Romāns Meļņiks vērš uzmanību uz saules un vēja parku ietekmi uz lauksaimniecību: “Ja to pieļaujam, tātad vietējās pārtikas ražošana vairs nav prioritāra”
0
VARAM ministrs apturējis Bauskas un Preiļu novadu teritorijas plānojumu sadaļas, kas attiecas uz saules un vēja elektroenerģijas parku būvniecību. Ministrija pamatojumu sīkāk neskaidro, bet no medijos vēstītā noprotams, ka pašvaldības plānojušas lielākas buferzonas nekā normatīvos paredzēts.
Tiktāl viss skaidrs. Pretrunas normatīvos nav pieļaujamas, lai arī saprotama arī pašvaldības rīcība. Taču šī tēma raisa virkni jautājumu, kas gan būtu plašāk diskutējami.
Vispirms jau par lauksaimniecībā derīgas zemes izmantošanu atjaunojamo energoresursu ražošanai. Ja vēja ģeneratoru “iestāda” aramzemē, skāde vēl nav tik liela, jo tā ir vien kā sala vai pussala (ar pievedceļu), kam apkārt var art, sēt un pļaut. Sliktāk ar saules paneļu parkiem, kur nosegtās platības lielas.
Proti, saules paneļu parki parasti tiek izbūvēti uz 25–35 gadiem, kas nozīmē, ka konkrētā lauksaimniecībā derīgā zeme ilgstoši netiek izmantota pārtikas ražošanai. Ja to pieļaujam, tātad vietējās pārtikas ražošana vairs nav prioritāra, bet elektrības ir un par katru cenu?
To tad vajadzētu skaidri pateikt no visaugstākajām tribīnēm. Jo īpaši tāpēc, ka auglīgākās zemes izmantošana enerģijas ražošanai palielina spiedienu uz mazāk ražīgām platībām un var ne tikai negatīvi ietekmēt vietējo pārtikas nodrošinājumu, bet arī nozīmē lielākus tēriņus auglības uzlabošanai.
Pēdējo gadu krīzes ir parādījušas, ka gan elektroenerģija, gan pārtika ir stratēģiski resursi. Politikas veidošanā tie būtu jāvērtē līdzvērtīgi, nevis viens jāupurē otra vārdā, īpaši valstī ar ierobežotu auglīgās zemes apjomu.
Vēl šajā sakarībā atbildi prasa jautājums – vai blīvs paneļu izvietojums, tehnikas kustība būvniecības laikā un samazināta nokrišņu piekļuve var pasliktināt augsnes struktūru, samazināt bioloģisko aktivitāti un palielināt erozijas risku?
Ja tā, tad sanāk, ka, tā teikt, tradicionālos lauksaimniekus ar saukļiem par bioloģiskā daudzveidību valsts nemitīgi ierobežo, kamēr elektrības ražotājiem rada nesamērīgas priekšrocības, ignorējot bioloģiskās daudzveidības riskus?
Proti, ja lauksaimniekiem tiek izvirzītas arvien stingrākas prasības attiecībā uz mēslojumu, pesticīdiem, aizsargjoslām un bioloģisko daudzveidību, tad līdzvērtīgi kritēriji būtu piemērojami arī lieliem enerģētikas projektiem uz lauksaimniecības zemes. Pretējā gadījumā rodas pamatota sajūta par nevienlīdzīgu attieksmi.
Jā, dzirdēts, ka saules parkus taču varot izjaukt un zemi atkal izmantot lauksaimniecībai, bet vai tā nav ilūzija? Varbūt blefs? Praksē pēc 30 gadiem augsnes atjaunošana var būt dārga un laikietilpīga. Šis aspekts tiek iekļauts projektu ekonomiskajos un vides aprēķinos?
Protams, netrūkst to, kuri deklarē, ka katram šādam projektam nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums un ka ļoti auglīgu zemi neviens saules paneļu parkiem neupurēs, vien tādu, kas droši atzīta par pārtikas ražošanai neizdevīgu. Tiešām? Kur tad tos parkus plāno būvēt? Kādreizējo rūpnīcu teritorijās vai tomēr pārsvarā platībās, kam iepriekš bijis lauksaimniecībā izmantojamas zemes statuss?
Un vai pēc auglības līmeņa vērtē, kur parku būvēt? Nē! Pirmais kritērijs – lai tuvumā būtu atbilstīgas jaudas elektrolīnijas, otrais – vai iespējams uzpirkt vai ilgtermiņā nomāt pietiekoši lielas zemes platības.
Jā, ir dzirdēts par saules paneļu parkiem izstrādātos kūdras purvos, tur tiem tiešām būtu piemērota vieta un par to laikam nevienam iebildumu nav. Bet! Ja reiz pašvaldības savos teritorijas plānojumos paredz ministraprāt pārāk plašas buferzonas, tad taču tas attiecas tieši uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm un ne tikai attiecībā uz vēja ģeneratoriem, vai ne?
Tāpat var paredzēt iebildumus, ka arī starp saules paneļiem var, piemēram, ganīt aitas vai pļaut zāli. Bet atbildēsim paši sev – vai liela ticība, ka tā arī būs? Šaubos. Jo elektrības ražošana un lauksamniecība ir stipri atšķirīgi biznesi.
Vai teiktais nozīmē saules parku noliegumu? Nē. Ir milzum daudz vietu, kur tādi būtu pat vēlami. Piemēram, nojumju veidā lielveikalu (un ne tikai) autostāvvietās. Tāpat saules paneļu parkiem prioritāri būtu jāizmanto degradētas, pamestas, industriālas teritorijas, karjeri, ceļmalas vai ēku jumti, saglabājot auglīgo aramzemi lauksaimniecībai.
Vēl būtisks jautājums šajā sakarībā ir tas, ko LSM aktualizē Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks (Nacionālā apvienība), – valstī nepastāv vienotais regulējums attiecībā uz vēju parku būvniecību: “mēs, pašvaldības, katra cīnāmies kā mākam, bez vienota regulējuma valstī par vēja parka būvniecību. Manuprāt šis nav pieņemami un ir gana nekorekti. Tāpat mēs arī sākam šaubīties par darbinieku kompetenci.”
Šim ir pamats piekrist un arī iebilst. Ļoti detalizēta regulēšana, protams, atvieglo dzīvi izpildītājiem, bet arī padara vietējo varu par vien kā lieku starpnieku. Jau tagad teritorijas plānojuma apturēšana faktiski parāda, ka pašvaldību vēlme noteikt stingrākus nosacījumus savā teritorijā netiek respektēta. Tas rada jautājumu, vai vietējai varai vispār ir reāla teikšana par telpisko attīstību un iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vai arī lēmumi tiek centralizēti, balstoties galvenokārt enerģētikas politikas mērķos.
Tas, ko tagad gribētos sagaidīt – ka pašvaldības pacīnās par savu taisnību nevis paklausīgi izpilda, ko ministrija liek, tā faktiski “uzmetot” vietējos iedzīvotājus, kuri konkrētās teritorijās acīmredzot bija prasījuši plašākas buferzonas. Jo skaidrs, ka visas vietas ar vienu lineālu mērīt nevar. Apdzīvotās vietās, ainaviski vērtīgās teritorijās vai intensīvas lauksaimniecības zonās lielākas buferzonas var būt pamatotas ar trokšņa, ēnojuma, ainavas degradācijas un sociālās spriedzes mazināšanu. Likumā jāparedz pašvaldībām iespēju noteikt pamatotas atkāpes no standarta prasībām.
