Romāns Meļņiks: Vai zināt, kā valsts tērē jūsu nodokļos nomaksāto naudu? Tikai daļēji? Drīz zināsiet vēl mazāk
0
Vai zināt, kā valsts tērē jūsu nodokļos nomaksāto naudu? Tikai daļēji? Drīz zināsiet vēl mazāk. Jo ir iecere no nodokļu maksātājiem slēpt, cik katrai amatpersonai izmaksāts algās. No valsts budžeta. Tā ir demokrātijas augsto principu ievērošana vai vienkārši mēģinājums panākt, lai tauta mazāk satrauktos par tās pārvaldītāju aizvien treknāko dzīvi?
Saeimā gatavotās likuma izmaiņas paredz, ka vairs netiks publiskoti konkrētu valsts amatpersonu atalgojuma apmēri — ne vārdi, ne cipari. Informācija būšot pieejama tikai apkopojošā veidā — pa amatu grupām, piemēram, “vecākais eksperts” vai “direktors”. To pamato ar Tiesībsarga viedokli, ka konkrētas personas alga esot daļa no privātās dzīves, līdz ar to atalgojuma publiskošana no sabiedriskās kontroles instrumenta kļūstot par “pārmērīgu iejaukšanos” cilvēktiesībās.
Publiskot varēs tikai atsevišķos gadījumos — ja būs īpaša sabiedrības interese. Kas to noteiks? Ne jau sabiedrība, bet… pati pārvalde.
Kāpēc valsts atalgojuma publiskošana, kas gadiem kalpojusi par sabiedriskās kontroles instrumentu, pēkšņi kļuvusi par “neproporcionālu privātās dzīves aizskārumu”? Vai tās tiešām ir rūpes par cilvēktiesībām, vai varbūt drīzāk rūpes par to, lai neviens nejautātu – par ko šie tūkstoši?
Kāds “privātums” tiek aizsargāts, kad mēs runājam par publisku naudu un publiskiem amatiem? Vai nodokļu maksātājs patiešām nevar zināt, cik izmaksā it kā viņa interesēs algotais ierēdnis? Mēs taču neprasām, kur un kā katra amatpersona tērē savu nopelnīto naudu, – mēs prasām, cik valsts maksā par katras amatpersonas darbu un vai pelnīti maksā!
Pie mums tagad daudz runā par birokrātijas mazināšanu. Bet! Vai birokrātiju var samazināt, ja nav iespējams novērtēt tās cenu? Kā valsts var lepoties ar pārvaldes “efektivitāti”, ja iedzīvotājam atņem tiesības redzēt, cik šī pārvalde patiesībā ir izmaksu efektīva? Nevis kopumā, bet katras personas līmenī.
Un vēl – ja slēpj atalgojuma ciparus, ir taču skaidrs, ka caur to slēps arī atalgojuma palielinājumus! Protams, tad nebūs vairs jābrīnās, ka vidējā alga valstī aug straujāk par IKP, lai arī vairums nodarbināto to straujo algu pieaugumu savos makos tā īsti neredz. Vismaz ne tādos pieauguma apmēros, kā rāda statistika.
Ko mēs redzēsim, ja šīs izmaiņas pieņems? Vienkāršu ciparu par to, cik kādā iestādē maksāts “direktoram” vai “vecākajam eksperta palīgam”? Kāpēc šādu vienādību būtu jāuztver nopietni? Vai visi direktori dara vienu un to pašu un vienlīdz kvalitatīvi? Vai visas “galvenās speciālistes” ir vienādas – pēc paveiktā darba apjoma, pēc ietekmes, pēc lietderības?
Vai sabiedrībai vairs nevajadzētu zināt, cik izmaksā konkrēti padomnieki, valsts sekretāri, aģentūru direktori utt? Bet varbūt tas arī ir mērķis – padarīt nezināmu to, par ko aizvien biežāk nākas taisnoties? Ja kāds jautās, kāpēc algu fonda līkne kāpj, vienkārši varēs teikt – “tas atbilst amatu klasifikācijai”. Vai arī – “lūdzu, skatiet tabulā 23. rindu”. Bet kā lai salīdzina, vai “rindā” ierakstītie tūkstoši attiecas uz darbinieku, kas strādā diennakti, vai uz tādu, kas no darba pazūd trešdienās jau pēc pusdienām? Izskatās, ka privātuma aizsardzības ideja kļūst par ērtu piesegu, lai pasargātu nevis cilvēktiesības, bet necaurskatāmību un nekontrolējamību, vai ne?
Likuma izmaiņu rosinātāji atrunājas ar Satversmi. Labi. Atgādināsim, ka Satversmē ir arī 100. pants, kas garantē sabiedrībai tiesības saņemt informāciju. Vai valsts amatpersonas alga, kas maksāta no nodokļu naudas, nav daļa no šīs garantētās informācijas? Kāpēc Satversmes tiesas spriedumi līdz šim ir bijuši par labu atklātībai, bet tagad kādam ir bažas, ka pēkšņi viss mainīsies? Kāds tam pamats? Gribat panākt, ka šī ir kārtējā norma, ko Satversmes tiesa pasludina par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža? Varbūt jau laicīgi Saeimas Kārtības rullī būtu jāparedz norma, ka deputātiem no algas atskaita samaksu par likumdošanas brāķa ražošanai iztērēto laiku?
Likumdevējiem derētu arī saprast, ka šis vistiešākajā veidā ir arī jautājums par nodokļu morāli. Ja sabiedrībai sāk šķist, ka valsts aparāts dzīvo pats sev – uz mūsu rēķina, bet nerēķinoties ar mums – vai būs vēl pamats brīnīties par joprojām ļoti augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru? Jā, tagad ēnu ekonomikas rādītāji it kā esot uzlabojušies, taču izmaiņas ir salīdzinoši minimālas. Jo vairāk, ja atceramies, cik liels robs šī gada budžetā paredzams pret plānoto. Tiešām amatpersonu “pamattiesību aizskāruma” advokāti nespēj būt tālredzīgi, uz procesiem raudzīties plašākā – valsts mērogā un ņemt vērā arī cēloņu un seku sakarības??
