Romāns Meļņiks: Vakardienas tanki pret rītdienas droniem: vai Latvija gatavojas pareizajam karam?
0
Kas vislabāk raksturo Krievijas un Ukrainas karu tā ceturtajā gadā? Īss video, kas izplatīts internetā: Ukrainas droni paceļas no furgona Sibīrijas stepēs, autonomi atrod un iznīcina Krievijas stratēģiskos bumbvedējus. Vienīgā pretdarbība – šoferi, kas uzkāpj uz furgona jumta un mēģina dronus aizdzīt ar laukakmeņiem. Tehnoloģiju laikmets pret akmens laikmetu. Starp karojošajām pasaulēm šķiet izpletusies vesela civilizācijas ēra.
Un tad es lasu Aizsardzības ministrijas vēstījumu par papildus prettanku raķešu sistēmu “Spike” iegādi 81 miljona eiro vērtībā, ar piegādi plānotu 2028. gadā.
Mēdz teikt – ģenerāļi mācās no iepriekšējiem kariem. Taču šobrīd mācīties no pagātnes ir par maz. Pat sekot līdzi šodienas karam ir gandrīz neiespējami – tehnoloģiju attīstība ir tik strauja, ka sagatavošanās aizsardzībai prasa nevis reakciju, bet prognozi. Jāgatavojas karam, kas vēl nav sācies, un jāparedz, kā tas varētu tikt izcīnīts.
Jā, “Spike” ir moderna, daudzfunkcionāla vadāmā raķešu sistēma, bet tā tika izstrādāta jau 20. gadsimta beigās, kad karadarbības paradigma vēl bija cita. Jautājums nav par konkrētas sistēmas kvalitāti. Jautājums ir – vai mēs sagatavojamies karam, kurā tanki vēl spēlēs nozīmīgu lomu?
Ukrainas pieredze liecina, ka tanki kļūst par kustīgiem mērķiem. Lēti, manevrētspējīgi, mākslīgā intelekta vadīti droni tos padara ārkārtīgi ievainojamus. Pat aktīvās aizsardzības sistēmas tankus nespēj pasargāt, jo bieži vien tās jau ir tehnoloģiski novecojušas brīdī, kad tiek uzstādītas.
Tiek lēsts, ka Ukraina līdz 2025. gada sākumam ir iznīcinājusi gandrīz 10 000 Krievijas tanku, savukārt pati zaudējusi ap 950. Daudzi video parāda, kā tanku kolonnas tiek iznīcinātas dažu minūšu laikā. Tie tanki, ko vēl izmanto, ir aplipināti ar metāla režģiem un slēpti no izlūkdroniem – tās ir improvizētas, izmisīgas aizsardzības pazīmes, nevis kaujas spēks.
Vienlaikus tiek lēsts, ka frontē vienlaicīgi aktīvi ir vairāk nekā tūkstotis dronu – izlūkošanai, uzbrukumam, aizsardzībai. Šobrīd karu izšķir dronu taktika, nevis bruņutehnika. Tas nav hipotētisks pieņēmums – tā jau ir realitāte.
Līdz ar to nākotnes aizsardzības stratēģijai jābalstās nevis uz tanku reinkarnāciju, bet uz dronu karu. Jāveido apmācību sistēmas, kurās svarīgākais nav karavīra fiziskā sagatavotība, bet spēja vadīt un programmēt dronus. Tas arī ļauj valsts aizsardzībā iesaistīt daudz lielāku skaitu cilvēku. Ir jāattīsta vietējā dronu ražošana ļoti lielos apmēros ar rotācijas principu – jaunākie modeļi paliek pašu aizsardzībai, bet iepriekš saražotie tiek nodoti kā palīdzība Ukrainai. Vienlaikus maksimāli jāmācās no Ukrainas dronu ražotājiem, kā ražot tādus dronus, kurus pretinieks vēl nav iemācījies neitralizēt. Tieši šādi var nodrošināt ātru apriti un tehnoloģisko aktualitāti.
Un vēl viens aspekts. Karš Ukrainā skaidri parāda – ir mainījies ne tikai izmantoto tehnoloģiju arsenāls, bet arī pats kara veids. Ja agrāk karš nozīmēja frontes līniju, ierakumus un pozīciju cīņas, kur divas armijas satiekas aci pret aci, tad mūsdienu karadarbībā kartēs iezīmētā robeža var palikt cilvēku nepārkāpta. Zinām, ka Krievija regulāri veic attālinātus uzbrukumus Ukrainas civilajai infrastruktūrai – ar raķetēm, bezpilota lidaparātiem un spārnotajām bumbām tiek iznīcināti dzīvojamie nami, termoelektrostacijas un slimnīcas simtiem kilometru no frontes.
Tikmēr Ukraina ar droniem un precīzajiem triecieniem atbild, iznīcinot Krievijas radaru sistēmas, munīcijas noliktavas un lidlaukus dziļi Krievijas teritorijā. Tas vairs nav ierasts karš par pozīcijām – tā ir asimetriska, tehnoloģiska sadursme, kur fiziskā saskarsme ir kļuvusi sekundāra, bet distances un robežas – relatīvas.
Tas nozīmē arī to, ka Latvijai nākotnē nav jārēķinās tikai ar klasisku uzbrukumu Latgales pierobežā. Reāls apdraudējums var izpausties kā simtiem dronu uzlidojumu pret infrastruktūru, militārajiem objektiem un civilajiem mērķiem visā valsts teritorijā – bez brīdinājuma, bez tankiem un karapūļiem pie robežas, bez formāli pieteikta kara. Tieši šādam nākotnes karam ir jāgatavojas jau tagad – ne tikai stiprinot austrumu robežu, bet arī attīstot pretgaisa aizsardzību, izlūkošanas spējas un civilo aizsardzības gatavību visā valstī.
Kopsavilkumā – tanki ir vakardiena. Nākotnes karš būs gaisā, nevis uz zemes. Ukrainas bruņoto spēku komandieris ģenerālis Valērijs Zalužnijs savā 2023. gada rudenī publicētajā rakstā žurnālā The Economist uzsvēra, ka pašreizējais karš ir nonācis tehnoloģiskā strupceļā.
Viņš rakstīja: “Mēs redzam visu, ko dara ienaidnieks, un viņi redz visu, ko darām mēs. Lai pārraut šo strupceļu, mums ir vajadzīgs kaut kas jauns, kā pulveris, ko izgudroja ķīnieši un ko mēs joprojām izmantojam, lai nogalinātu viens otru.”
Zalužnijs uzsvēra, ka šis karš nevar tikt uzvarēts ar iepriekšējās paaudzes ieročiem un novecojušām metodēm. Viņš norādīja, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir steidzami nepieciešami uzlabojumi dronu tehnoloģijās, radioelektroniskajā karā, pretartilērijas spējās un atmīnēšanas aprīkojumā, tostarp inovatīvu robotizētu risinājumu integrācija.
Šīs jau pirms diviem gadiem paustās atziņas liek mums vēlreiz un vēlreiz pārdomāt, kā mēs gatavojamies nākotnes karam. Ja mēs turpinām ieguldīt līdzekļus tehnoloģijās, kas vairāk bija piemērotas iepriekšējiem kariem, mēs riskējam būt nepiemēroti sagatavoti nākotnes izaicinājumiem. Tā vietā mums jāfokusējas uz jaunu tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību un sagatavotību nākotnes konfliktiem.
