Šokējošā patiesība par seksuālu vardarbību pret bērniem Latvijā: simtiem cietušo, bet lietas izbeidz 23
Nereti pēc cietušo liecībām par seksuālu vardarbību lietas līdz tiesai nemaz nenonāk. Proti, policijas sāktie kriminālprocesi tiek izbeigti un iespējamie vainīgie paliek nesodīti. Un tāda ir liela daļa gadījumu, kad kāds vēršas policijā par piedzīvotu seksuālu vardarbību. Latvijā nav padziļināti analizēts, kāpēc daļa kriminālprocesu tiek izbeigti. Eksperti norādīja – reizēm cietušie nevēlas atklāt informāciju, bet citkārt iespējamais nodarījums nepierādās, vēsta lsm.lv.
Kā liecina publiskotā informācija, 2022.gadā nepilngadīgo personu skaits, kuri saņēmuši valsts kompensācijas par pret sevi vērstu seksuālu vardarbību, bija 167. 2023.gadā skaits bija 186, bet 2024.gadā – 177. Šī gada pirmajos trijos mēnešos kompensācijas savukārt saņēmušas jau 68 personas, kas ar šādu tendenci gada griezumā varētu sasniegt rādītāju virs 200 cietušām nepilngadīgām personām.
2022.gadā notiesāto personu skaits par seksuāliem noziegumiem pret nepilngadīgām personām bija 21, 2023.gadā – 23 personas, bet 2024.gadā – 28 personas.
Starp cietušajiem un notiesātajiem ir ievērojama disproporcija, notiesāto vairākas reizes mazāk, un te vēl jāatzīmē, ka viena persona var būt notiesāta pēc vairākiem pantiem, kas nozīmē, ka faktiskais personu skaits varētu būt vēl mazāks. Tas savukārt nozīmē, ka daļa procesu tiek izbeigti. Izbeigts, tas nozīmē, ka trūkst pierādījumu, lai kādu šajā lietā sauktu pie kriminālatbildības. Kā redzams, liela daļa lietu līdz tiesai nenonāk.
Taču cietušie saņem kompensācijas, neatkarīgi no lietas iznākuma. Arī, ja kriminālprocess ir izbeigts.
No tiesībsargājošām iestādēm detalizētas analīzes par tēmu nav. Bet Latvijas Televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” iespējas to analizēt ir stipri ierobežotas, jo šīs ir slēgtās lietas.
Izmeklēšanas procedūra nepilngadīgo lietās pēdējos gados uzlabojusies
Kopumā pēdējo desmit gadu laikā šajā jomā Latvija ir izdarījusi daudz. Pirmkārt, lietas par noziegumiem pret nepilngadīgām personām ir prioritizētas.
Otrkārt, gan policijā, gan arī prokuratūrā ir specializētas nodaļas, kas tās izmeklē, un vēl ir ieviesti īpaši saudzīgi apstākļi pret cietušajiem. Piemēram, kurš katrs pratināt viņus nedrīkst – to var darīt tikai psihologi ar izmeklētāju sagatavotiem jautājumiem. Turklāt ir uzstādījums, ka to ieteicams darīt tikai vienu reizi, lai netraumētu cietušo atkārtoti. Ar padomiem Latvijai par to visu talkā savulaik nācis arī prokurors un vēlāk tiesnesis no ASV Filips Koss.
Viņš uzsvēra, ka tās ir ļoti sarežģītas, un ar tām jāstrādā ir īpaši rūpīgi.
“Tie ir noziegumi, kas tiek izdarīti slepeni. Aculiecinieku nebūs. Visticamāk, ka ziņošana netiek veikta nekavējoties. Tātad cietušais uzreiz kādam nestāsta, jo viņš ir bērns. Tāpēc arī lietisko pierādījumu nebūs daudz. Tāpēc šādās lietās galvenais bieži vien ir mēģināt apstiprināt cietušā teikto. Katra detaļa jāmēģina dokumentēt. Tāpēc mēs vienmēr esam apmācījuši mūsu policiju fotografēt māju, kurā tas notika, fotografēt katru istabu, pat, ja tas notiek pēc pieciem vai desmit gadiem, var būt kāds aspekts, kas apstiprina cietušā teikto, – mājas vai telpas izkārtojums,” norādīja Koss.
Būtiski palīdz arī dažādas tehnoloģijas un sakaru līdzekļu pēdas. Koss skaidroja, ka, ja nepieciešams, izmeklētāji rīko arī dažādus izmeklēšanas eksperimentus.
“Viņi bieži raksta, sūta īsziņas turp un atpakaļ, uzdodoties par bērnu, lai noskaidrotu, vai viņi var panākt, ka apsūdzētais kaut ko pateiks.
Esmu redzējis gadījumus, kad viņi, pieņemot, ka bērns un viņa aizbildnis vai vecāks piekrīt, ir aicinājuši bērnu piezvanīt apsūdzētajam, mēģināt viņu iesaistīt telefoniski un noskaidrot, vai viņš vai viņa izteiks komentārus, kamēr tas tiek ierakstīts,” sacīja Koss.
Ir arī speciālas Bērnu veselības un attīstības institūta protokola vadlīnijas bērnu pratināšanā. Tādas pielieto arī Latvijā, stāstīja juridiskā psiholoģe Inga Lubāne. Galvenā ideja – saruna ar bērnu ar atvērtiem jautājumiem.
“Bērniem lūdz izstāstīt notikumus, uzdod arī precizējošus dažādus jautājumus, kas ir svarīgi izmeklēšanai. Lūdz izstāstīt pēc iespējas precīzāk dažādas notikumu detaļas. Un tad ir noslēguma daļa, kuras laikā ir jāpalīdz bērnam tikt galā ar to situāciju, kad viņš ir sniedzis liecību un runājis par tādiem priekš sevis nepatīkamiem, reizēm traumējošiem notikumiem,” teica Lubāne.
Jautājumus, kuri jānoskaidro, psihologam dod izmeklētājs, kurš sarunu vēro no citas telpas. Saruna, protams, tiek dokumentēta un tālāk to analizē jau citi speciālisti. Šādai pratināšanai ir jānotiek tikai vienu reizi. Pēc tam notiek arī bērna psiholoģiskā ekspertīze, kurā jānosaka psiholoģiskais stāvoklis.
Beidzot Latvijā darbojas arī Bērna māja
Vairāk nekā gadu Latvijā šobrīd ir atvērta arī īpaša iestāde Bērna māja, kurā tiek veikta daļa gan no visām pratināšanām, gan tiek veiktas arī tiesu medicīniskās ekspertīzes un reizēm arī psiholoģiskās, gan arī pēc tam te notiek bērna rehabilitācija.
Pašreiz Bērna mājā nopratina apmēram vienu bērnu dienā. Tur nonāk ne tikai seksuālā vardarbībā cietušie, bet arī cita veida vardarbību upuri, skaidroja tās vadītāja Laura Lediņa.
“Mūsu kapacitāte šobrīd ir pietuvojusies maksimumam. Bet to, ko mēs redzam pēc no 22., 23., 24. gada rādītājiem, pieaug arī šie vardarbības ziņojumi un cietušo bērnu skaits. To es negribu sasaistīt tikai ar faktu, ka vardarbības paliek vairāk.
Manuprāt, rādītāji, ka paliek arvien vairāk ziņojumu, ir pozitīvi vērtējami. Iespējams, sabiedrība paliek zinošāka. Mēs vairāk par šo runājam. Arī jūs par to runājat,” norādīja Lediņa.
Turklāt prokurore Baiba Balode norādīja, ka izmeklēšana un papildu detaļu vākšana notiek pēc priekšrakstiem. Ar to problēmu neesot. Ar pratināšanas kvalitāti arī viss esot kārtībā. Bet kāpēc tad cietušo tik daudz, bet notiesāto maz?
Ne pašā policijā, ne prokuratūrā, ne arī Bērna mājā par šo disproporciju nesatraucas.
“Es gribu teikt, ka mums nevajag no šī baidīties. Ne vienmēr šie apstākļi, par kuriem ir uzsākts process, apstiprinās izmeklēšanas gaitā. Kāpēc neapstiprinās? Nu, būsim godīgi, ir situācijas, kad bērns arī neizstāsta. Un ir situācijas, ka mums visiem apkārtējiem ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas ir noticis, bet bērns neiesaistās un mēs viņu stūrī nespiežam. Bērnam ir tiesības saglabāt šo informāciju pie sevis, lai cik tas šausmīgi izklausītos,” uzsvēra Lediņa.
Arī prokuratūrā apstiprina, ka šādi gadījumi ir.
“Vēl ir piemēri, kad, piemēram, ģimenē notiek šķiršanās process un šķiršanās procesa ietvaros tiek iesaistīts bērns un kāds no vecākiem šo problēmu risina, iesaistot policiju, lūdzot uzsākt kriminālprocesu, lai izmeklētu un apvainotu otru pusi par pielietoto vardarbību vai seksuālo vardarbību pret bērnu, kas rezultātā arī neapstiprinās,” teica Balode.
Reizēm problēmas ar pirmo nopratināšanu bāriņtiesā
Tātad labā prakse un pat norma ir, ka cietušo bērnu pratināšanu veic izglītots psihologs izmeklētāja uzdevumā. Pēc LTV rīcībā esošās informācijas vairākās lietās, kas skar audžuģimenēs dzīvojošos bērnus, pirmo bērna iztaujāšanu veic bāriņtiesas locekļi.
“Katra saruna par šo pieredzi arī kaut ko var pamainīt vairāk vai mazāk šajās atmiņās. To var salīdzināt kā ar tādu apsnigušu lauku. Un tad, kad kāds tur ir pastaigājies pāri un parunājies ar bērnu, tad tur paliek pēdas. Mēs varam darīt jebko, bet mēs neatgūsim to sākotnējo. Tas ir atkarīgs arī gana daudz no tā, kādā veidā ar bērnu runā, kā uzdod šos jautājumus un cik šie jautājumi ir tādi, kas var ietekmēt bērna atmiņas par notikumu,” norādīja juridiskā priholoģe Lubāne.
Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs skaidroja, ka visdrīzāk darbinieki neizjautāšot bērnu par konkrēto notikumu, bet gan centīsies noskaidrot, cik droši bērns jūtas konkrētajā vidē.
“Mūsu uzdevums nav tikai noskaidrot bērna viedokli vai runāt ar bērnu, bet darīt to maksimāli draudzīgi priekš bērna. Un, protams, ja mēs redzam, ka ir kolēģi, kuri nevar vai nespēj šādi darīt, tad, protams, ir jārisina tas jautājums vai nu ar izglītības jautājumu, proti, ir jāapmāca, kā to pareizi darīt. Lai gan mēs to darām un mums ir ļoti spēcīgas gan iekšējās, gan ārējās apmācības tieši šajā jautājumā.
Iespējams, kaut kas ir jāmaina mācību programmā, kas ir saistīts ar apmācībām tieši bāriņtiesas locekļiem,” teica Krasnogolovs.
Prokuratūrā neuzskata, ka izmeklētāju trūkums ietekmē izmeklēšanas kvalitāti
Rīgas reģiona speciālo šādu noziegumu izmeklēšanas nodaļas vadītāja Valērija Pļugo skaidroja, ka izmeklēšanas eksperimentus šādās lietās policija neveic. Neesot bijusi situācija, kad to vajadzētu. Turklāt, esot problēmas arī ar cilvēkresursiem.
“Pašlaik nodaļā ir 11 štata vietas izmeklētājiem un strādā seši cilvēki. Un uz katru izmeklētāju vidēji ir kaut kur ap 35 kriminālprocesiem. Visi ir aktīvi procesi, visi ir pārsvarā ar cilvēkiem. Tā kā tāda slodze ir,” teica Pļugo.
Taču prokuratūrā neuzskata, ka tas ietekmē izmeklēšanas kvalitāti.
“Šīs lietu kategorijas ir aktuālas un līdz ar to tām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība un šis kadru iztrūkums nekādīgi nevar ietekmēt lietas kvalitāti,” teica prokurore Balode.
