Streips: Pasaulē ir viena joma, kurā notiek centieni Krieviju un tās tautu reabilitēt, lai arī tā jau sen ir pierādījusi, ka tā to nav pelnījusi 0
Brīžos, kad pasaulē lietas šķiet sprāgstam gaisā, TV24 man dod iespēju nevis vadīt pašam savu raidījumu, bet gan tiešraidē intervēt ekspertus par to, kas viss tur darās.
Tā tas bija pagājušajā nedēļā, un šodien (pirmdien) un arī pirmdienās paredzamajā nākotnē, būs intervija ar Saeimas deputātu un militāro lietu ekspertu Igoru Rajevu Tad no otrdienas līdz piektdienai atkal ierastais raidījums “Streips pārlūko pasauli.”
Bet, ja reiz patlaban tajā pauze, tad ienāca prātā doma, ka šonedēļ LA.LV komentāru es varētu uzrakstīt atbilstoši “Streips pārlūko pasauli” saturam, un notikumus pasaulē aplūkot šeit. Tajā skaitā ar domu, ka varbūt kāds vēl nav piefiksējis faktu, ka darba dienās TV24 ir analītisks raidījums par ārpasauli. Varbūt šis teksts liksies saistošs, un tad rītvakar cilvēks varēs pieslēgties raidījumam kā tādam.
Tā, piemēram, Ukrainas laikrakstā “Kyiv Post” 9. martā bija materiāls ar virsrakstu “Ukraina sajūt pagrieziena punktu.” Tur konstatēts, ka ziemas mēneši Ukrainai bija visnotaļ veiksmīgi. Atgūta ievērojama daļa savulaik ienaidnieka okupētās teritorijas. Nogalināti desmitiem tūkstoši uzbrucēja karavīru. Iznīcināts ļoti daudz smagās un cita veida tehnikas. Autora Pīta Šmigela secinājums:
“Ukraiņi pārvarēja Krievijas centienus tos sasaldēt līdz padošanās punktam un turpina atgūt arvien vairāk teritorijas. Kolīdz Maskava sapratīs, ka tālāk vairs nevar, sāksies nopietnas sarunas par kara beigām.”
Man personīgi gribētos cerēt, ka tā tas ir. YouTube ir divi kanāli, “The Military Show” un “The Geo Network,” kur katru vakaru top stāstīts, kā ukraiņi ir bijuši milzīgi veiksmīgi ieroču attīstīšanā, amerikāņu miljardiera Īlona Maska lēmums, krievu iebrucējiem atslēgt pieeju Starlink satelīta komunikācijas sistēmām, ir nozīmējis, ka ienaidnieka spēki ir kļuvuši kā vistu bars, kuram nocirsta galva, jo saprast vairs nespēj neko. Ukraiņi patlaban katru mēnesi nogalina vairāk iebrucēja karavīru nekā centrs Maskavā spēj noorganizēt un iesaukt bruņotajos spēkos. Secinājums katru reizi: Vēl mazbišķīt, un Ukraina ienaidniekam būs sadevusi pa biksēm un Ukraina karā triumfēs.
Pieļauju, gluži tik rožaina šī lieta patiesībā nav, jo cita starpā šorīt Irānas ziņu aģentūrā bija vēsts, ka turienes reliģiskā kliķe ir izvēlējusies jaunu “augstāko līderi”, kurš aprakstīts ar vārdiem “trešais ajatolla kopš islamistu revolūcijas pirmsākumiem.”
Atgādināšu, 1979. gadā radikalizēti studenti Teherānā nolēma, ka dzīve zem šaha bija kļuvusi nepanesama un uzrīkoja lielu dumpi. Tā laikā Irānā atgriezās sen represētais un trimdā nosūtītais ajatolla Komeini. Visu laiku kopš tam Irāna ir bijusi reliģiski strukturēta valsts un sabiedrība, kurā cita starpā sievietēm tiesības ir smagi ierobežotas, un kopumā situāciju sabiedrībā uzskata slepenpolicija, kura ir tikpat brutāla savā pieejā, kā savulaik bija Gestapo nacistu Vācijā.
Pirms nedēļas un drusku vairāk Amerikas pašreizējais prezidents nolēma, ka sarunas par Irānas kodolprogrammu bija nonākušas strupceļā un līdz ar to bija vajadzīgs cits risinājums.
Nakts vidū Amerikas prezidents parādījās video no Baltā nama kā kaut kāds rēgs, lai paziņotu par uzbrukuma sākumu. Visu laiku kopš tam amerikāņi (un izraēļi, kuriem vēlme nokārtot rēķinus ar islamistu režīmu ir bijusi ļoti sen un intensīva) ir bombardējuši uz nebēdu.
Tajā skaitā nogalinot “otro ajatollu kopš islāmistu revolūcijas pirmsākumiem.” Plus vēl veselu strīpu citu reliģisku līderu, tajā skaitā vairākus tādus, kuri īsi pirms slaktiņa sākuma bija piedalījušies starptautiskās sarunās Ženēvā vai Dohā par konflikta atrisināšanu diplomātiskā ceļā.
Irāņi saprotamā kārtā par šo lietu ir visai apjukuši. Divreiz viņi labticīgi (nu, cik nu radikalizēts islāmists spēj būt labticīgs) ir piedalījušies sarunās, un abos gadījumos Amerikas pašreizējam prezidentam kaut kādā brīdī tas viss apnika, un rezultāts bija nāve no gaisa intensīva un graujoša.
Tā tas bija 2025. gada vasarā, kad Amerikas pašreizējais prezidents uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka Irānas kodolprogramma ir iznīcināta līdz pēdējai vīlītei un skrūvītei, nekas tur vairs nav palicis pāri.
Amerikas prezidentam šādi grandiozi paziņojumi tīk pavisam labi, jo tie viņam ļauj sajust, ka lai vai kā, bet viņš nav “lūzeris.”
Protams, irāņi nebija un nav mazie bērni. Viņi zināja, ka amerikāņi atkal amatā ir iebīdījuši kadru, kurš pirmā termiņa laikā saplēsa gabaliņos priekšteča Baraka Obamas izloloto līgumu, kurā Irāna apņēmās nestrādāt tālāk pie kodolieroča attīstīšanas un Amerika apsolīja vairs necensties iznīcināt Irānas tautsaimniecību ar sankcijām.
Tieši tāpēc irāņi savas kodolprogrammas būtiskākos elementus jau sen paslēpa nomaļās vietās un dziļi, dziļi zem zemes.
Un tā nu pirms nedēļas un drusku vairāk amerikāņiem tika paskaidrots, ka Irāna ir tūlītējs, nepārprotams un eksistenciāls drauds pret viņu drošību, un tāpēc viņu prezidents nolēma tur uzsākt “speciālu militāru operāciju.”
Tiesa, skaidrojums par šo bombardēšanu ir bijis dažāds. Vienubrīd vēlme iznīcināt Irānas ieroču attīstīšanas kapacitāti. Citreiz režīma maiņa. Varbūt vēlme palīdzēt Irānas sen apspiestajai un represētajai tautai.
Cita starpā Amerikas pašreizējais prezidents sajutās bravūrīgs, jo kādu laiciņu pirms tam Venecuēlā viņam bija izdevies no guļamistabas nakts tumsā nolaupīt turienes valsts prezidentu plus prezidenta sievu, un viņus abus izvest no Venecuēlas un nogādāt Ņujorkā tiesāšanai par dažādiem noziegumiem.
Irāna nav Venecuēla, un vispirms te jākonstatē, ka Venecuēlā amerikāņiem varbūt izdevās nocirst gorgona galvu, bet tas vietā atstāja gorgona viceprezidenti, kura griezta precīzi no tās pašas visai korumpētās šnites. Plašākā nozīmē tur nekas atrisināts nav.
Irānas gadījumā varēja nocirst galvu redzamākajam reliģiskajam līderim, bet, kā esam redzējuši, mullas jau ir atraduši pēcteci un arī tur ir skaidrs, ka režīma maiņa nav notikusi un visticamāk arī nenotiks tā, kā naivi amerikāņi reizēm ir iecerējuši: Vajag tik parādīt demokrātijas priekšrocības, un tauta, kurai mēs esam uzbrukuši tūdaliņ sapratīs, ka tā ir labāk un tāpēc nometīs vecās važas un mūs visus nobučos uz abiem vaigiem.
Tā tas nesanāca Afganistānā. Tā tas nesanāca Irākā. Tā tas arī nesanāks Irānā.
Kāpēc to stāstu sakarā ar notikumiem Ukrainā? Vienkārši. Irāna ar visām sankcijām, kādas pret to laika gaitā ir vērstas, joprojām ir ievērojama dalībniece pasaules naftas tirgū. Tajā skaitā un konkrēti nodrošinot tankeru kuģu transportu Persijas jūras līcī un konkrēti ļoti šaurajos Hormūzas šaurumos. Kurus Irāna ir bloķējusi ar solījumu nogremdēt jebkuru kuģi, kurš tur uzradīsies.
Tā rezultātā pārtrūkusi naftas piegāde no Irānas, un rezultāts paredzamajā kārtā ir bijis tāds, ka naftas cenas pasaulē ir kāpušas debesīs. Nedēļas laikā jēlnaftas cena pieauga pie teju vai 40 procentiem.
Kam tas ir sevišķi izdevīgi? Sevišķi izdevīgi tas ir Krievijai, kurai naftas un gāzes tirdzniecība jau sen ir bijusi izšķiroši svarīgs ekonomiskās stabilitātes elements. Laikā kopš Krimas aneksijas un visa, kas noticis pēc tam, ārpasaule pret Kremli ir likusi arvien smagākas sankcijas, tajā skaitā mūsu valsts sakoda zobus un pilnībā atteicās no piegādēm no agresorvalsts.
Taču ne visas valstis pasaulē ir uzvedīgas, un augstāka naftas cena nozīmē, ka Krievija to var tirgot par augstāku cenu. Tajā skaitā pašreizējais režīms Amerikā savā dziļajā viedumā nesen nolēma uz mēnesi Indijai atļaut pirkt lielāku daudzumu energoresursu no Krievijas, jo arī Indijai, lūk, radušās problēmas ar alternatīvām.
Lielāka nauda Krievijai protams nozīmē vairāk naudas ieroču ražošanai un citām agresīvām vajadzībām, tajā skaitā muļķīgu puišu piekukuļošanai ar solījumu, ka nu būs liela karjera nepasakot, ka patiesībā kadrs tiks nosūtīts uz frontes līniju, kur viņš drīz vien kļūs par lielgabala gaļu. Tieši šis nepārtrauktais slaktiņš ir tas, kas mani dara optimistiskāku par ukraiņu spēju, iebrucējam sadot pa purnu.
Tiesa, pasaulē ir viena joma, kurā notiek centieni Krieviju un tās tautu reabilitēt, lai arī tā jau sen ir pierādījusi, ka tā to nav pelnījusi. Runa ir par sportu un kultūru.
Ukrainas otrajā laikrakstā “Kyiv Independent” 9. martā bija materiāls par ukraiņu sašutumu, ka krieviem šogad ir atļauts pirmoreiz kopš genocīda sākuma Ukrainā piedalīties Venēcijas biennālē.
Nupat sākušās 2026. gada Paralimpiskās spēles Itālijā, kur arī nolemts, ka krievu sportisti drīkst startēt zem sava karoga. Latvieši un ne tikai šajā kontekstā boikotēja atklāšanas ceremoniju, plus vēl ukraiņu sportistiem pateikts, ka viņi nedrīkst parādīties publiski mētelī, uz kura attēlota stilizēta Ukrainas karte, jo tas esot “pārāk politizēti.”
Ziemas Olimpisko spēļu laikā bija cits ukraiņu sportists kamaniņu sportā, kuram bija īpaša ķivere, uz kuras attēloti citi sportisti no Ukrainas, kuri genocīda laikā ir gājuši bojā.
Arī to spēļu līdz kliņķim nesaprotamie organizētāji aizliedza, un sportists palika bez spējas piedalīties savās trešajās Olimpiskajās spēlēs.
Amerikāņu lēmums, kārtējo reizi demonstrēt muskuļus pret Irānu, arī ir iedrošinājis Tuvo Austrumu dažādās teroristu grupas, un šajā skaitā diemžēl jūtos spiests arī iekļaut Izraēlu.
Izraēlas laikrakstā “The Jerusalem Post” bija materiāls par raķeti, kura nokritusi Telavivas centrā un uzsprāgusi. Materiāls par teroristu organizāciju Hezbolā, kura Libānā ir likusi lielam skaitam civiliedzīvotāju izvākties no savām mājām un mikrorajoniem laikā, kad Izraēla ir darījusi tieši to pašu.
Kā jau minēju, Izraēlai cīņa pret irāņiem un viņu brutāli reliģisko režīmu, ir daudz svarīgāka nekā tas ir amerikāņiem. Lielais slaktiņš Teherānas reliģiskās aprindās — tie bija izraēļi, kuri tur bombardēja, ne tik daudz amerikāņi.
Taču konflikta laikā Izraēla ir izdomājusi, ka tai nu ir izdevība krietni paplašināt savu teritoriju. Jau labu laiku tā principā ir anektējusi Rietumkrasta teritoriju, un nedrīkstam aizmirst, ka vairāku gadu garumā izraēļu spēki bombardēja slēgto Gazas joslu tikpat intensīvi, cik patlaban tie bombardē Irānu.
Tas ir jautājums, kurš lielajā jezgā ap kovboju Baltajā namā un viņa lielo šauteni drusku ir pazudis. Gazā joprojām ir gandrīz divi miljoni palestīniešu, kuru dzīve nekad tur nav bijusi viegla, bet patlaban viņi dzīvo teritorijā, kurā principā pilnīgi viss pēc kārtas ir noslaucīts līdz zemei, režīma lielais draudziņš Baltajā namā ir izdomājis, ka Gazā varētu būt vēl viena “Rivjēra” ar kazino un lepnām viesnīcām, un divi miljoni palestīniešu tiek iespiesti arvien šaurākā un šaurākā teritorijā joslas dienvidos, kur arīdzan viņiem nekā nav.
Vēl viens, kas ir izteikti raksturīgs par pašreizējo ASV prezidentu, ir viņa nepārtrauktie apgalvojumi, ka viņš ir tik izcils sarunu vedējs, ka viņš personīgi un vienpersoniski ir atrisinājis astoņus vai deviņus vai desmit militārus konfliktus pasaulē, un tāpēc tieši viņam un nevienam citam pienākas Nobela miera prēmija.
9. martā laikrakstā “The Washington Post” bija materiāls par vienu šādu konfliktu starp Ruandu un Demokrātisko Kongo republiku, attiecībā uz kuru pērn decembrī līderi no abām valstīm viesojās Baltajā namā, kur saimnieks nevarēja vien nopriecāties par to cik viņi abi ir pretimnākoši un gatavi atbalstīt viņa ģeniālās domas par nākotni.
Vien lielās ceremonijas laikā nevienam neienāca prātā, ka par to vajadzētu pateikt konkrēti Ruandas bruņotajiem spēkiem, kuri jau ļoti sen ir balstījuši un atbalstījuši nemierniekus Kongo republikā, kuri jaunus uzbrukumus sāka “pāris dienas pēc tam, kad Vašingtonā parakstīts līgums.”
Te nu bija lielais miera uzturētājs un sarunu vedējs. Lieki teikt, puslīdz no zila gaisa nākušais lēmums par intensīvu bombardēšanu Irānā iespēju par Nobela miera prēmiju ir padarījis tikpat ticamu, kā domu, ka es kaut kad paredzamajā nākotnē varētu kļūt par galveno tenoru Latvijas Nacionālajā operā.
Kā nākamo piedāvāšu materiālu no Lietuvas sabiedrisko mediju portāla par koalīcijas stabilitāti vai tās trūkumu Viļņā. Lietuvā pēdējoreiz Seima vēlēšanas bija 2024. gada rudenī, un tur cita starpā labus rezultātus izcīnīja dikti populistiskā un demagoģiskā partija “Nemūnas rītausma.”
Šajā gadījumā gan materiāls bija par citu partiju, Lietuvas Zaļo un zemnieku savienību un faktu, ka ilgu laiku tā bija pazīstama kā “Karbauska partija,” jo redzama figūra tajā ir bijusi viens no kaimiņvalsts bagātākajiem cilvēkiem Ramūns Karbauskis. Kurš cita starpā Seimā ir centies bīdīt likumprojektu, kurā ārzemniekiem būtu aizliegts Lietuvā pirkt lauku zemi, tā ignorējot faktu, ka Lietuva ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un Eiropas Savienībā tādi aizliegumi nav pieņemami.
Atzīstos, stāsts par Lietuvas “zaļajiem zemniekiem” un viņu naudas maisu man atgādināja līdzīgu situāciju ar mūsu pašu “zaļajiem zemniekiem” un viņu ilggadīgo naudas maisu Puzē.
Kuram dikti, dikti, dikti, ļoti, ārkārtīgi, milzīgi, dikti, ļoti nepatīk fakts, ka es šajā portālā un ne tikai šad tad viņu esmu aprakstījis ar vārdiem “notiesāts noziedznieks.”
Jo 2021. gada februārī milzīgi garajā un sarežģītajā “Lemberga lietā” pirmās instances tiesa nāca pie sava sprieduma, un šī sprieduma nolasīšanas laikā vairākkārt attiecībā uz lietas galveno varoni tapa pateikts vārds “vainīgs.”
Vainīgs un tātad notiesāts. Vainīgs pie konkrētiem kriminālnoziegumiem, un tāpēc noziedznieks un tāpēc notiesāts noziedznieks.
Saprotu, kādreizējam Puzes ķeizaram patlaban ir garlaicīgi, jo dažādās sankcijas pret viņu, kādas arī nākušas no amerikāņiem un citiem, ir nozīmējušas, ka viņš vairs nevar būt “Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs,” kas bija amats, kurā cilvēks ganījās jau kopš padomju okupācijas laikiem (sākot ar titulu “Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs”).
Tajā skaitā ar pārliecību, ka politikāni mūsu valstī nevar uzskatīt par vainīgu, iekams viņa lietā ar savu spriedumu nav nākušas visas iespējamās tiesu instances Latvijā, tajā skaitā un konkrēti Augstākās tiesas kasācijas instance, plus vēl droši vien Eiropas tiesa Strasbūrā, kā arī Dievs tas kungs savās debesīs.
Jo līdz tam brīdim, lūk, politikānim pienākas “nevainīguma prezumpcija.”
Nebūdams Temīdas lietu padziļināts eksperts, tomēr atļaušos nepiekrist. Jo tajā aukstajā un sniegainajā februāra dienā pirms trim gadiem nudien vārds “vainīgs” atskanēja atkārtoti un nepārprotami. Arī tad ja laikā pēc tam kadra juristi nolēma spriedumu pārsūdzēt.
Nezinu, cik lielas ir līdzības starp mūsu “Puzes ķeizaru” un viņa līdzinieku Lietuvā, bet tur “zaļo un zemnieku” līderis citēts žēlojamies, ka viņu kādreizējais boss vairs pat nepiedaloties saviesīgos “zaļo zemnieku” pasākumos, un par viņam esot žēl. Nabadziņš.
Internetā 9. martā arī bija atrodams materiāls par laikapstākļiem Amerikā. Mums šeit Latvijā šogad ziema bija tāda kārtīga. Divu mēnešu garumā sniega pastāvīga klātbūtne plus vēl gaisa temperatūras mīnusos. Pēdējo dienu laikā sniegs ir lielākoties pazudis, tajā skaitā neveidojot tās masīvās un nepārvaramās peļķes, kādas bieži vien rodas uz ielām un konkrēti ielu stūros. Šogad tā nebija.
Zinu, nevajag pārāk par to priecāties, jo Latvijā ir arī ļaudis, kuri dzīvo tādās palienes teritorijās, kur plūdi un pludošana var būt liela problēma. Ceru, ka tur viss būs labi.
Bet Amerikā aizgājušajās brīvdienās daudzviet bija sniegs un daudz sniega un pēc tam vēl mazbišķīt sniega. Denveras lidostā Kolorado štatā nokrita 35 centimetri baltās vielas, ar vēja ātrumu brāzmās ap 18 vai 19 metriem sekundē. Kanālā “The Weather Channel” bija atzinums, ka šonedēļ sākas meteoroloģiskais pavasaris mūsu pasaulē, bet daudzviet Amerikā Dabas māte acīmredzot nesaņēma attiecīgo memorandu, un ziema tur ir turpinājusies aizgūtnēm vien.
Jau sen pasaule ir zinājusi, ka pastāv tāda lieta, kā klimata maiņa. Kopumā valstis, tautas un sabiedrības ir nolēmušas ignorēt to, kas šajā ziņā ir darāms, jo tas ir grūti un sarežģīti, un cerēt, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Naiva cerība, un tas ir maigi teikts. Nekad nav iespējams teikt ka konkrēta sniegputeņa vai karstuma viļņa vai sausuma perioda vai neierasti lielu plūdu gadījumā pie vainas ir bijusi konkrēti klimata maiņa. Bet ir skaidrs, ka šādas dabas katastrofas mūsu pasaulē sāk kļūt arvien biežākas un nopietnākas.
Lūk, par ko visu es būtu stāstījis, ka 2026. g. 9. martā būtu bijis raidījums “Streips pārlūko pasauli.” Šovakar priecāšos par iespēju sarunāties ar nudien erudīto militāro lietu ekspertu Rajeva kungu. Bet rīt vakar tikpat ļoti priecāšos par iespēju, pastāstīt par notikumiem pasaulē ar pasaules dažādo ziņu mediju palīdzību.
Joma, kurā katru dienu var uzzināt kaut ko un daudz ko.
