Sokrāts aiz bailēm bēga… Aizkustinošs stāsts par suņa pazušanu un neticamu atgriešanos vietā, kur viņš jūtas drošībā 0
DZAB “Ķepu ķepā” dalījusies ar kādu aizkustinošu stāstu par suni Sokrātu, kurš ilgi tika meklēts, bet nu ir laimīgi atradies. Bet tas nenotika vienkārši.
Suns tika adoptēts, taču 26.decembrī pazuda. Turpinājumā biedrības stāsts!
“Gada nogale un šī gada sākums bija smags. Smags tas ir vienmēr, kad ir pazudis kāds dzīvnieks, kas no mums ir adoptēts, jo mēs, patversmes darbinieki, ļoti labi zinām, cik klaiņošana ir bīstama un cik daudz riska ir tajā. Tad nu kārtu pa kārtai.
Sokrāts aizmuka no jaunajiem saimniekiem. Aizmuka tāpēc, ka kāds bezatbildīgs indivīds savu nesocializēto un agresīvo suni bija palaidis staigāt bez pavadas un viņš uzmetās Sokrātam pie pašas mājas ārdurvīm, suni sakožot. Sokrāts aiz bailēm izmaucās un bēga.
Tajā pašā brīdī saņēmām ziņu no suņa īpašniekiem, kuri paši atradās ārzemēs un uz savu dzīvesvietu, lai pieskatītu Sokrātu, bija atsaukuši savu mammu, kas izmisumā raudot, nepārzinot pilsētu, meklēja suni.
Arī mēs, Ķepu kolektīvs, ar 4 mašīnām izbraukājām visu Jelgavu krustu šķērsu, līmējot lapiņas, lai palīdzētu atrast suni. Tikai tie, kas to ir darījuši paši, zina, cik daudz šausmas, bailes, izmisuma tajā brīdī pārdzīvo tie, kuri meklē pazudušos dzīvniekus. Klusums. Pilnīgs klusums. Sokrāta nekur nav.
Nākamajā brīdī saņemam informāciju par citu suni, ko atradusi Sokrāta īpašnieka mamma. Piekrītam viņu uzņemt un skatāmies! Ta’ tavu brīnumu! Īpašnieks atrodas cietumā jau vairākus gadus! Suni ir atdevis saviem radiniekiem, kas nav vīžojuši ne suni pārrakstīt, ne suni vakcinēt un suns regulāri, regulāri klaiņo pa pilsētu. Jā – tieši tik skumji, tieši tik riskanti ir dzīvnieku klaiņošana! Ļoti bieži tā beidzas ar nāvi!
Jo mēs reaģējām uz katru zvanu, katra cilvēka aicinājumu, kur ir redzēts Sokrāts. Tā vietā diemžēl tika atrasts beigts labradors.. Teikt to, ka tas ir smagi, ir nepateikt neko! Jo Sokrāta īpašnieki, kas bija atgriezušies no sava ceļojuma, lai meklētu savu pazudušo suni, redzēja to brīdi, kad šo suni nobrauca.
Sokrāts tapa redzēts pie mums. Vairāk nekā 30 kilometrus atnācis no Jelgavas uz Ķepām – uz vietu, kurā viņš jūtas droši. Tas liecina par daudz ko, jo neviens jau ar kājām suni no Ķepām uz Jelgavu uz mājām neveda. Viņš balstījās uz savu degunu.
Mēģinot Sokrātu pasaukt, viņš panikā bēga, izdzirdot savu vārdu. Viens nu ir skaidrs – ķert mēs nedrīkstam! Mūsu uzdevums šajā brīdī ir spēt saņemties un tēlot, ka mēs suni neredzam. Paralēli tam visam, liekot visās iespējamajās vietās pārtiku. Nodrošinot to, lai sala laikā tā vienmēr būtu ēdama, garšīga. Tas nozīmē vizmaz 4, citreiz pat 6 reizes diennaktī apbraukāt teritoriju, mainīt pārtiku. Apziņot kaimiņus, kuri zvana un saka: “Hei, mēs noķērām Sokrātu!” Sokrāta vietā mēs sastapām citu suni. Ar striķi ap kaklu, nobadinātu, ļoti sliktā kondīcijā.
Arī Jaungada naktī, kamēr citi gaida salūtu ar prieku, mēs to gaidījām ar šausmām. Jo, nedod Dievs, suns nobīsies un, nedod Dievs, suns aizbēgs! Ko tad? Kā tad?!
Visam paralēli saruna ar saimniekiem, ka viņi nedrīkst braukt, nedrīkst nākt, nedrīkst piedalīties suņa ķeršanā, jo tas suni nobiedēs! Viņš šobrīd ir atnācis uz vietu, kurā viņš jūtas droši.
Tieši tik vienkārši. Viņš ir atnācis pats! Mūsu uzdevums ir ļaut viņam saņemt pietiekami daudz drosmes un spēka, lai viņš pats varētu atnākt savā vietā, jo viņš ļoti labi zina, kurš dzīvoklis un istabas numuriņš pienākas viņam. Tad nu Sokrāts saņēmās.
No rīta, kad redzējām viņu kārtējo reizi iznākam no speciāli viņam sagatavotās āra mītnes, lai viņam būtu droši un komfortabli, viņš ienāca suņu teritorijā. Zvana Jānis, zvana Māris – un dzirdu fonā: “Jāni, ātri taisi vārtus ciet, Sokrāts ir teritorijā!”
Jā! Sokrāts pats saņēma drosmi un pats atnāca uz savu istabiņu! Pats pieteicās! Tika sabarots ar našķiem, konserviem, samīļots! Šis ir tāds nedaudz brīnumains stāsts. Stāsts par to, ko nozīmē suņa uzticība.
Stāsts par to, kāda ir patversmes ikdiena – gan skaista, gan ellīgi sūra un smaga. Bet reizēm tā ir fantastiski priecīga! Jo nekas nevar būt augstāks vērtējums par suņa sniegto vērtējumu mums. Kad pamatīgās bailēs un stresā no visa apkārt notiekošā viņš ir atnācis uz patversmi! Gribētos teikt, ka tas ir augstākais vērtējums kādu patversme var sasniegt.
P.S. Suņa saimnieki šajā situācijā ir saprotoši un brauks atkal ciemos pie Sokrāta, lai lēni, lēni uzticības saiti veidotu no jauna! Lai lēnu garu draudzība atsāktos no tās vietas, kur pārtrūkusi.”
