Kultūra
Kultūrpolitika

“Kāpēc bērnu mūzikas skolās jāliek sliktas atzīmes un jābiedē ar solfedžo? ” Saruna ar komponistu Platonu Buravicki0


Platons Buravickis: “No manas mūzikas klausītājiem bieži sāp galva. Un tas ir labi! Tas nozīmē, ka tā iedarbojas, smadzenēs veidojas sinaptiskas saites.”
Platons Buravickis: “No manas mūzikas klausītājiem bieži sāp galva. Un tas ir labi! Tas nozīmē, ka tā iedarbojas, smadzenēs veidojas sinaptiskas saites.”
Foto: Karīna Miezāja

“Mūzikai ir jāskan visur. Tai vienkārši ir jābūt. Ja ir koncertzāle, spēlēšu tur. Ja vajag spēlēt smilšu kastē – spēlēšu. Sabiedriskajā tualetē? Spēlēšu,” saka jaunās paaudzes komponists, pianists un improvizators PLATONS BURAVICKIS.

Viņa pērn sacerētais skaņdarbs “Plastmasas temperatūra” saksofonam un kamerorķestrim sestdien, 25. janvārī, Lielajā ģildē izskanēs gada vērienīgākajā klasiskās mūzikas notikumā – Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā.

Platons Buravickis ir nesen pārkāpis 30 gadu slieksni, kompozīciju mācījies pie Latvijas dižgariem – Viļņa Šmīdberga, Pētera Vaska un Selgas Mences –, tomēr mūzikā iet pats savu ceļu.

Viņa skaņdarbi nepazīst robežu starp nopietno un vieglo žanru,

risina asprātīgus dialogus starp tehno un akadēmisku minimālismu, progresīvo roku un kamerorķestri, “jauno sarežģītību” un romantisku melodiju. Pats skaņradis ar neizsmeļami kaismīgu optimismu pauž pārliecību, ka mūzika ir ceļš, kā apvienot cilvēci.

– Platon, kāda sagatavotība nepieciešama, lai klausītos jūsu mūziku? Vai mūziku vispār? Piemēram, vai mums kaut kas jāzina par skaņraža personību. Piemēram, to, ka lielākoties pilsētā pārvietojaties kājām vai ar divriteni.

P. Buravickis: – Staigāt kājām mani pieradināja vecmamma. Mašīnu neizmantoju, un man tādas nekad nav bijis. Bērnībā nepanesu braucienu ar tramvaju, taču vajadzēja nokļūt no dzīvesvietas Juglā uz Dārziņskolu.

Nevarēju izturēt braucienu un kāpu ārā jau pie VEF, un gāju visu garo gabalu uz Pārdaugavu kājām.

Ritenis parādījās, kad man bija 22 gadi, tad vajadzēja braukt tālāk un biežāk, to daru joprojām, visos gadalaikos.

Zināt par komponistu, bet īpaši – orientēties mūzikā, protams, ir pluss. Tomēr komponistam ir jārēķinās, ka klausītājam šādu zināšanu var nebūt. Viņam ir jāmāk rakstīt jebkuram cilvēkiem, kurš atnāks klausīties.

Dārziņskolā mācījos kompozīciju pie Pētera Vaska, un viņš teica, ka mūzika padara pasauli labāku,

bet es divpadsmit gadu vecumā izdomāju “upgrade” (atjauninājumu), kas man joprojām ir credo: mūzikai ir jāapvieno pasaule – bez robežām, bet ar dažādām valodām.

Kā to īstenot? Var sākt ar to, ka apvieno mūzikas subkultūras, stilus – piemēram, tehno, klubu mūzikas un akadēmiskās mūzikas piekritējus; popmūzikas karsējus augstos papēžos naktsklubā “La Rocca” un tehno. Un to visu kopā ar akadēmisko mūziku.

Pagaidām es to daru diezgan lineāri, neesmu pārāk izsmalcināts. Nerakstu, piemēram, kā Linda Leimane, kurai vienai lappusei var būt piecpadsmit risinājumu. Man ir viens risinājums piecpadsmit lappusēs, tikpat otrs risinājums – viens stils seko otram.

Mocarts reiz atklāja kādu interesantu mūzikas īpašību – kad vairāki cilvēki reizē dzied atšķirīgus tekstus, mēs spējam tos reizē arī uztvert.

Tas nozīmē, ka mūzikā var vienlaicīgi izpausties vairāki saturi.

Šo var izmantot akadēmiskajā mūzikā, reizē iesaistot vairākus stilus, taču var izdarīt tā, lai patīk visiem. Jā, tas ir grūti, bet es to uztveru kā ceļazvaigzni, uz ko tiekties. Ja izdotos sasniegt vismaz 30 procentu, tad viss būtu lieliski.

– Mūzika, kas patīk visiem, tomēr šķiet utopiska ideja. Kaut vai kultūru, sociālu atšķirību dēļ.

– Man šī doma drīzāk ir metodika. Mūsdienu mūzikā tomēr joprojām ir daudz rāmju, taču, ja radi mūziku intuitīvi, un šajā ziņā bieži grēkoju, nevaru tajos noturēties. Tomēr, ja to dara metodiski, kā spēlējot šahu, tas ir iespējams.

Jā, politika var traucēt visus apvienot, un, protams, būs arī cilvēki, kuri šausmināsies, ka par šo neciešamo mūziku iztērēta nodokļu maksātāju nauda.

Vai arī paziņos, ka viņiem no tās sāp galva. No manas mūzikas tā bieži sāp.

Un tas ir labi, jo nozīmē, ka mūzika iedarbojas, ka smadzenēs veidojas sinaptiskas saites.

– Kas jums ir svarīgāks – skaņdarba vēstījums vai skaistums?

– Es mēģinu balansēt, mans mūzikas ideāls ir tā dēvētā jaunā sarežģītība (new complexity). Kaut kas tāds, ko dara Braiens Ferniho, franču spektrālisti. Cits jautājums, vai man tas izdodas.

Bērnībā un arī tagad ļoti daudz improvizēju, spēlējot klavieres.

Būtībā man viss rodas ar improvizāciju. Man nav absolūtās dzirdes, tāpēc nevaru pierakstīt mūziku, kas skan galvā, sēžot pie rakstāmgalda. Man ir vajadzīgs instruments. Ceļā starp to, ko dzirdu galvā, un to, ko izdodas nospēlēt, materiāls mazliet mainās.

Tomēr man ir arī skaņdarbi, kuri ir pārāk romantiski, pārāk intuitīvi, piemēram, “Eņģeļa skatiens” klavierēm un vijolei, ir racionāli, taču reizē, manuprāt, pārāk minimālistiski – piemēram, “Demontāžas estētika” orķestrim, basģitārai un elektronikai.

– Koncerts “Plastmasu temperatūra”, kuru atskaņos Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, iemieso pavisam konkrētu ideju, ko esat formulējis kā “dabas dvēseles kliedzienu un mūsdienu industriālās ražošanas manifestu”. Izdevās to aiznest pie klausītāja?

– Šis ir skaņdarbs, kur saksofona partija ir izdomāta no racionālās puses, savukārt orķestra partija ir intuitīva.

Orķestris gluži kā zāģis visu laiku dod pulsu, un ir tāda reiva sajūta, reizē skan divas pasaules.

Skan “bīts”, cilvēki šūpo līdzi galvu, bet tie, kuri šifrē akadēmisko mūziku, var ieklausīties, piemēram, saksofona partijā – tur ir gan ceturtdaļtoņi, gan multifonijas, gan nepārtraukta attīstība, kas it nemaz nav minimālistiska.

Jādomā, ka kādu procentu no sava mērķa sasniedzu. Esmu patīkami pārsteigts jau par to vien, ka koncertu spēlēs jau otro reizi, turklāt vēl mūzikas jomas gada pasākumā. Jūtu lielu satraukumu, bet reizē esmu neparasti pagodināts.

Šis stāsts ir par cilvēku kā dabas daļu.

Cilvēks ir spējis dabu pārvērst tā, ka tas, kas agrāk bijis dabas daļa, pašlaik kļūst tai kaitīgs.

Esmu optimistisks, domāju, ka agrākā vai vēlākā nākotnē cilvēce iemācīsies to novērst.

– Nākotnei veltīts arī jūsu skaņdarbs, kura pirmatskaņojums būs 4. februārī kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga”.

– Tas būs mans līdz šim garākais skaņdarbs – 40 minūtes! Pabeidzu to tieši 26. decembrī pulksten divos naktī. “Nākotne mums seko” ir darbs kamerorķestrim, pikolo, soprāna, alta un basa flautām, kā arī armēņu dudukam un Indijas tradicionālajām flautām – piedalīsies amerikāņu pūšaminstrumentālists Pedro Eustāšs.

Nākotne agrāk vai vēlāk notiks, taču nākotnes elementi parādās jau iepriekš.

Skolā mums visiem māca, ka vēsture ir lineāra, taču tā tāda nav. Nākotnes elementi var parādīties iepriekš, piemēram, 200 gadus iepriekš. Tie evolucionē, reizēm revolucionē, atkāpjas – notiek tādas dabiskas fluktuācijas.

Tās tāpat kā paisums un bēgums ir dabas evolūcijas neatņemama sastāvdaļa – plūdmaiņu dēļ, piemēram, no ūdens iznāca pirmie dzīvnieciņi. Un arī mēs tagad reizē esam gan tuvu, gan tālu no nākotnes. Vai nu evolucionāri, vai revolucionāri cilvēce vai nu uzvarēs, vai zaudēs. Es uzskatu, ka cilvēce uzvarēs.

– Abos koncertos centrā ir saksofons. Esat atklājis sev šo instrumentu?

– “Plastmasas temperatūrā” saksofons ir kā vēstnieks, aģents. Ja kāds zina Morzes ābeci, saksofona partijā izklaidējoties var nolasīt papildu vēstījumu. Pirmajā daļā tas stāsta par bēdīgo dabas stāvokli – mēģināju atveidot vaļu kliedzienus, kuri pēcāk pāraug mažoram līdzīgā noskaņā, izmantojot multifoniju – speciālu elpošanas tehniku, kad saksofonam veidojas vairāku skaņu akords, kas balstīts uz naturālo skaņu rindu.

Esmu ļoti priecīgs, ka Artūrs Maskats man ieteica jauno saksofonistu Aigaru Raumani – līdz ar to es sev atklāju saksofonu.

Tas ir ļoti advancēts instruments, kurš atbilst manām prasībām attiecībā pret mūziku, jo var nospēlēt to, ko nespēj ne fagots, ne flauta, ne klarnete, pat ne klavieres.

Līdzvērtīga būtu cilvēka balss, kas man ārkārtīgi patīk, taču tā ir orgāns, nevis instruments,

katra konkrētā cilvēka fizioloģija uzliek ierobežojumus. Iespējams, man vajag robotu.

– Nereti Latvijas komponisti piedzīvo pirmatskaņojumus, kuriem nākamais atskaņojums neseko. Šajā ziņā jums laimējies.

– Ne tikai Latvijas komponisti – es teiktu, komponisti vispār.

Komponistu skaits ir palielinājies, kamēr klausītāju vairāk nekļūst,

publikas nav tik daudz, lai apkalpotu visus komponistus. Diemžēl mums tāpēc pietiek ar trim orķestriem, jo auditorija nav tik plaša.

Būtu vērtīgi, ja mūzikas skolotāji strādātu tās audzināšanai, nevis tikai virzītu uz mūzikas vidusskolu vai mūzikas akadēmiju, bet arī iepazīstinātu ar mūziku un iemācītu to mīlēt. Lai mums būtu cilvēki, kuri mūziku pazīst, mīl un pērk biļetes uz koncertiem.

Piemēram, no trim simtiem mūzikas skolas skolēnu tālāk profesionāli aiziet varbūt desmit, bet pārējie 290… Būtu jauki, ja viņi vēlāk pirktu koncertu biļetes un klausītos.

Kāpēc jāliek bērnu mūzikas skolās sliktas atzīmes un jābiedē ar solfedžo?

Mūzikas vidusskolās, protams, šai lietai jābūt stingrai. Tomēr bērnu mūzikas skolām ir jāražo klausītājs. Tie, kuri vēlēsies, pat ar divnieku solfedžo tiks tālāk.

– Daudzi iebildīs, sakot, ka, tieši pateicoties mūzikas skolu sistēmai, izaudzinātas mūsu pasaules līmeņa mūzikas zvaigznes.

– Akadēmiskās mūzikas zvaigznes radīsies arī bez visu bērnu mocīšanas.

Ziniet, man solfedžo bija divnieks, bez tā dzīvoju un komponēju mūziku – šī mācība ir mana bērnības trauma.

Īpaši cilvēkus, kuri neies tālāk un necīnīsies šajā laukā, nevajag biedēt ar sliktām atzīmēm, ļaujiet viņiem baudīt mūziku, nākt uz koncertiem, nevis atcerēties savus bērnu mūzikas skolas nepatīkamos momentus.

– Kas tad jums pašam lika spert soli uz profesionāla komponista ceļa?

– Pirmkārt, bērnu mūzikas skolā tas bija komponists Vilnis Šmīdbergs. Pēcāk, Emīla Dārziņa mūzikas skolā, protams, Pēteris Vasks.

Bija brīdis, kad pametu Dārziņskolu un aizgāju strādāt rūpnīcā, jo man vajadzēja pelnīt naudu, mācījos vakarskolā. Tieši Vasks bija tas, kurš reizēm vakaros zvanīja, vaicājot, kā man iet, ko jaunu esmu sakomponējis. Tas bija brīdis, kad gandrīz pārtraucu komponēt, tomēr, pateicoties viņam, turpināju, izturēju iestājeksāmenus Mūzikas akadēmijā.

– Šobrīd jūtaties kā atzīts komponists vai tomēr – priekšlaicīgs?

– Kopš akadēmijas laikiem mani drīzāk ir kritizējuši par atpalikšanu. Mūsdienās taču rakstot pavisam citādi, bet man – kaut kāds vēlīnais ekspresionisms no 20. gadsimta sākuma.

Tomēr ir taču, piemēram, tādi jaunie postminimālisti kā Pelēcis, Džons Taveners vai Arvo Perts, kuri uzskata, ka mūzikai nav jāattīstās alfabētiskā secībā – tikpat labi tā var atrasties mūzikas iepriekš sasniegtajos augstumos.

Sevi lielos vilcienos redzu kā postminimālistu ar neoromantisma iezīmēm.

Es vienkārši komponēju, ceļos no rīta un rakstu. Labi, ka pagaidām ir ko rakstīt.

Ja kādam uz ielas pajautāsiet manu vārdu, nedomāju, ka daudzi to būs dzirdējuši, taču tāds liktenis, iespējams, būs daudziem mūsdienu komponistiem. Tieši tāpēc es vēlētos, lai akadēmiskā mūzika būtu popmūzikas statusā – nevis kvalitātes, bet apmeklējuma un pieprasījuma ziņā.

– Līdz šim esat vairāk pievērsies mazajai skaņdarbu formai.

– Patiesībā lielajā formā jūtos labāk. Ļoti bieži man pasūtina ierobežota apjoma skaņdarbus – 20 minūšu garus, kameransamblim.

Taču, manuprāt, man ir simfoniskā domāšana.

Trīskāršam sastāvam esmu rakstījis darbu balsij un orķestrim (“Vienpadsmitais Liepājas koncerts balsij un orķestrim”), apjomīgāks, 70 minūšu ilgs skaņdarbs lielajam orķestrim ir arī mūzika mēmajai filmai “Safety Last” (1923, ASV) ar Haraldu Loidu.

Labprāt uzrakstītu operu, taču negribu vienkārši “rakstīt galdam”.

Man prieks, ka ir izveidojusies ļoti aktīva sadarbība ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” – sastāvs, kurš vispār ļoti aktīvi pasūta skaņdarbus jaunajiem komponistiem un labprāt tos spēlē. Un es arvien esmu jauno komponistu nišā.

– Jūsu mūzika skan simbiozē ar citām mākslām – kādēļ jūtat nepieciešamību būt teātrī, kino vai, piemēram, improvizēt filozofu futbola laikā Rīgas cirkā vai Pokaiņu mežā?

– Tas sākās ar režisora Toma Treiņa izrādi “Latvieši”, sekoja Ulda Tīrona “Apmānītā”, Tīrons arī bija tas, kurš mani uzaicināja uz futbolu cirkā. Nejauši satikāmies kādā Āgenskalna kafejnīcā, kur viņš apsprieda šo projektu un vienkārši aicināja – Platon, nāc un spēlē! Un es labprāt!

Parasti komponistiem manā vecumā nav kur spēlēt. T

āpēc ļoti priecājos par cilvēkiem, kuriem jau ir savs koncepts, kurā vari piedalīties.

Izrādījās, ka Pokaiņu mežā ir laba dabas koncertzāle, kalni, starp tiem ezeriņš, tad nu tā vidū uz lieliem akmeņiem kopā ar krievu Bhima U spēlējām elektronisko mūziku. Ko tādu es pats varbūt arī būtu ļoti vēlējies, bet neuzdrošinātos ne organizēt, ne īstenot. Klausījās vietējie, brauca cilvēki no Rīgas.

Mūzikai ir jāskan visur. Tai vienkārši ir jābūt.

Ja ir koncertzāle, spēlēšu tur. Ja vajag spēlēt smilšu kastē – spēlēšu. Sabiedriskajā tualetē? Spēlēšu!

– Kas šobrīd nodarbina jūsu radošo domu?

Saistītie raksti

– Tagad rakstu skaņdarbu saksofonu kvartetam “Atomos” – tas skanēs festivālā “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, ko organizē Latvijas Komponistu savienība ar Ronaldu Kronlaku priekšgalā.

Ja ir četri saksofoni, elektroniku nevajag – šo instrumentu iespējas līdzinās simfoniskai domāšanai. Īpaši Saulkrastu kamermūzikas festivālam augustā rakstīšu arī skaņdarbu vijolei, čellam un elektronikai. Bet jau pavisam drīz, 14. februārī, bārā “Aleponija” kopā ar skaņas dizaineru Rostislavu Rekutu izpildīšu Georga Pelēča skaņdarbu klavierēm un analogajam sintezatoram.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Uz jaunu mājvietu tiek pārvestas Baumaņu Kārļa klavieres, uz kurām savulaik sacerēta Latvijas himna
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Janas Egles stāsts “Aiziet jūriņā!” no apbalvotā krājuma “Gaismā” piedzīvos pirmizrādi uz skatuves
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Katrīnai Gupalo tapis Egila Levita iedvesmots romantisks skaņdarbs
1 diena

Lasītākie raksti

LE
LETA
Latvijā
GKR sola pārbūvēt visus lielākos Rīgas tiltus un paaugstināt izglītības darbinieku algas
32 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Erdoans pieprasa Putinam “aizvākties no ceļa” Sīrijā
10 minūtes
VK
Vita Krauja
Kultūra
Arī sabiedrība ir atbildīga par cilvēka izvēlēm. Saruna ar Rēziju Kalniņu
Intervija 2 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
VIDEO. Komiski par traģisko! Mediķi aizsargtērpos dejo “Gulbja ezeru”
2 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
VIDEO. Porziņģa 24 punkti neglābj “Mavericks” no zaudējuma
1 stunda