķiem. Šajā gadījumā būs stāsts par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadībā organizētu kampaņu “Ļauj vecajam azbesta jumtam aizbraukt!”, kas paredz atbalstu trūcīgām un maznodrošinātām personām azbestu saturošā šīfera krājumu nodošanai apglabāšanā.
Vai jumta seguma maiņa ir starp pirmajām desmit prioritātēm, ja cilvēkiem trūkst naudas iztikai un tāpēc nākas pazemojošā kārtā atzīt savu nabadzību, lūgt piešķirt trūcīgas vai mazturīgas personas statusu, lai tiktu pie izdzīvošanai būtiskiem pabalstiem? Proti, ar to vien, ka ja ļaus “vecajam azbesta jumtam aizbraukt”, viss vēl nebeidzas – māju taču nevarēs atstāt bez jumta, tātad būs jāatvēl paprāvi līdzekļi jaunā jumta uzklāšanai, bet vai trūcīgas vai maznodrošinātas personas to var atļauties? Ja jumts tek, tad skaidrs, ka kaut kā ar minimālām izmaksām pielāpa, bet vispirms naudu atvēl pārtikai, apkurei ziemā, medikamentiem, ja tādi nepieciešami, bērnu izglītībai utt.
Kāds teiks, ka azbestu saturošais šīferis var būt palicis sabrukušā šķūnīša vietā, to gan varētu un vajadzētu droši savākt un pareizi utilizēt. Vai varbūt, ja jumts jau labākos laikos nomainīts, bet azbesta segums sakrauts žogmalē, tad to arī varētu izvest. Tātad, ja vētrā noplēsts segums pusei mājas jumta, caurumi pielāpīti ar kādu modernāku materiālu, tad zemē nokritušo palīdzēs bez maksas savākt un nogādāt poligonā, bet to, kas vēl turas uz jumta, atstās līdz nākamai kampaņai pēc nākamās vētras? Vai tā būtu saprātīga, kompleksa pieeja?
Ja valsts patiesi ir norūpējusies par to apdraudējumu cilvēku veselībai un videi kopumā, kas rodas no azbestu saturoša jumta seguma, tad, pirmkārt, būtu nevis jāiekasē prāva samaksa par šī atkritumu veida nodošanu poligonos, bet gan jāpiemaksā tiem, kas to pareizi savāktu un iepakotu nogādā savākšanas vietās. Tas noteikti veicinātu to, ka tie, kuri nomaina jumtu, veco – videi bīstamo – nogādā poligonā nevis nokrauj sētmalē. Un šajā gadījumā nav jāšķiro mazturīgajos vai turīgajos – tāpat kā bija ar taras depozītu jāveido konkrētā atkritumu veida nodošanu motivējoša sistēma. Vēl jo vairāk, ja atvēlēt līdzekļus azbesta seguma nogādei nodošanai poligonā ir grūtības ļoti lielai daļai sabiedrības, kas gan neskaitās trūcīgi vai maznodrošīnāti, bet tāpat skaita katru centu pirms izdod.
Otrkārt, ja tiešām gribas palīdzēt trūcīgajām un mazturīgajām personām atbrīvoties no azbesta jumta seguma, būtu tikai loģiski un korekti segt izmaksas jauna, videi droša jumta uzklāšanai bīstamā vietā. Proti ne tikai palīdzēt “vecajam azbesta jumtam aizbraukt”, bet arī “jaunajam jumtam atbraukt”. Jā, tādā veidā varbūt palīdzētu mazākam cilvēku skaitam nekā tagad, taču tad palīdzība būtu jēgpilnāka, korektāka pret cilvēkiem. Un tad arī neveidotos tāda situācija, kā tagad, kad klientu iztrūkuma dēļ jāmeklē pēc vēl kādām īpaši atbalstāmo personu grupām, kam piešķirt atbalstu, jo atvēlētie līdzekļi paliek neapgūti.
Ar moralizēšanu par to, cik kaitīgs ir azbestu saturošais jumta segums vien nepietiek. Un arī ar “ubagu dāvanu” pamešanu vidi no azbesta glābt neizdosies. Ir nepieciešama kompleksa pieeja ar vispārējiem atbalsta mehānismiem.
